Šoreiz parunāsim par "Ivanova laikiem" Radio, kas sākās, pateicoties Jāzepa Vītola ieteikuma vēstulei...

Vēl arī par to, kā atkal kopā tika vākts simfoniskais orķestris, kā pamazām programmā ienāca padomju zemju tautu un profesionālā mūzika un kāda atmosfēra valdīja Mūzikas redakcijā.

Jānis Ivanovs Latvijas Radio mākslinieciskā vadītāja (toreiz Latvijas Radioraidījumu un televīzijas komitejas mākslinieciskā vadītāja) pienākumus pildīja no 1945. līdz 1963. gadam, kad pēkšņi viņa klātbūtne Radio vairs nebija ne vajadzīga, ne vēlama. Mākslinieciskā vadītāja vietu vienkārši "noīsināja". Tomēr Ivanovs ar Radio bija saistīts jau agrāk - ar 30. gadu sākumu. Tobrīd viņš ir atgriezies no karadienesta, kabatā - labas atsauksmes un Konservatorijas diploms, bet darbu viņam neviens nepiedāvā. Tā nu ar lūgumu palīdzēt Ivanovs vēršas pie Jāzepa Vītola...

Jānis Mediņš bija saprotošs un darbu Jānis Ivanovs patiesi dabūja. Un ne tikai viņš. Par Radio nošu bibliotēkas vadītāju Mediņš bija iekārtojis Marģeri Zariņu, kurš sev raksturīgajā manierē vēlāk atcerējās:

"Augsts amats. Pašā piektajā stāvā. Čukurā. Tur jau strādā Jānis Ivanovs. Viņš ir pirmais profesionālais toņmeistars. Tagad tādus godina par skaņu režisoriem. Sēž aiz stikla sienas, groza kloķus, no kuriem es neko nesaprotu. Apskaužama prakse. Ar katru mīļu dienu tam instrumentācijas iemaņas aug augumā".

Interesanti, ka Jānis Mediņš, kuru, gluži tāpat kā Arvīdu Pārupu, laikabiedri atceras kā omulīgus kungus, savas partitūras ne reizi vien rakstīja Radio. Un tas nekas, ja apkārt valdīja gana liels troksnis. Mūziķi runāja, ka Mediņš spējot diriģēt jaunu skaņdarbu, ar to iepriekš neiepazīstoties. Jānis Mediņš labprāt viesojās arī Berlīnes valsts radiofonā un tieši viņš esot izvēlējies radiofonam jaunas koncertklavieres. Starp citu, tieši Jānis Mediņš 1940. gadā īsā laikā uzrakstīja "Internacionāles" partitūru, jo zvanītāju no Maskavas neinteresēja šādas partitūras neesamība Latvijā. Tika pat piedraudēts izrēķināties ar kaitniekiem, ja nākamajā dienā īpašās programmas laikā nu jau Radiokomitejas simfoniskais orķestris nespēlēs "Internacionāli".

Radio - draudzīga un radoša gaisotne

Tam, ka Radio valdīja draudzīga un radoša gaisotne, piekrīt arī kādreizējais radiofona darbinieks Pāvils Ieviņš. Viņš 2009. gada žurnālā "Jaunā gaita" min arī vairākus interesantus faktus: "Vispārīgajā nodaļā, kas pārzināja programmu, ja agrā rīta stundā uz galda bija lielformāta programmas grāmata, kurā bija ierakstīti visi iepriekšējā vakara raidījumi, to ilgums un programmas dalībnieku vārdi. Vadoties no ierakstiem, kāds no vispārīgās nodaļas darbiniekiem jau nākamajā diena izrakstīja honorāra izmaksas orderi par piedalīšanos raidījumā… Pēc Latvijas likumiem skaņuplatēs ieskaņoto mūziku drīkstēja lietot bez pienākuma maksāt autorhonorārus komponistiem un honorārus māksliniekiem, jo savus honorārus viņi jau bija saņēmuši par ieskaņojumiem skaņuplatēs. (..) Kādā atklātības brīdī Jānis Ivanovs man atzinās, ka jūtoties kā iemūrēts, bez karjēras izredzēm".

