Kas notiek ar Rīgas domes rīkoto kultūras projektu konkursu?

Vētrainos laika griežos parasti ticam, ka viss nostāsies savā vietā. 

Februāra raidījumā "Meistars Knehts" runājam par Rīgas domes rīkoto kultūras projektu konkursu, kas joprojām nav izsludināts, taču nu jau teju redzama rītausma.

Runājam ar cilvēkiem, kas cieši iesaistīti Rīgas kultūras dzīvē un tās plānošanā. Rīgas domi šajā sarunā pārstāv Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniece Baiba Šmite, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka ("Latvijas attīstībai"), Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāve Agnese Logina (frakcija "Par! / Progresīvie") un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāvis Oļegs Burovs ("Gods kalpot Rīgai"), savukārt radošās jeb kā sarunas laikā tās nosauca - trešās personas - ir Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Solvita Krese un Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga, kura vienlaikus ir Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes vadītāja.

Audita lēmums: nepieciešams augstākā līmeņa normatīvais dokuments  

Orests Silabriedis: Nenoliegsim, ka arī mūsu raidījumu, tāpat kā dažus citus, kas izskanējuši citos medijos, ierosinājusi vēstule, kas tika izsūtīta ar pavisam vienkāršu jautājumu: vai šogad Rīgā būs kultūra? Mūsu uzmanības lokā ir gan kultūras projektu konkurss, gan paspēsim pieskarties arī Rīgas attīstības stratēģijai kā tādai, jo šeit ir klātesoši cilvēki, kuru uzmanības lokā šis jautājums ir aktuāls. Sāksim ar šo pavisam vienkāršo jautājumu – vai Rīgā būs kultūra? Runa ir par kultūras projektu konkursu, kas notika ieplānotajā laikā, jau vairākus mēnešus ir aizkavēts, un gaisā virmo runas, ka visi iepriekšējie, kas līdz šim ir rīkoti, ir nepietiekami oficiāli noformēti. Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniece Baiba Šmite varētu sākt. Kas līdz šim bija nepareizi, kas šobrīd ir jāmaina un kādēļ?

Baiba Šmite: Pagājušā gada rudenī departamentā bija Rīgas domes audits, kas atzina, ka trūkst augstākā līmeņa normatīvā dokumenta – saistošo noteikumu, kuru pašvaldības departamenta rīkotajiem konkursiem arī nekad nav bijis. Bet bez šo saistošo noteikumu pieņemšanas process nevar turpināties.

Ļoti nedaudzās Latvijas pilsētās kultūras projektu finansēšanas jomā  saistošie noteikumi ir – to var pārbaudīt interneta datu bāzēs, bet daudzas lielās pilsētas joprojām ir bez šiem noteikumiem, un, kā sarunās atzina arī mani kolēģi – šobrīd esam tāds kā placdarms, kas nākotnē sagaida arī citas pilsētas. Tā nu novembra beigās saņēmām vadības uzdevumu izstrādāt saistošos noteikumus, savu darbu esam izdarījuši, taču jau tobrīd, gada beigās, sapratām, ka šī konkursa izsludināšana iekavēsies. 

Orests Silabriedis: Ar ko saistošie noteikumi atšķiras no vienkāršiem noteikumiem?

Baiba Šmite: Tie ir Rīgas domes līmeņa noteikumi, kurus apstiprina Rīgas domes deputāti.

Tie ir darbības principi, kas nosaka, kā piešķirt līdzekļus trešajām personām – organizācijām un nodibinājumiem, kādās kategorijās tiek atbalstīta līdzfinansējuma piešķiršana, tātad – kas nosaka galvenos finansējuma piešķiršanas principus.

Māra Rozenberga: Bet iepriekš taču arī katru gadu finansējums konkursos tika piešķirts. Kāpēc līdz šim it kā viss notika kā notika, festivāli naudu dabūja, bet tagad vairs esošā kārtība nav iespējama?

Baiba Šmite: Valstī mainījusies likumdošanas bāze. Līdz šim strādājām ar departamenta izdotajiem nolikumiem un vērtēšanas kritērijiem, bet nepieciešami augstāka līmeņa dokumenti – tā dēvētie jumta dokumenti, saistošie noteikumi. Tāda ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas prasība. Tikko šo dokumentu apstiprināja Rīgas domes deputāti, un tālāk tas ir izskatīšanā VARAM. Un tikai apmēram pēc mēneša būs fināla rezultāts.

Māra Rozenberga: Tas nozīmē, ka konkurss var tikt izsludināts aptuveni maijā?

