Raidījumu iesākam ar Māra Zandera neseno publikāciju "Par ko strīdēsimies šogad?" portālā "Satori", kurā viņš raksta: "(..) Mana, iespējams, diezgan viegli nojaušamā ironija var rosināt pamatotu jautājumu: vai tad šī teksta autors nepiekrīt tam, ka norobežošanās no totalitārisma un impēriskuma ir nepieciešama? Piekrītu, piekrītu. Tiesa, es īsti nesaprotu,

kas virknei šodienas dedzīgāko "Latvijas atkrieviskotāju" to traucēja darīt pirms diviem, trim vai pieciem gadiem, kad latvju nācijas labākie dēli un meitas bez iebildumiem pieņēma savām radošajām izpausmēm visnotaļ krieviskas izcelsmes naudiņu.

Tomēr pats galvenais iebildums un vienlaikus novēlējums – lai šis pārvērtēšanas process notiktu bez histērijas."

Pāris mēnešu pēc šīs publikācijas Māris Zanders raidījumā "Meistars Knehts" secina, ka "histērija" tomēr ir sākusies. "Bet tas arī ir normāli. Ir paaugstinātas emocijas, un tad, protams, krēsli un galdi iet pa gaisu. Mana cerība saistās ar to, ka, tā kā mēs ātri aizmirstam to, ko viens otram sarunājam, tad pēc laika vairs nebūs tik traki," saka Zanders. Tomēr viņš atgādina, ka tas nemaina cilvēku iepriekš pateikto: dažu politiķu retorika par Krieviju un krievu valodu pirms dažiem gadiem vēl bijusi pavisam citāda.

"Domājot par šo gadu, man pirmais vārds, kas nāk prātā, ir tieši "histērija," atzīst Vladislava Romanova. "Mēs esam nonākuši krīzes situācijā, kurā agrāk neesam bijuši, un ir normāli, ka cilvēkiem notiek ļoti svarīgas pārdomas. Un šo pārdomu laikā ir normāli gan kļūdīties, gan pārteikties, taču ir svarīgi atzīt savas kļūdas un saprast, kāpēc tu kļūdījies."

Žurnāliste Alina Lastovska vērtē, ka par "histēriju" lielā mērā varam runāt sociālo tīklu kontekstā, kur emocijas nereti ir daudz sakāpinātākas un tiek izvēlēti asāki izteicieni nekā diskusijās aci pret aci televīzijā, radio vai interneta medijos.

"Bet man liekas, ka 24. februāris tiešām daudziem lika mainīt domas," viņa piebilst. Zanders gan oponē, ka acīm vajadzēja atvērties jau krietni agrāk – pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā un Krimas okupācijas.

Savukārt dzejniece Liāna Langa nepiekrīt, ka sarunu tonis publiskajā telpā par nacionāliem jautājumiem būtu histērisks. "Es domāju, ka tā transformācija, kas pašlaik notiek sabiedrībā, ir kaut kas daudz nopietnāk vērtējams nekā kaut kāda vienkārša histērija, ko parasti piedēvē sievietēm.

Attiecībā uz sevi varu teikt, ka pret Krievijas pretlatvisko politiku, Latvijas rusifikāciju un valodas jautājumiem esmu rakstījusi vismaz pēdējos desmit gadus. (..) Rusifikācijai seko okupācija un pēc tam – genocīds. To mēs tagad redzam Ukrainā, un tas nevar neatvērt acis jebkuram saprātīgam cilvēkam," uzsver Liāna Langa.

Daugavpiliete Vladislava Romanova, kura intervijās atklāti stāstījusi par augšanu pilnīgi krieviskā vidē, Putina uzrunu klausīšanos Jaunajā gadā un savulaik vājajām latviešu valodas un kultūras zināšanām, tagad saka: latvieši ir bijuši pārāk iecietīgi pret krieviem attiecībā uz valodas politiku, un uzskata, ka reizēm ir jārunā augstos toņos. "Taču ir jāskatās, kas ir apakšā šiem augstajiem toņiem. Jo skaļāk runās cilvēki, kuri atbalsta Krieviju, jo skaidrāk mēs redzēsim, cik aprobežoti viņi ir un kurā brīdī viņi patērēja kādu informāciju. Un jo vairāk un dedzīgāk runās tie, kuri atbalsta Ukrainu, īpaši krievvalodīgie, jo vairāk arī latvieši redzēs, ka mēs tomēr esam vienā pusē," uzsver Romanova.

Tomēr, par spīti šim vēlējumam,

"Meistara Knehta" pieredzē šī izvēršas par vienu no asākajām domu apmaiņām.

Uz Oresta Silabrieža jautājumu, kādas uzskatu atšķirības neļauj saprasties Vladislavai Romanovai un Liānai Langai, ja idejiski abas ir vienā "ierakumu" pusē, Romanova atbild: "Droši vien tas ir attieksmes jautājums. Ja runājam par sociālajiem tīkliem [un kampaņu "Atkrievisko Latviju"], mērķis jau ir labs, izpildījums – tā ne pārāk. Ir svarīgi, kā tu runā ar cilvēkiem.

Man ir svarīgi meklēt savējos neatkarīgi no tautības. Tajā brīdī, kad kāds sāk būtībā kaunināt cilvēkus, kuri ar tevi ir vienā informācijas kar frontē, man tas neliekas labi. Tad neveidojas saruna."

Savukārt Langa norāda, ka līdzšinējie integrācijas mēģinājumi ar maigām metodēm ir cietuši neveiksmi. "Karš piešķīla kampaņai "Runāsim latviski! Atkrievisko Latviju!" daudz spēcīgāku retoriku, kura izrādījās iedarbīga," viņa uzsver un nepiekrīt, ka kampaņas un viņas ierakstu tonis sociālajos tīklos būtu agresīvs vai aizskarošs. "Es nevaru atbildēt par to, kā un ko citi izlasa un par viņu sajūtām, piedodiet.

Es aicinu cilvēkus Latvijā runāt latviski, jo divvalodība ir šķeļoša. Kampaņa ir uzrunājusi ļoti tiešā veidā, aicinot ministrijas, institūcijas, uzņēmumus izņemt Krievijas valsts valodu no savām tīmekļa vietnēm, un ir liels saraksts ar tiem, kas to ir izdarījuši," norāda Langa.

Raidījumā runājam arī par to, ciktāl šāda kampaņa spēj mainīt ne vien sarunas valodu publiskajā telpā, bet pretlatvisku domāšanu; atklājam pieredzes, kas krieviski runājošās ģimenēs augušajām skolas ar krievu mācību valodu beigušajām Vladislavai un Alinai ļauj justies piederīgām Latvijai un iestāties par latviešu valodu, un daudz diskutējam par sarunas toni valodas jautājumos un spēju ieklausīties atšķirīgos viedokļos par to, kā nonākt līdz vienotai Latvijas sabiedrībai.

Pilnu sarunu klausieties raidījuma audio ierakstā!