Ko iesākt ar padomju kultūras mantojumu, pieredzi un iekšējām pretrunām?

“Meistara Knehta” uzmanības lokā šoreiz jautājumi, kas turpina gruzdēt un uzliesmot dažādās diskusijās arī divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – par to, kā šajos apstākļos attiekties pret krievisko un padomju kultūras mantojumu, ko šie divi kara gadi mūsos ir mainījuši un likuši pārvērtēt. Kā sadzīvot ar savām dažādajām saknēm un pieredzēm, iekšējām pretrunām un ārējiem apstākļiem?

Diskutējam par to, vai būtu jāpārvērtē padomju laika kultūras mantojums un personības; pieskaramies Rīgas ielu pārdēvēšanai un dzirdam arī alternatīvus ierosinājumus, spriežam par šķelšanos starp krieviem un krieviem Latvijas sabiedrībā, un jautājam, vai šis laiks mums liek skaidrāk nonākt pie vienas pareizās atbildes – kaut vai par to, kādas mūzikas atskaņošana būtu vēlama vai nevēlama.

“Domāju, ka tas, ka mums nav vienas atbildes, ir skaistākais, kas var būt. Jo Krievijā ir viena atbilde,” raidījumā saka teātra zinātniece Edīte Tišheizere. “Mēs varam izteikt dažādus viedokļus un nekļūt tāpēc par ienaidniekiem. Varbūt māksla ir tieši tā joma, kurā mēs vēl varam atļauties to greznību – nedomāt tikai melnbalti. Māksla var atļauties pētīt šo pelēko zonu un tāpēc netikt uzreiz nosodīta, kā tas būtu, ja to izteiktu, piemēram, politiķis.”

“Meistara Knehta” sarunbiedri šajā reizē – arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore un aktrise Dana Bjorka, mūzikas vēstures pētnieks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kurš nesen aizstāvēja doktora disertāciju par krievu pretboļševistisko kustību Latvijā 20.-40. gadā.