Aprīlī raidījums "Meistars Knehts" ir nodomājis doties pie dabas. Precīzāk – pie dabas kā juridiskas personas. Gribam saprast, ko tas vispār nozīmē un kāpēc pēdējos gados pasaulē par to runā arvien vairāk.

Šī nav konfrontācija starp tiem, kuri grib "cirst vairāk", un tiem, kuri grib "cirst mazāk", bet mēģinājums paraudzīties uz dabas tiesībām no juridiskā un filozofiskā skatpunkta.

Mūsu sarunbiedri:

  1. advokāte Vita Liberte
  2. Tiesību zinātņu doktorante Eiropas Uninversitātes institūtā Madara Meļņika
  3. Valsts kancelejas Inovācijas laboratorijas vadītājs, vides zinātnieks un dizaineris Jānis Ķīnasts

Ierosmi šai tēmai devusi janvāra beigās portālā "Satori" publicētā Vitas Libertes eseja "Latvijas dabai jākļūst par juridisku personu". To savukārt iedvesmojuši Jāņa Ķīnasta komandas pērnruden Saeimā prezentētie "Desmit dizaina scenāriji 2050. gadam", kas tapa Latvijas Universitātes (LU) projektā "Valsts attīstības vīzija 2050: sabiedrības gaidas un attīstības scenāriji". Daba kā juridiska persona ilgstoši bijusi arī juristes Madaras Meļņikas interešu lokā, viņa doktorantūrā pēta dabas un militārās jomas mijiedarbi. Madara šajā raidījumā ieskicē idejas saknes un pasaules praksi.

"Pasaulē par šo tematu runā jau kopš 70.gadiem," sava raksta tapšanu pamato Vita Liberte. Tādēļ viņu iepriecinājis to redzēt arī Latvijas kontekstā, vērojot konferenci Saeimā.

"Līdz šiem 10 Latvijas attīstības scenārijiem mēs nonācām, (..) pēdējos trīs gados strādājot ar vairāk nekā 130 valsts pārvaldes speciālistiem, augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem, ārkārtīgi inteliģentiem ierēdņiem. Sāka dzimt dažādas tēmas, un šie scenāriji uznira darba procesā kā autentisks un radošs veids, kā raudzīties uz Latvijas nākotni. Un izkristalizējās Latvijā strādājošo speciālistu, patriotu vēlme nodibināt jauna līmeņa attiecības ar to, ko saprotam, kad sakām, ka latvieši mīl dabu," idejas attīstību paskaidro Jānis Ķīnasts. Un piebilst: uz nākotni vērsta dabas aizsardzība visā pasaulē tiecas domāt, kā būtu, ja arī dabai būtu tiesības. Galu galā - latvieši, tāpat kā citas tautas, jau izsenis attiekušies pret dabu kā pret dzīvu būtni. Tāpēc juridiskas personas tiesības dabai, pētnieka ieskatā, ir likumsakarīgs sarunas temats.

Pasaules praksē līdz šim konkrēti gadījumi bijuši saistīti tieši ar dažādu teritoriju pirmiedzīvotāju garīgo saikni ar dabu un ilgstošo cīņu tās aizstāvībai, paskaidro Madara Meļņika. Piemēram, Ekvadora 2008. gadā bija pirmā valsts pasaulē, kas nostiprināja dabas tiesības savā konstitūcijā. "Savā ziņā tā ir arī reparācija, apzinoties, ka valsts politiskā sistēma ir veidota, atspoguļojot arī Eiropas izpratni par cilvēku un vides sašķeltību. Un tagad vide tiek atgriezta atpakaļ valsts pamatpunktā, dodot Mātei Dabai šīs tiesības, vajadzīgo cieņu un aizsardzību," paskaidro Meļņika. 

Citas valstis, piemēram, Jaunzēlande, Kolumbija un Kanāda, sekojušas šim piemēram, piešķirot tiesības konkrētiem dabas objektiem. Bet Spānija 2022. gadā kļuva par pirmo Eiropas valsti, kas piešķīra tiesības konkrētai lagūnai (Mar Menor - red.), reaģējot uz vietējās kopienas izmisumu, ka spēkā esošais regulējums nespēj nodrošināt lagūnas aizsardzību. Tika savākti 640 tūkstoši parakstu, ko iesniedza Spānijas parlamentā. 

"Latvija bieži tiek slavēta par to, cik mums ir plašas iespējas vērsties tiesās un ka mums konstitucionāli ir nostiprinātas tiesības uz vidi. Jautājums, vai tas tiek īstenots pienācīgā apjomā," saka Meļņika.

Bet kāpēc vispār būtu vajadzīgs šāds juridiskas personas statuss ekosistēmām un ko tas mainītu? Advokāte Vita Liberte paskaidro: "Līdz šim uz dabu esam skatījušies no cilvēktiesību viedokļa, piemēram, Satversmes tiesa, balstoties uz 115. pantu, nav ļāvusi izcirst kokus līdz zināmam apjomam, pamatojot to ar cilvēka tiesībām uz veselīgu vidi. Savukārt, ja pašai dabai tiek piešķirtas juridiskas personas tiesības, tad pati daba var šo jautājumu virzīt uz tiesu un prasīt kompensāciju." Dabas intereses, tāpat kā cilvēku intereses, pārstāvētu advokāti, bet lēmumus par vēršanos tiesā varētu pieņemt, piemēram, speciāli veidotas pārstāvju kopienas. 

"Ja kaut kas tāds vispār uznirst, tas, manuprāt, kaut ko pasaka par gatavību uz sarežģītāku sarunu un sabiedrības briedumu," uzskata Inovāciju laboratorijas vadītājs Jānis Ķīnasts. 

Raidījuma turpinājumā spriežam arī par to, ko šāds jauns regulējums mainītu praksē, kāda varētu būt pretreakcija un arī kā par šo tēmu veidot cieņas pilnu dialogu, kā mums pašlaik sabiedrībā nereti pietrūkst.

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audioformātā!