Iveta Ratinīka: Nē, konkursi tiks izsludināti marta beigās, un būtībā nākamnedēļ, aiznākamnedēļ notiks aktīvs darbs ar nolikuma mainīgās daļas precizēšanu. Respektīvi, tiks precizēti visi kritēriji un matemātika, kas būs nolikumos. Būtībā galvenais iemesls zināmā mērā ir politisku akcentu maiņa, jo, pirmkārt, koalīcijā esam piecas partijas, vēl trīs ir opozīcijā, un rezultātā varbūt arī beigtos visas šīs politiskās diskusijas, abpusējās aizdomas par dažādiem principiem, kā tiek attīstīta kultūrpolitika pilsētā kopumā vai kāpēc notiek – vai nenotiek – kādi atsevišķi pasākumi. Vienkārši

šis dokuments ļaus dažādu pasākumu lobētājiem viennozīmīgāk pateikt, ka – nē, šobrīd mums ir saistošie noteikumi un principi, kā mēs atbalstīsim vai neatbalstīsim kādus pasākumus. Tas arī visas lobēšanas sarunas padarīs krietni godīgākas, pārskatāmākas, tiešākas.

Orests Silabriedis: Iveta, kas ir lobēšanas sarunas? 

Iveta Ratinīka: Atnāk pilsonis X vai Y pie mēra, vicemēriem, vēl kādām nozīmīgām politiskām figūrām un mēģina vienoties par atbalstu atsevišķiem pasākumiem.

Māra Rozenberga: Burova kungs, jūs bijāt iepriekšējās domes vadībā, bet tagad esat opozīcijā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Oļegs Burovs: Jā, Rīgas dome ir politizēta struktūra, dažreiz pat pārāk politizēta, bet tad, kad mēs pirms gada dalījām naudu kultūras projektiem, pamatojoties uz dokumentiem, kurus izstrādāja departaments, tur piedalījās arī domes deputāti, pa vienam deputātam no katras frakcijas.

Un es jums teikšu, kolēģi, ka absolūti neredzēju šo politizāciju! Mums nebija domstarpību. Man kā opozīcijas deputātam nebija nekādu pretenziju par līdzekļu sadali. Manā mazajā apakšgrupā piedalās divi eksperti, savas jomas profesionāļi – Dita Rietuma un Edgars Vērpe – un es respektēju viņu viedokli.

Un, ja es izvirzu kādu savu priekšlikumu, bet viņi atzīmē, ka varbūt labāk summu šeit samazināt, bet tur – palielināt, es viņiem piekrītu. Domāju, arī Iveta un Agnese var piekrist, ka mums nebija politisku diskusiju – vai dot labējiem vai kreisajiem, vai konservatīvajiem vai liberāļiem. Bet gribētu pajautāt jums, Baiba –teicāt, ka uzdevumu gatavot Rīgas domes saistošos noteikumus no domes vadības saņēmāt novembra beigās un ka esošo situāciju vajadzētu mainīt, pamatojoties uz audita atzinuma. Kurā datumā dome saņēma audita ziņojumu? 

Baiba Šmite: Audita datums ir 25. novembris. 

Oļegs Burovs: Par ko ir pretenzijas no kultūras cilvēkiem, šaubu nav. Ir pareizāk pamainīt normatīvo bāzi no departamenta uz domi, tas ir normāls process. Bet ja departaments uzdevumu izstrādāt saistošos noteikumus saņēma novembra beigās, visiem bija skaidrs, ka tas nav iespējams – izstrādāt no jauna un apstiprināt mēneša laikā.

Arī man ir pretenzijas pret to – vai nu par to vajadzēja domāt ātrāk, vai izstrādāt saistošos noteikumus, kuri – kā A variants – stātos spēkā no 2023. gada.

Par to arī uzreiz vienoties un pateikt godīgi: ka plānojam darboties atbilstoši saistošajiem noteikumiem, piemēram, no pirmā maija, no pirmā jūnija, bet atsevišķi risinām jautājumu par atbalstu kultūrai un sportam pirmajiem mēnešiem. Tas nebija izdarīts, par to nebija padomāts.

Konkursi negarantē līdzekļu saņemšanu 

Iveta Ratinīka: Te gribētu piebilst par vēl dažiem ļoti būtiskiem aspektiem. Tā daļa, ko mēs tagad sadalām pēc šiem saistošajiem noteikumiem, ir salīdzinoši neliela visas kultūras kopējā budžeta daļa. Ļoti liela daļa kultūras budžeta tāpat tiek piešķirta - pēc cita principa, uz dotācijas pamata, līdz ar to tas teksts par to, ka kultūrā šobrīd nekas nenotiek, ir stipri neprecīzs. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts – naudas sadale trešajām personām ir konkursi. Un

tajā brīdī, kad jebkādu pasākumu organizatori domā par saviem pasākumiem, ir jāsaprot, ka neviens konkurss – ne Valsts Kultūrkapitāla fonda rīkotais konkurss, kurā arī es esmu bijusi eksperte, ne arī šis Rīgas domes konkurss negarantē līdzekļu saņemšanu. 