Pirms kara Radio rīcībā bija vismodernākā skaņu ierakstu sistēma. Karam beidzoties, no tā pāri vairs nebija palicis nekas. Tikpat bēdīga situācija bija ar māksliniekiem. Ivanovs izdarīja daudz.

Ar latgalieša spītību

No Maskavas tika saņemts rīkojums izsludināt pieteikšanos radiofona orķestrī visiem mūziķiem, kuriem šī iespēja līdz šim bijusi liegta un kuri atstumti savas politiskās pārliecības dēļ, aicināja ierasties uz pārbaudi. Skaļi izsludinātā pārbaude piedzīvoja galīgu neveiksmi. Latvijā uz katra stūra nestāvēja talantīgs mūziķis, kas var spēlēt kā Nikolo Paganīni. Visiem spējīgākajiem mūziķiem jau bija darbs.

Diāna Albina atceras, ka 1944. gadā Jānis Ivanovs savā latgalieša sīkstumā un spītīgumā esot apstaigājis māju pēc mājas un savācis atkal kopā radio mūziķu saimi. Neilgi pēc pirmā mēģinājuma 1944. gada oktobrī, kad Rīga vēl bija bez ūdens, elektrības un siltuma, kad pilsētā skanēja padomju armijas pārvietojamās raidstaciju programmas ar neiztrūkstošajām masu dziesmām, notika Radio orķestra pirmais koncerts. Pie diriģenta pults bija Jānis Ivanovs.

Pēc kara Latvijas Radiokomitejā darbojās piecas redakcijas: Sabiedriski politiskā, Literārā, Pēdējo ziņu, Bērnu raidījumu un Mūzikas raidījumu redakcija, kas darbojās Arvīda Darkevica vadībā.

Mūzikas raidījumu redakcijas paspārnē darbojās arī Dmitrija Kuļko vadītais Radio simfoniskais orķestris. 1949. gada 1. decembrī par tā galveno diriģentu kļuva Leonīds Vīgners. Tapat pie Mūzikas redakcijas skaitījās Jēkaba Mediņa, bet vēlāk - Teodora Kalniņa vadītais Radio koris, Sergeja Krasnopjorova vadītais koklētāju ansamblis un mandolīnu kvartets.

Jurģi. No Skolas ielas uz Doma laukumu

Protams, nams Skolas ielā 6 nebija īsti piemērots Radio vajadzībām, tāpēc ar Latvijas PSRS Ministru Padomes un Partijas Centrālās komitejas 1946. gada 24. maija lēmumu bijušais Latvijas Kredītbankas nams Doma laukumā 8 tika nodots Radiofikācijas un radioraidījumu komitejai kā republikāniskais Radionams.

Visi pārbūves darbi tiek pabeigti 1949. gada nogalē. Jaunajās telpās ir septiņas studijas. Sava - simfoniskajam orķestrim, sava - korim un kameransambļiem… Šajā laikā galvenokārt notiek dzīvās pārraides. Programmu kopējais apjoms divās programmās visai neliels - astoņarpus stundas diennaktī. Tāpat katru dienu vairākas stundas tiek retranslēta Vissavienības centrālā programma.

50. gados par mūziku radio programmās atbild salīdzinoši neliels cilvēku skaits: Jānis Ivanovs, Arvīds Darkevics, Arturs Verners, Elvīra Prince, M. Utkina un Valentīns Nikolajevs, kurš 1969. gadā kļuva par Mūzikas redakcijas vadītāju. 1956. gadā, būdams vēl Konservatorijas otrā kursa students, par mūzikas redaktoru uz pusslodzi kļuva Jāzeps Kulbergs (otra slodzes daļa tika Ligitai Vidulejai). Tiesa, šajā amatā viņš nostrādāja salīdzinoši neilgu laiku, jo pēc tam ar Jāņa Ivanova gādību un arī pierunāšanu Jāzeps Kulbergs uzņēmās skaņu režisora pienākumus.

Jaunajiem kolēģiem esot uzticēts viens no nepatīkamākajiem pienākumiem - atbildība par PRSR tautu mūziku (gan profesionālo, gan tradicionālo). Un fakts, ka vairumā gadījumu katra tauta bija pārstāvēta vien ar nepilniem desmit ierakstiem, priekšniecību īpaši neinteresēja...

