2014. gada 12. februārī 130. dzimšanas dienā godinājām komponistu, mūzikas kritiķi un Latvijas Nacionālās operas pirmo direktoru Jāni Zālīti.

„Cēls, svētdienīgs, tāds klasiski līdzsvarots, pat apskaidrots redzams Jānis Zālītis fotogrāfijā uz manām klavierēm. Zīmīgi, ka uz viņa rakstāmgalda vai pie gultas vienmēr bija kāds sējumiņš no Seno grieķu vai romiešu autoriem. Klasiska skaidrība ir formā, ir saturā bija viņa pamatkritērijs, vērtējot arī mūziku," savulaik rakstījis komponista Jāņa Zālīša māsasvīrs Gustavs Neimanis.

To, vai Zālītis bija, vai tomēr joprojām ir leģenda, Ināra Jakubone jautā muzikologam Arnoldam Klotiņam, komponistam Arturam Maskatam un diriģentam Sigvardam Kļavam.

Arnolds Klotiņš ir pārliecināts, ka savulaik Zālītis noteikti bija leģenda, taču mazliet citādi ir šobrīd, kad viņa darbi nav aktīvajā koncertu repertuārā: „Man jau šķiet, ka Zālīša mūziku vienkārši vajadzētu biežāk atskaņot!" Muzikologs uzsver: Zālītis kā komponists visspilgtāk izpaudies jaunībā, apmēram līdz 20. gadsimta 20. gadiem. „Viņš bija ļoti populārs... Galu galā - viņš taču tobrīd bija modernākais latviešu komponists!"

Arī komponists Arturs Maskats piekrīt, ka Zālīti varam dēvēt par leģendu: „Ārkārtīgi interesants komponists! Taču vienlaikus viņš ir nepārspēts ar sava laikmeta koncertdzīves „seismogrāfa" devumu – katru vakaru viņš bija manāms koncertos, teātros, izstāžu atklāšanās."

Runā, ka Jānis Zālītis komponējis ļoti, ļoti lēnām. Runā arī, ka viņš bijis visai slinks... Klotiņš piekrīt, ka Zālītis rakstījis lēni, turklāt katram skaņdarbam veidojis neskaitāmus variantus, ne reizi vien raisot dažādus pārpratumus. „Bet arī citi komponisti rakstījuši lēni, savā daiļradē nereti apstādamies, arī Sibeliuss. Domāju, ka tie ir komponisti, kuri nekad neļaujas komponista amatam, bet raksta tikai tad, kad jūt iekšēju dziņu un nepieciešamību."

Runājot ar Zālīti kā mūzikas kritiķi, Arturs Maskats atzīst – Zālīša publikācijās lieliski redzams, cik viņš labi orientējies tālaika jaunajos strāvojumos. „Tieši Zālītis bija tas, kurš zibenīgi pievērsa uzmanību modernākām lietām, viņš tās dziļi izprata un mācēja pamanīt sakarības. Iespējams, varbūt tieši šī īpašība viņam kā komponistam traucēja, jo mūzikas kritikās viņš izpaudies kā ārkārtīgi profesionāls mūzikas pazinējs, izpratis viskomplicētākās kompozīcijas tehnikas."

Vai ļaušanās kritiķa amatam neatstāja graujošu ietekmi uz radošo darbu? „Tas, ka komponists raksta kritikas, nav uzskatāms par galveno šķērsli. Bet Jānis Zālītis tam nodevās tik ārkārtīgi daudz, ka tas jau diemžēl kļuva par rutīnu," uzskata Klotiņš.

Savs viedoklis par Jāņa Zālīša vietu Latvijas mūzikas vēsturē ir arī Latvijas Radio kora diriģentam Sigvardam Kļavam. „Zālīša laiks nav pagātne; tā ir tikai labas gribas un talanta lieta. Neesmu pārliecināts, vai esmu atskaņojis gluži visas Jāņa Zālīša kordziesmas, taču Zālīša mūziku noteikti iekļauju savu studentu repertuārā Latvijas Mūzikas akadēmijā."

Diriģents uzskata, ka Zālīša muzikālais rokraksts ir būtisks, specifisks, cieši saistīts ar šībrīža kora mūzikas specifiku - ar savu smalkumu, balss krāsu iespējām. „Manuprāt, Zālīša mūzikas ietekme uz mūsdienu mūziku vēl aizvien tā pa īstam nav novērtēta. Brīžiem šķiet, ka ērtāk dzīvot ar Pētera Barisona, Emīla Dārziņa, Jāzepa Vītola vai Alfrēda Kalniņa mūziku, kuru klausoties, vieglāk aizlidot sapņu ceļu. Taču Jāņa Zālīša darbiem raksturīgs suverēns un kvalitatīvs „klikšķis", kas iespaidojis šī brīža kora mūzikas būtību."

Raidījumā skan arī Jāņa Zālīša brīnišķi romantiskā mūzika.