Šoreiz raidījuma viesi - kādreizējais Mūzikas redakcijas galvenais redaktors Gunārs Jākobsons, savulaik tik populāro klausītāju koncertu veidotāja Marija Janmeija, kura teic, ka visi viņas raidījumi savulaik gājuši tikai caur cenzūru, kā arī "Klasikas" programmu vadītājas Armanda Pakalne un Rūta Paula, kura savukārt atceras, ka savulaik nedrīkstējis raidīt pat Aleksandra Borodina operas "Kņazs Igors" slaveno āriju O, daite, daite mne svobodu...

Bet raidījuma sākumā - daži fakti, kurus Latvijas Valsts arhīvā atradusi Ilze Medne. Vaicāta, vai šajā arhīvā iespējams gūt pilnīgu ieskatu par notiekošo Latvijas Radio Mūzikas redakcijā, Ilze saka tā: "Tas ir iespējams, ja vien ir vismaz trīs mēneši brīva laika, ko diendienā pavadīt arhīvā... Jo te ir vismaz 15 000 dažādu vienību, bet personāla dokumentu jomā - nepilni 3000. Atrast ir iespējams, tikai ar noteikumu, ja zini konkrētu cilvēku vai lietu, ko vēlies atrast. Šeit ir gan štatu saraksti, gan algu un izglītības saraksti, kas ļauj saprast, cik daudz cilvēku savulaik bijuši nodarbināti Mūzikas redakcijā atsevišķos gados. Par mūzikas dzīvi atbildīgo skaits dažādos laikposmos bijis dažāds. Piemēram, 1947. gadā par mūzikas dzīvi Latvijas Radio gādājuši 5 diriģenti, Radio orķestris, solisti, 4 režisori, bet vēlāk darbinieku skaits krietni pieaudzis.

Zelta laiki bijuši 80. gadi, jo kopā Latvijas Radio mūzikas daļā darbojās 66 cilvēki. Atskaitot kori un orķestri, te bija galvenais redaktors, divi viņa vietnieki, atbildīgais sekretārs un vēl vecākā mašīnrakstītāja...

Mūzikas redakcija toreiz dalījās atsevišķās apakšnodaļās: bija latviešu mūzikas pašdarbības un mūzikas bērniem nodaļa, kurā strādāja 9-10 cilvēki, atsevišķi - PSRS tautu mūzikas, klasiskās un aizrobežu mūzikas nodaļa ar 8-9 cilvēkiem štatā, un tad arī vēl masu žanru mūzikas un raidījumu jaunatnei redakcija ar 9 štata darbiniekiem. Atsevišķs štats bija ar mūzikas noformētājiem (10), fonotēkā strādāja 13 darbinieki, bija 11 režisori... Nu, un tad vēl milzīgais cilvēku skaits, kas strādāja Radio paspārnē esošajos kolektīvos: Radio un televīzijas orķestrī tie bija 102-106 mūziķi, Radio korī dziedāja 65 dziedātāji (štatā), vieglās mūzikas orķestri veidoja mazliet mazāk par 50. Varam tikai iedomāties, kā pirms 30-40 gadiem šeit ņirbēja no cilvēkiem un cik dzīvs bija Radio..."

Vēlāk sistēma mainās. Piemēram, 1990. gadā, Mūzikas redakcijas galvenais redaktors ir Gunārs Jākobsons. Viņa vietniece - Ināra Jakubone, bet atbildīgā sekretāre - Armanda Pakalne. Sadalījums ir šāds: Latviešu mūzikas nodaļā strādā 9 cilvēki. To vada Rūta Paula, bet komentētāja ir Ilga Auguste. Klasiskās un mūsdienu mūzikas nodaļu vada Gunda Vaivode un tajā strādā 8 cilvēki. Un tad vēl arī Estrādes mūzikas nodaļa ar 8 cilvēkiem (vadītāja - Ināra Brežģe). Ir vēl arī mūzikas noformētāji, simfoniskais orķestris, Radio koris, džeza orķestris.

