Saeimas vēlēšanu gada pirmajā raidījumā "Meistars Knehts" drosmīgi dodas ārpus kultūrpolitikas komforta zonas un iestūrē politikas kultūras lauciņā.

Gana daudz zemas politiskās kultūras piemēru pēdējā laikā esam piedzīvojuši, tāpēc šoreiz vēlamies izprast politikas kā profesijas nianses un studijā aicinām četrus erudītus politologus un filozofus: domnīcas "Providus" vadošo pētnieci Līgu Stafecku, filozofi un politikas teoriju pasniedzēju Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē Elvīru Šimfu, Latvijas Universitātes profesoru un domnīcas "LaSER" vadītāju Dauni Aueru un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani, kuru pazīstam kā savulaik ilggadēju diplomātu, bet viņa pieredzē ir arī politikas zinātnes studiju izveidošana Latvijas Universitātē 20. gadsimta 80. gadu beigās.

Kopā meklējam atbildes uz jautājumiem, ko mūsdienās nozīmē būt profesionālam politiķim, vai mums tādi ir vajadzīgi, kā par tādiem kļūst un kā pie mums ar to veicas; kādas prasmes politiķim ir vajadzīgas, ko no viņa šodien vajadzētu sagaidīt un pieprasīt vēlētājam; kāpēc politiķa profesijas prestižs Latvijā ir tik zems un ko lai ar to iesāk. 

Sarunu sākam ar izglītību: vai labam politiķim ir jāorientējas politikas zinātnē, padziļināti jāizprot dažādas politiskās sistēmas un valsts administrācija? Latvijā šādas zināšanas piedāvā apgūt augstskolu politikas zinātnes studiju programmās.

"Programma, kas toreiz tika izveidota [Latvijas Universitātē] un uz ko politikas zinātne arī šobrīd virzās, bija simbioze starp skandināvu un amerikāņu politikas zinātnes modeli," atceras Einars Semanis, kurš savu darbu pie politikas zinātnes studiju izveides Latvijā uzskata par vienu no svarīgākajiem savā mūžā.

Viņš atceras, ka jau tolaik tika ielikti pieci politikas zinātnes studiju virzieni: politikas teorija, salīdzinošā politika, starptautiskās attiecības, publiskā administrācija un pētniecības metodes, kas arī šodien ir politikas zinātnes studiju pamatā. "Ja jūs man jautājat kā cilvēkam, kurš bija pie politikas zinātnes studiju tapšanas Latvijā, vai šādas zināšanas politiķiem ir nepieciešamas, es saku: jā! Tā ir svarīga daļa, viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai politiskajai darbībai. Un būtu vērts, ka būtu ne tikai zināšanas, bet arī gudrība!" pasmaida politologs un ilggadējais diplomāts. 

"Daļa [studiju biedru] varbūt nonāca arī politikā, bet tā bija pavisam neliela daļa," par politikas zinātnes studijām kā iespējamu "jauno politiķu kalvi" saka politoloģe Līga Stafecka, kura pašlaik atgriezusies šajā studiju programmā jau doktorantūras līmenī. Lielākoties programmas absolventi nonāk valsts pārvaldē, ārlietu dienestā vai kļūst par pētniekiem.

"Tā ir ļoti interesanta nozare, un kaisle, par ko runā Makss Vēbers [1864 - 1920, vācu sociologs, priekšlasījuma "Politika kā profesija" autors], ir vajadzīga arī pētniekiem, lai nenogurstoši sekotu līdzi un nekļūtu rūgts."

"Politikas zinātne nav svarīgas zināšanas politiķiem," saka Apvienotajā Karalistē dzimušais politikas zinātnieks Daunis Auers, kurš studējis Londonas Ekonomikas augstkolā un Londonas Universitātes koledžā, un jau kopš 90. gadiem pasniedz Latvijas Universitātē. Viņaprāt, mūsdienās pārāk daudz tiek sagaidīts no politiķa - deputāta vai ministra - individuālā līmenī. "Patiesībā

modernā politika ir ļoti sarežģīta. Kad Vēbers rakstīja savas atziņas par politisko sistēmu vai mazliet pirms tam, pirms Pirmā Pasaules kara, valsts izdevumi bija viens līdz divi procenti no iekšzemes kopprodukta. Mūsdienās tie ir 40 – 50 procenti, valsts nodarbojas ar visu. (..) Un viens cilvēks ar to visu nevar tikt galā.

Tāpēc ir svarīgi veidot atbalsta struktūru ap jebkuru deputātu. Un šeit ir Latvijas lielā problēma: mēs neesam izveidojuši šādu sistēmu. Visspēcīgākie likumdevēji pasaulē ir tādi, kur ir spēcīgs, neatkarīgs analītiskais dienests un politiķim ir komanda, kas palīdz ar politikas veidošanu un sedz tās zināšanas, kas pašam politiķim nav. Bet Latvijā mēs uzskatām, ka politiķim ir jāzina viss un pašam ar visu jātiek galā. Viņam ir tikai deputāta palīgs ar nelielu algu, un Saeimas Analītiskajā dienestā strādā četri, pieci cilvēki, kas gatavo garus pētījumus, kuri bieži nav saistīti ar deputātu ikdienas darbu," kritisks ir Auers.

Bet kas tad būtu jāprot pašam politiķim? "Viņam būtu jābūt analītiskām spējām un vīzijai par to, kādā valstī viņš grib dzīvot, par ārpolitikas un drošības politikas virzieniem."

"Manuprāt, ir gandrīz neiespējami atbildēt uz jautājumu, kādas zināšanas ir vajadzīgas politiķiem. Ir pamatzināšanu līmenis, kas vajadzīgs jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, kura stipri paļaujas uz diezgan augstu cilvēku izglītības līmeni.

Bet vai politikā drīzāk vajadzētu iet intelektuāļiem, plaši izglītotiem cilvēkiem, vai pragmatiskiem cilvēkiem no biznesa vides, ar uzņēmēja ķērienu? Visdrīzāk vajadzētu iet abu tipu cilvēkiem, jo abiem tur radīsies pielietojums un viņi spēs apmierināt noteiktas vajadzības," vērtē filozofe Elvīra Šimfa.

Arī viņa pievērš uzmanību kādai Maksa Vēbera idejai: nošķīrumam starp prāta spējām, kas vajadzīgas mērķu noteikšanai un lai atrastu līdzekļus, kā sasniegt jau iepriekš noteiktus mērķus. "Tas ir būtisks nošķīrums tieši ierēdniecības un politiķu kontekstā. Ierēdniecība nenosaka nekādus politiskus mērķus, bet viņiem jāatrod labākais risinājums to sasniegšanai. Bet politiķi kā reiz nosaka mērķus, un tur nav nekādas rokasgrāmatas. Mērķis, pirmkārt, ir jautājums par interesēm un vērtībām, un tikai tad – par zināšanām."

Tam, ka Latvijas politiķiem nereti pietrūkst spējas orientēties dažādajās un nereti specifiskajās likumdošanas iniciatīvās un pat valsts budžeta veidošanā, un tam pietrūkst atbalsta, piekrīt arī "Providus" pētniece Līga Stafecka: "Bet man šķiet, ka tā nav lielākā problēma Latvijas politikā pēdējos gados. Pietrūkst tā, par ko mēs te daudz atsaucamies uz Maksu Vēberu - pietrūkst kaisles un spējas domāt mērķos valstiskā līmenī. Mums nav šo līderu, vizionāru, kas redz, uz kurieni vest to mūsu ierēdņu darbu."

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!