Māra Rozenberga: Bet ir festivāli, kuri daudzus gadus pēc kārtas ir pieteikušies un rēķinājušies [ar piešķirto finansējumu], un viņiem, piemēram, jau pavasarī ir paredzētais festivāls... Vai dome ir plānojusi un izvērtējusi to, kas varētu notikt, noraujot stopkrānu līdz jauno saistošo noteikumu izstrādes pabeigšanai?

Iveta Ratinīka: Jau rudenī bija runa par to, ka būs izmaiņas festivāla programmā, un Kultūras komisijā tika iezīmēts, ka šogad šis process tiks attiecināts tikai uz vienu gadu, nevis trijiem, un ka pēc šī gada notiks padziļinātāka izvērtēšana un zināmā mērā – dokumenta papildināšana, īpaši attiecībā uz festivāliem un triju gadu programmu, kas būs pēc tam.

Profesionālā vai amatiermāksla?

Orests Silabriedis: Paiesim vienu soli atpakaļ. Kas ir Rīgas domes uzmanības lokā kultūras jomā? Iveta, jūs teicāt – konkursi ir tikai neliela daļa.

Iveta Ratinīka: Lielākā daļa kultūras finansējuma pirmām kārtām ir no valsts dotācijas, kas mums ir kultūrizglītībai, kultūras centriem. Kultūras centri pastiprinātā režīmā nodrošina tradicionālos pasākumus, kas saistīti ar gadskārtu ieražām, svinamajām dienām un tamlīdzīgi – īpaši jau pirmajā pavasara posmā. Tāpat ņemam vērā arī to, ka ir pandēmija, pulcēšanās ierobežojumi. Līdz ar to mēs tāpat apzināmies, ka līdz vēlam pavasarim lieli masveida pasākumi nenotiks citādi kā vien zaļajā zonā.

Oļegs Burovs: Nepiekrītu! Piemēram, festivālam "Artdokfest", kas notiek "Splendid Palace", finansējums ir nulle, bet pilna zāle varētu būt no 1. marta. Tāpēc šobrīd runāt par tiem ierobežojumiem… Ir absolūti otrādi: tas ir budžets mūsu pašvaldības iestādēm, bet ne kultūrai, par ko mēs šobrīd runājam.

Orests Silabriedis: Drīkst mazliet primitivizēt? Te uzreiz ir jautājums - profesionālā māksla vai amatiermāksla, jo faktiski rodas iespaids, ka Rīgas domes uzmanības lokā prioritāte ir amatiermāksla.

Iveta Ratinīka: Nepiekritīšu! Tikai tagad aktualizēts komitejas vadītāja izvērsts vairāku stundu ziņojums, kādā virzienā mēs dodamies. Apzinoties, ka mums ir divas izteikti konservatīvas, viena – mēreni konservatīva un divas liberālas vai progresīvas partijas, saprotam, ka

mūsu virziens ir līdzsvarota tradicionālās un profesionālās mākslas attīstība un arī līdzsvarota amatiermāksla un virziens uz izcilību, jo mums nav iespējams šis variants, ka mēs tagad grasāmies doties tikai un vienīgi, piemēram, profesionālās mākslas virzienā.

Tai pašā laikā es gribētu arī akcentēt, ka tīri procentuāli profesionālajai mākslai, ja nekļūdos, atbalsts ir pieaudzis. Baiba var precizēt.

Baiba Šmite: Jā, ir pieaudzis, bet tas saistīts arī ar to, ko šobrīd dara. Jo kultūrā krīzes nav – izņemot to, ko izraisījusi pandēmija. Darbojas mūsu 26 bibliotēkas, un bibliotēka mūsdienās nav tikai vieta, kur cilvēki dodas lasīt grāmatas vai internetā apskatīties jaunākās ziņas: bibliotēkas ir arī platformas kultūras norisēm, diskusijām un mūsu sabiedriskā bibliotēka patiešām strādā ļoti labā līmenī, sadarbojoties ar Helsinku bibliotēku un citām Eiropas bibliotēkām. Mums ir profesionālais orķestris "Rīga", kurš sācis savu 50. jubilejas sezonu ar koncertiem, mums ir Rīgas Mākslas telpa, par kuru gan ir daudz diskutēts, bet kurā arī tagad ir tikko atklāta Māra Čačkas izstāde. Darbība notiek.

Un nav arī tā, ka kultūras centros ir tikai amatiermākslas kolektīvi – piemēram, Ziemeļrīgas kultūras apvienībā "VEF Kultūras pils" ir ļoti veiksmīgi profesionālās mākslas cikli – kā "Džeza klubs" un vēl citi. Tāpat arī kamerkoris "Ave Sol", kas ir Rīgas profesionālais koris. Nav tā, ka būtu tikai amatiermāksla.