"Salīdzinot ar šodienu, kad Mūzikas redakcijā strādājam 20 cilvēki, taču raidīšanas laiks izaudzis līdz 24 stundām diennaktī, secinājums ir šāds: esam auguši kvalitatīvi, taču šo darbu dara krietni mazāk ļaužu," - tā Ilze Medne.

Savukārt Ilga Auguste izvaicā Gunāru Jākobsonu, kurš par Mūzikas redakcijas galveno redaktoru kļuva 1988. gadā. Šajā laikā izveidojās arī "Klasikas" pamatkodols. Tiesa gan, Radio mājā Gunārs Jākobsons ienāca 1968. gadā, un bagāto darba mūžu viņš šeit aizvadījis, strādājot dažādos amatos. Pirmais amats bijis raidījumu muzikālais noformētājs Propagandas redakcijā, bet pēc tam Runāra ceļi veda uz citām redakcijām.

Tieši Gunārs Jākobsons piedzīvojis laikus, kad uz gadiem četriem tika aizliegta tautā ārkārtīgi iemīļotā dziesmu aptauja "Mikrofons". "Daudziem šķita, ka latviešu dziesmas pārāk izteikti ceļ latviešu patriotiskuma izjūtu... Bet spiediens no klausītājiem bija tik liels, ka galu galā aptauju atjaunoja."

Vēlāk Gunārs Jākobsons iecelts par Pašdarbības raidījumu redakcijas redaktoru, vēlāk pārcelts uz Estrādes nodaļu, kur viņa skolotājs bijis leģendārais Ivars Mazurs, Edvīns Melnalksnis un vēl virkne citu personību. Sarunas gaitā - seni pārpratumi un kuriozi, smiekli caur asarām, un defekti, kas izvērtušies par efektiem.

Vēl Gunārs Jākobsons ieskicē Arvīda Mūrnieka raidījuma "Būsim pazīstami!" tapšanu (tas centies pavērt mūsu skatu uz citu pusi), sadarbību ar Oļģertu Šustu Mūzikas kolektīvu redakcijā, līdz nonākam pie darba Mūzikas raidījumu redakcijā.  Laikā, kad Mūzikas raidījumu redakcijas galvenais redaktors bija Raimonds Pauls, Gunārs Jākobsons kopā ar Dzidru Strautiņu bijis viņa vietnieks.

"Raimonds Pauls kārtoja lielās lietas, ko neviens cits nevarēja -  piemēram, izveidoja Remix vai arī deva galvenos mājienus stratēģijai."

Kad Mūzikas redakcija, kurā strādāja fanātiski cilvēki, saņēma uzslavas, Gunārs Jākobsons, kurš tolaik jau bija Mūzikas raidījumu redakcijas galvenais redaktors, viemēr uzsvēra, ka viņa stiprā puse ir spēcīgā komanda. Tieši Gunāra laikā noformējās arī "Klasika", kas sāka darbību kā atsevišķa programma, atsevišķs kanāls. Gunārs redzēja, kuram no programmas veidotājiem konkrētā joma padodas vislabāk.

"Priekšnieks taču visu nevar izdarīt! Un, ja viņam nav, kas dara, tāds ļuri-muri vien iznāk. Cepuri nost par "Klasikas" komandu! Priecājos, ka lielākā daļa palikusi. Katru dienu jūs klausos..."

Pavisam dramatiskus laikus Latvijas Radio piedzīvoja Atmodas laikā. "Puča laikā, kad Radio draudēja ieņemšana, kopā ar Juri Griņeviču latviešu mākslinieku oriģinālierakstus slepeni aizvedām uz Konservatoriju. Bija vesela talka... Par laimi, viss beidzās labi."

