Par Vecā Stendera ieguldījumu laicīgajā un reliģiskajā literatūrā, valodniecībā, zinātnē un sadzīvē Intas Pīrāgas veidotajā pārraidē runā akadēmiķis Jānis Stradiņš, diriģents Māris Kupčs, monogrāfijas par Stenderu autore literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, mākslas vēsturnieks Valdis Villerušs, vēsturnieks Gvido Straube, literatūrzinātniece Māra Grudule un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļas vadītāja Ināra Klekere.

Ieklausāmies arī ekskluzīvā sarunā ar Stendera pēctečiem sestajā paaudzē - Elīzu un Manfrēdu Stenderiem.

Dodamies arī uz Sēliju - Viesītes un Sunākstes apkaimi, kur Stenders radījis savus nozīmīgākos darbus. Te sastopam Viesītes muzeja "Sēlija" krājuma glabātāju Ilmu Svilāni un Sunākstes Saieta nama vadītāju Vinetu Liepiņu.

"Katru no mums, latviešiem, Stenders darījis labāku, gudrāku, apgaismotāku," ir pārliecināts akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Savukārt Zigrīda Frīde zina stāstīt: "Daudzi agrīnie latviešu literāti atzinuši, ka Stenders viņiem atvēris acis." Tieši viņa arī raidījumā atgādina, kā radies apzīmējums "Vecais Stenders". Proti, literatūras apritē ienākot arī Gotharda Frīdriha Stendera dēlam, viņš pats sācis parakstīties kā "vecais Stenders", vārdu "vecais" rakstot ar mazo burtu. "Pēcāk Kaudzītes gan rakstīja, ka apzīmējums "Vecais Stenders" ir kā tautas godinājums, tāds kā cilts vecākais... Tomēr apzīmējums "Vecais Stenders" vairāk tomēr būtu lietojams sarunvalodā."