"Meistars Knehts" rudens sezonas sākumā atgriežas pie tēmas par kultūras mecenātismu.

Pērnā gada pavasarī tikāmies ar  vairāku kultūras institūciju vadītājiem, bet šoreiz turpinām sarunu ar tiem, kuri ziedo un dara to ļoti dažādos veidos – proti, ar uzņēmējiem. Izzinām viņu motivāciju atbalstīt kultūras procesus, uzklausām idejas, kā kultūras nozares spēlētājiem labāk aizsniegt uzņēmējus, un pārrunājam, vai augoša valsts aizsardzības budžeta apstākļos varētu mainīties privāto atbalstītāju loma kultūras nozares finansēšanā.  

"Meistara Knehta” studijā viesojas zvērinātā advokāte, "BDO Law" un "BDO Latvia" vadošā partnere Vita Liberte, Komunikācijas vadības aģentūras "Deep White" partnere un valdes locekle Krista Grasberga, Koksnes nozares uzņēmuma "Stiga RM" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Ramoliņš un zvērinātais advokāts, "COBALT" advokātu biroja vadošais partneris un LU fonda valdes loceklis Lauris Liepa. 

Ierakstos dzirdam arī "G. Vīksnas arhitektu biroja" valdes locekļa Gundara Vīksnas un Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV prezidenta, advokāta Ivara Slokenberga pieredzes stāstus.

Sarunas gaitā pieskaramies dažādiem atbalsta veidiem – gan sponsorēšanai, gan mecenātismam.

"Es vadu uzņēmumu, kas regulāri tieši vai netieši atbalsta dažādus kultūras pasākumus, un tur motivācija visbiežāk ir saistīta ar biznesa mērķiem un uzdevumiem. Tas ir kolektīvs, racionāli izsvērts lēmums, kāpēc mēs to darām," nošķīrumu iezīmē Vita Liberte.

"Un otrs veids, kā es atbalstu kultūru, ir personīgs – to es laikam varētu nosaukt par mecenātismu. Tas ir absolūti privāti vadīts un racionāli neizskaidrojams. Arī tiem, kas man pārmet, ka es kādu neesmu atbalstījusi, es nevarēšu atbildēt, kāpēc."

Lauris Liepa dalās ar savu pieredzi Latvijas Universitātes fonda valdē, atbalstot ne vien izglītības, bet arī kultūras procesus: "LU fonds ir viens no tiem, kam ir ļoti veicies: tas nav kā bizness, kas mums, šeit pie galda sēdošajiem ir radies pirms gadiem 20 – 30. Mums bija iespēja atjaunot Kristapa Morberga pirms Otrā pasaules kara ziedotos nekustamos īpašumus, no kuriem daļa tika pārvērsta naudā.

Gribētu aicināt padomāt – ja šie procesi, kas bija, Latvijai nodibinoties 20.gadsimta sākumā, nebūtu pārtrūkuši okupācijas gadu dēļ, mums Latvijā būtu diezgan daudz institūciju ar vairāku miljonu kapitālu. LU fonds var operēt ar pietiekami solīdiem naudas līdzekļiem, kas katru gadu palielinās.

Pārējās mūsu ieceres lielā mērā balstās nevis uz stratēģiju un plānošanu, bet bieži vien – taktisku tūlītējas palīdzības nepieciešamību. Pie tevis kāds atnāk, un tu redzi: fantastiska ideja, dīvaini, ka tas jau nav kaut kā institucionalizējies atbalstā! Tā ir tāda diezgan izmisīga nepieciešamības sajūta, jo tu nedotu, ja redzētu, ka bez tevis var iztikt – ka tam ir valsts, pašvaldība vai kāds cits finansētājs." Sava uzņēmuma izvēles atbalstīt dažādus izglītības, sociālus vai kultūras procesus Liepa sauc par "vērtību manifestācijas aktu", bet kā privātpersona par atbalstu lemj subjektīvi, balstoties savās un sev tuvāko cilvēku simpātijās.

Andris Ramoliņš, kura uzņēmums pārsvarā atbalsta sociālus projektus, atklāj, ka palīdzēt Dailes teātrim viņu pārliecinājis direktors Juris Žagars. "Viņš uzrunāja mani personīgi, mēs tikāmies, un viņš izstāstīja, ka Dailes teātrim ir jāmaina grīda.

Likās izcili, ka mēs kā koksnes nozares uzņēmums varam būt iesaistīti – ka 20 gadus uz Dailes teātra skatuves būs mūsu sponsorēta grīda! Tāpēc es ar lepnumu šo sponsorēšanas piedāvājumu pieņēmu.

Bet sarunā ar Juri aizgāja tēma, ka viņiem ir arī pirmais kurss ar dziedošajiem aktieriem, kuriem pirmajā gadā nav budžeta finansējuma. Man likās, ka šajos laikos, kad apkārt ir tik daudz nedrošības, šī kara smaka, mums ir vajadzīgs patriotisms un tā foršā dziesma. Man ļoti patīk, kad ir dziedoši aktieri, mani tā ideja aizrāva, un tāpēc mēs iesaistījāmies arī tur."

Ramoliņš atklāj, ka uzņēmums arī agrāk sponsorējis dažādus kultūras projektus, kas pašiem likušies būtiski – piemēram, filmu "Nameja gredzens".

Reizēm gan nākoties saskarties ar negatīvu pieredzi, kad, atbalstot vienu, jāsaņem pārmetumi no citiem, kas nav atbalstīti: "Katrs no mums dods savu privāto naudu, neesam valsts iestāde vai Kultūrkapitāla fonds, kas sadala budžetu. Un mēs tiešām ik palaikam saskaramies ar šausmīgām negācijām: kāpēc tu tam iedevi, mums ir svarīgāks projekts!

Bet mēs dodam pēc savas sapratnes, tā brīža aktualitātēm un tā, kas mums tajā brīdī ir svarīgi. Es aicinātu tomēr neapvainoties, ja kādu nespējam atbalstīt. Jo diemžēl tās vajadzības kopā ir lielākas par mūsu uzņēmuma gada apgrozījumu."

Sponsorēšanu un ziedošanu visbiežāk saprotam kā finansiālu atbalstu, bet nekomerciāliem spēlētājiem ne mazāk būtisks var izrādīties arī atbalsts pakalpojumu veidā, ko šajā sarunā iezīmē komunikācijas speciāliste Krista Grasberga. "Mēs kā samērā neliels uzņēmums kultūru un citas nozares vairāk atbalstām nevis finansiāli, bet ar mūsu darbu. Ar to, ko protam vislabāk – veidot komunikācijas kampaņas, sniegt komunikācijas konsultācijas.

Tas sākās pirms nu jau vairāk nekā 10 gadiem, kad pie mums vērsās producentu kompānija "Mistrus Media" ar lūgumu palīdzēt veidot komunikācijas kampaņu filmai "Melānijas hronika". Mēs tam atsaucāmies, jo mums ir ļoti būtiski dot ieguldījumu sabiedrībā, ar savu darbu palīdzot labas lietas vērst plašumā."

Kopš tā laika uzņēmums bez atlīdzības vai par simbolisku samaksu pielicis "komunikācijas roku" vairāk nekā 10 Latvijas kinofilmu projektiem, bet šogad atsaucies palīdzēt Latvijas rakstnieču rosinātam lasīšanas veicināšanas projektam, radot kampaņu „#LaiksLasīt”. 

Pilnu sarunas ierakstu klausieties audio formātā!

***

2024. gada 15. aprīļa raidījums