Kaut pieņemts uzskatīt, ka līdz jaunajiem laikiem, kad Latvijas Radio ieguva kanālu nosaukumus, pastāvējusi viena programma, dažādības aizmetņi jau bijuši saskatāmi. "Klasikai"  izšķirošais bija toreizējā Radio ģenerāldirektora Arnolda Klotiņa lēmums - tieši viņam pateicoties, klasikai un džezam jau ierādīja konstantus raidlaikus vairāku stundu garumā."

Stereofonisko raidījumu programma mēdza būt ļoti vienveidīga - jo ierakstu skaits bija neliels. Šo ierakstu raidīšana tika uzticēta Marijai Janmeijai, kura Mūzikas raidījumu redakcijā sāka darboties vēl studiju gados - 1965. gadā. Diāna Albina viņu aicinājusi darbā, uzticot Marijai veidot koncertus, kuru programma tapusi pēc klausītāju vēlēšanās. Vēl arī koncerti darba pirmrindniekiem, atsevišķu profesiju svētkos. "Visus gadus, līdz pat Atmodai - visi mani raidījumi gāja tikai caur cenzūru jeb Glavļitu. Neko tur nevarēju izmānīties - tie visi bija dzīvi cilvēki. Bija jāsaskaņo katra rūpnīca, katrs cehs..."

Bet raidījuma turpinājumā - saruna ar 'Klasikas" programmu vadītājām, kuras Mūzikas redakcijā strādā visilgāk. Armanda Pakalne - kopš 1977. gada, bet Rūta Paula - kopš 1978. gada. Kā laika gaitā mainījusies Mūzikas redakcija?

Rūta Paula: "Pārvērtības nudien bijušas brīnumainas! Sākot ar tehnisko pusi - kā no lentām, šķērēm un līmi esam tikuši līdz datorprogramām, turpinot ar raidījumu veidošanas principiem, kas savulaik radio kā ideoloģiskā struktūrā bija strikti noteikti ar vairākām kontrolēm, un beidzot ar pašu saturu. Savulaik taču nedrīkstējām raidīt ne kordziesmu "Mūžam zili", ne pat pieminēt "Dievs, svētī Latviju!" Pat Igora ārju no "Kņaza Igora" nedrīkstējām raidīt tāpēc, ka tajā bija runa par brīvību...

Armanda Pakalne: "Lai gan pilnīgi viss ir radikāli mainījies, viena lieta palikusi nemainīga - tā ir redakcijas dvēsele. Jā, mainījušies cilvēki, bet gars un dvēsele palikusi. Un tad ir tā: ja esi šeit iejuties, tad jau vairs projām neaiziesi..."

Rūta: "Tiem, kuri te strādā, izstrādājusies intuīcija un jušana, kas der mūsu kolektīvam un kas neder. Vajadzīgs traks strādātprieks, intuīcija, zināšanas. Tas, ko esam saņēmuši augstskolā, ļoti maz tiek pielieots Daudz ko uzzinām tieši prakses gaitā. Mainība, kas ir šeit - tā ir apburoša!"

Rūtas un Armandas stāstītais par Mūzikas redakcijas virtuvē notiekošo laikposmā no 70. gadiem līdz deviņdesmito sākumam ir vairāk nekā aizraujošs. Aizliegtie un atļautie ieraksti. Atļautie un aizliegtie vārdi. Latviešu talantīgie emigranti, kuru vārdus nedrīkst pat pieminēt. Kastes zem rakstāmgaldiem, kuros rūpīgi tiek ievīstīti aizliegtie ieraksti. Nemitīgās saskaņošanas. Strikti noteikumi, cik laika atvēlēt tekstam, cik - mūzikai. Jebkuras intervijas atšifrēšana vārds vārdā, lai uzietu bīstamākos zemūdens akmeņus. Un daži piemēri, kā visātrāk un drošāk sev varēja parakstīt nāves spriedumu...

Un sirsnīgs stāsts arī par to, ka līdz ar Maestro Raimonda Paula iecelšanu Mūzikas redakcijas galvenā redaktora amatā šajā redakcijā sākušies pavisam brīvi laiki...