Latvijas Radio 75. jubilejai veltītajā grāmatā varam lasīt arī Diānas Albinas atmiņas. Viņa par mūzikas redakcijas galveno redaktori kļuva 1963.gadā. "Profesoram Ivanovam bija vērīga acs un nemaldīgs vērtējums. Vēl - nesatricināma autoritāte pat tajos laikos piesardzīgās un aizdomīgās priekšniecības acīs. Viņa gaume un nevainojamā dzirde apvienojās ar izcilām zināšanām visos žanros un visu laikmetu mūzikā. Tas bija viņa nopelns, ka tūlīt pēc kara, kad tika iznīcināta visa līdzšinējā Radio fonotēka, regulāri notika dzīvie koncerti, kuros, atšķirībā no Maskavas piesūtītā galvenokārt padomju dziesmu un maršu repertuāra, skanēja laba kamermūzika, latviešu komponistu darbi. Spēlēja instrumentāls trio, gan pieredzes bagāti meistari - Kārlis Brikners (Gidona Krēmera vectēvs), Ēvalds Berzinskis un Hermanis Brauns, gan jaunie mākslinieki - Gastons Brahmanis, Ernests Bertovskis un Vilma Cīrule. Izveidojās stīgu kvarteta sastāvs. Sākās Radio kora un simfoniskā orķestra dzīvie koncerti, tāpat dziedātāju uzstāšanās."

Jānis Ivanovs radio neesot ļāvis radio klausīties skaļi ieslēgtu mūziku. Noskaisties viņš varējis tad, ja kāds atļāvies noslinkot un kaut ko neizdarīt. Tomēr gadījumā, kad reiz viņa simfonijas daļa tika atskaņota no otra gala, Ivanovs traci neesot cēlis. Sapratis.

Cenzūras žņaugos

Ivanova laiks ir brīdis, kad arī radio valda stingra un vairākkārtēja cenzūra. Ēterā nedrīkstēja parādīties emigrējušo autoru darbi, tāpat uz atskaņojamās mūzikas izvēli neizdzēšamu iespaidu atstāja 1948. gada Centrālkomitejas lēmums, kas tapa pēc Muradeli operas iestudēšanas. Formālismā tika vainota arī Ivanova Piektā simfonija, kuras ierakstu kāda iztapīga tehniskā darbiniece esot mīdījusi kājām. Lai izvairītos no nevēlamas informācijas parādīšanās, raidījumu teksti tika vairākkārt pārbaudīti.

Līdz klausītājiem nonāca tikai tādas rindas, kuras ar parakstu bija apstiprinājis redaktors, vecākais redaktors un galvenais redaktors, turklāt parakstiem bija jābūt uz katras lapaspuses!

Vēlāk, kad par Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju kļuva kādreizējais laikrasta "Cīņa" redaktors Ilmārs Īverts, cenzūra kļuva vēl neciešamāka. Tagad jau nācās iztulkot un apstiprināt arī visus ārzemju dziesmu tekstus, arī Bārdas un Skalbes vārsmas vairs nebija īpaši vēlamas.

Latvijas Radio atradās Vissavienības radio un Centrālās Komitejas redzeslokā. Protams, šis fakts arī noteica kopējo programmu. Lai gan bija arī pa izņēmumam. Tūlīt pēc kara katru ceturtdienu notika Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas kārtotais latviešu tautasdziesmu koncerts. Ar īpašu lēmumu simfoniskā orķestra mūziķu skaits tika palielināts līdz 75 cilvēkiem. Vadībai skaitļi patika. Piemēram, bija noteikts, ka katram aktierim pie mikrofona mēnesī jāuzstājas 30 reižu (tobrīd arī lugas tika runātas "dzīvajā").

