Mēs visi zinām, ka kolorītais Emilis Melngailis (1874-1954), kuram 2014. gada 15. februārī apritēja 140. gadskārta, bijis viens no latviešu lielākajiem tautasdziesmu apdarināšanas meistariem, viens no kaismīgākajiem latvju mūzikas aizstāvjiem un arī vairāku Dziesmu svētku virsdiriģents.

Zinām arī to, cik viņš bijis nevaldāmas enerģijas pilns, un tautā ticis kā mīlēts, tā traki aprunāts. Bet Dziesmu svētkos - viens no visu laiku visvairāk dziedātajiem komponistiem.

Mazāk zināms ir fakts, ka Melngailis bijis arī viens no sava laika labākajiem Latvijas šahistiem un viens no Šaha federācijas vadītājiem.

Savukārt viņa pēctečiem komponistiem jābūt Melngailim  pateicīgiem arī kā autortiesību ciltstēvam un aizstāvim Latvijā. Bet ir vēl virkne lietu, kas nogrimušas vēstures arhīvos un plašākai auditorijai nav zināmas. 

Tieši tāpēc šoreiz ciklā „Mūsu leģendas" muzikologs Guntars Pupa aicināja iepazīt Melngaiļa personības ne tik labi un arī ne visiem zināmās šķautnes. Komponista lomā iejutās aktieris un režisors Kārlis Auškāps.

Raidījuma centrā – plašs ieskats Emiļa Melngaiļa izdotā un rediģētā žurnāla „Austrums" 1928. gada komplektā.

Tas ir mēnešraksts mākslai, dzīvei un senatnei. Būdams kopš 1885. gada neregulāri iznākušā tāda paša nosaukuma žurnāla mantinieks "Austrums" piedzīvoja vien septiņus, taču informācijas ziņā ļoti bagātus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis.

Emilis Melngailis: „Cik ilgam tas tā ies? Vai latvju inteliģence, šī vieglās dzīves tīkotāja, nekā labāka neprata kā vienas dienas baudu smelt? Kas par bezprātu! (..) Tie ir visi mūsu augstmaņi, dižvīri, kas ņēmušies putināt mazā cilvēciņa ražotos grašus. (..) Nav šaubu: pie taupības, sacensības, savstarpējas pašpalīdzības, pie inteliģences atgriešanās no tagadējās vieglās dzīves uz īstu darbu arī mēs varētu cerēt pastāvēt kā īpatnēja maza valstiņa līdzīgi Šveicei, Norvēģijai, Beļģijai un Dānijai. (..) Nē, daiļums vien latvisko pasauli neglābs! Ir divas līdzības, divas taisnības. Pirmo pauž visas parunas: "Dots pret dotu", "Kā jūdz, tā brauks" un tamlīdzīgi. Bet ir arī otra līdzība: ka pie darba nebijušais prasa to pašu peļņas daļu, kas pienākas algādžam, prasa dalīšanu nevis pēc pienākuma, bet uz galviņām. Tas ir laupītāju likums. Šis lāsts no seniem laikiem stiepjas kā tumša ēna līdz pat šai dienai.

Mēs, kas saucamies latvieši, stiprāk par citām tautām esam iemīļojuši to līdzību, kas kliedz pēc dalīšanas "uz galviņām".

Kodolā – viena un tā pati iegriba: tikt pie tādas varas, kur tikumu un darba diženumu varētu kājām mīt. Vakardienas revolucionārs ir šodienas fašists, bijušais čekists – tagadējais nacionālists. Tas, ko uzskata par lielu lēcienu, patiesībā ir šļūdeniska pāreja."

Kā liels pārsteigums skan arī Latvijas Radio fonotēkā rodamais ekskluzīvais 1954. gada ieraksts ar paša Emiļa Melngaiļa teikto uzrunu savā 80. jubilejā, kurā viņš mūsu pirmo brīvvalsti nodēvē par pļēgurisku Latviju un pateicas padomju varai par dižu nacionālu mērķu veicināšanu...