Teodors Kalniņš, no Vācijas atgriezies dzimtenē, atkal stājās pie kora vadības. Ar viņa gādību notika ne vienas vien latviešu kordziesmas pirmatskaņojums. Radio kora profesionalitāte aug. 1949. gada sākumā Latvijas Universitātes Aulā izskan Mocarta Rekviēms ar Kurtu Zanderlingu pie diriģenta pults. Meistarība aug arī simfoniskajam orķestrim, kas ik mēnesi spēlē arī četrus atklātos koncertus. Vienlaikus radio kolektīvi savā repertuārā sāka iekļaut operas. Tomēr līdzās augstvērtīgai mūzikai klausītājiem nākas aizvien biežāk dzirdēt "obligāto repertuāru". Padomju mūzikas popularizēšanai 1948. gadā tiek organizēts pat īpašs raidījumu cikls. Pāris gadu vēlāk, it kā pēc daudzo klausītāju vēlēšanos, dibina Padomju dziesmu ansambli, kura vadība tiek uzticēta Teodoram Kalniņam.

Padomju Savienībā aktīvi tiek atbalstīta pašdarbība. Arī radio nav izņēmums: dažādos koncertos pie mikrofona tiek aicināti pašdarbības kori. 1949. gadā sākas raidījumu cikls "Gatavosimies 1950. gada Dziesmu svētkiem", kura sākumā komponists Jānis Ozoliņš māca dziedāt Novikova dziesmu "Mana Dzimtene". Lai palīdzētu lauku kolektīviem, Dziesmu svētku repertuārs tiek mācīts ar radio starpniecību. Lai veicinātu bērnu dziedāšanu, arī radio paspārnē rodas bērnu koris. Par to rūpējas Ludmila Pismennaja un Terēze Broka.

50. gadu sākumā saskaņā ar valdības lēmumu tiek dibinātas divas galvenās redakcijas: Politisko raidījumu un Māksliniecisko un mūzikas raidījumu galveno redakciju, savukārt Latvijas PSR Ministru Padomes Radioraidījumu un televīzijas komitejas dzimšana attiecināma uz 1957. gadu.

Mūzikas redakcijai jo dienas jo vairāk nākas nodarboties ar padomju mūzikas popularizēšanu un klausītāju izglītošanu. "Palīgs muzikālai pašizglītībai", "Padomju tautu mūzikas kultūra", "Pa Rīgas teātriem un koncertzālēm", "Padomju Latvijas komponistu portreti", raidījumi skolēniem. "Iepazīsimies ar mūzikas instrumentiem", "Padomju Latvijas komponistu sasniegumi simfoniskās mūzikas laukā". Ja nu kādam izdodas brīvajā laikā izvairīties no mūzikas, Latvijas Radio kolektīvi dodas koncertēt pie darba ļaudīm viņu darba vietās...

"Mikrofona" dzimšana

Saprotot, ka bez nelielas pretimnākšanas iztikt nevarēs, 60. gados Radio tiek dibināta "Mikrofona" redakcija, kura drīkst spēlēt mazliet brīvāku un rietumnieciskāku mūziku: Bītlus, Ārmstrongu. Nav nejaušība, ka "Mikrofonam" programmā tiek atvēlēts tieši tas pats laiks, kad ne viens vien cenšas saklausīt un uzvert "Amerikas balsi"...

Protams, 60. gados par autortiesībām neviens īpaši neraizējās. Autortiesību līgumu nebija, radio skanēja arī dažādos ceļos iegūtās plates. Bet par "oficiālo piedāvājumu" gādāja Maskavas skaņuplašu nams, ar kuru labas attiecības uzturēja Valentīns Nikolajevs. Viņaprāt, pilnībā pietika ar vienu Čaikovska simfonijas interpretāciju. Pārējās, lai lieki neaizņemtu vietu, tika nodzēstas.

Savu cīņu nācās izcīnīt arī Radio korim un simfoniskajam orķestrim. Filharmonija viņu centienus muzicēt ārpus Radio studijas uztvēra bez sajūsmas. Tomēr pamazām šī situācija atrisinājās, kolektīvi pamazām sāka arī apmeklēt tuvākas un tālākas pilsētas un valstis. Bet par to, kāda gaisotne tolaik valdīja Mūzikas redakcijā, raidījuma turpinājumā stāsta Daila Liepa. Viņu iztaujājusi Ilga Auguste.