Protams, amatiermākslai ir ļoti liela nozīme, jo Rīgā būtībā koncentrēta lielākā daļa no visiem Latvijas kolektīviem. Rīga ir spēcīga šajā ziņā, šeit ir koncentrētas augstskolas un šeit ir augstskolu kolektīvi. 

Vēstule neradās vienā dienā

Māra Rozenberga: Šķiet, ka neviens no mums, šeit klātesošajiem, neapstrīd to, ka Rīgā kultūras dzīve ir aktīva, un iespējams, ka šīs atklātās vēstules viens no tiem virsraksta fokusiem – vai Rīgā būs kultūra – bija vairāk uzmanības piesaistīšanai. Tomēr esam šeit sanākuši tāpēc, ka bija šāda atklāta vēstule, ko parakstījušas vairākas kultūras organizāciju apvienības. Gribētu dot vārdu vēl tiem, kas nav šobrīd izteikušies – Kultūras komisijas līdzvadītājai Agnesei Loginai un arī nozares pārstāvēm – Solvitai Kresei un Zanei Kreicbergai. Kāpēc vispār nonāca līdz šādai situācijai, ka jāraksta šāda atklāta vēstule? Man bija iespaids, ka viens no Rīgas domes jauno pārstāvju uzstādījumiem bija arī komunikācija ar nozari. Kāpēc nonāca līdz tam, ka īsti tomēr netika nokomunicēts tas, ka būs šāds pārrāvums un būs problēmas?

Orests Silabriedis: Varbūt varētu sākt Agnese.

Agnese Logina: Tas, ka netika skaidri nokomunicēts, ka būs šādas pārmaiņas – tā varētu būt mūsu nopietnākā kļūda šī procesa ietvaros, bet vienlaikus, padomājot par to, par ko mēs runājām priekšvēlēšanu laikā un par ko es pati runāju priekšvēlēšanu laikā – konkursa sakārtošana bija viena no galvenajām lietām, par kuru mēs vispār runājām.

Orests Silabriedis: Bet sakiet, kas īsti nebija kārtībā? Gan Zane Kreicberga ir bijusi komisijā, gan arī es pats esmu bijis komisijā – esam redzējuši, kā tiek pieņemti lēmumi, un lēmumi tiek pieņemti profesionāli. 

Agnese Logina: Tas nav par to, ka profesionāli vai neprofesionāli.

Stāsts ir par to, vai lēmumi ir izskaidrojami un izsekojami. Respektīvi, vai mums ir skaidrs, kāpēc konkrētajā komisijā ir eksperts "x", nevis eksperts "y". 

Orests Silabriedis: Bet kā to ir iespējams paskaidrot? Kā var paskaidrot, piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fondā, kāpēc komisijā ir tas cilvēks, nevis tas?

Agnese Logina: Esošajos noteikumos ir punkts, ka kultūras nozares pārstāvji deleģē savus pārstāvjus. Nolikumā ir uzdevums atstrādāt, atrunāt sistēmu, kā nozare deleģē savus pārstāvjus. Visiem lēmumiem jābūt izsekojamiem, jo mēs tomēr runājam par publiskās naudas sadalīšanu un jābūt saprotamai loģikai, kāpēc saņem šis, nevis tas.

Orests Silabriedis: Tātad līdz šim izveidotās konkursa vērtēšanas komisijas bija neuzticamas?

Agnese Logina: Nē. Vienkārši ir jābūt izsekojamai loģikai, kāpēc notiek šādi, nevis citādi.

Orests Silabriedis: Tātad tā ir laikmeta tendence – visu mēģināt izmērīt, visu mēģināt noteikt, kas ir neiespējami. Es saku savu vērojumu, jo diemžēl tāda ir šī laikmeta tendences. Solvita, Zane?

Solvita Krese: Vēstule radās ne jau vienā vakarā un ne jau vienā dienā. Tas bija ilgs un pamatīgs rūgšanas process, līdz kuram nonāca nozare. Vienkārši sajutāmies tā, ka šis ir strupceļš un mums jānāk klajā ar šo vēstuli.

Pirmkārt, pagājušā gada rudenī mums notika sarunas vairāku stundu garumā – piedalījos  vairākās Kultūras komisijas sēdēs, kur apspriedām jaunās tendences Rīgas domes kultūrpolitikā. Runājot tieši par festivāliem un kultūras projektiem, izskanēja tendence, ka jauno domes sasaukumu vairāk interesē atbalstīt lielizmēra pasākumus un kaut kādā veidā nesaredzēt to pienesumu, ko sniedz  ilggadīgie festivāli, kas darbojas Rīgas kultūras telpā. Un tad nāca minētais audits, kas apturēja visu šo juridisko situāciju un saistošo noteikumu izstrāde aizkavējās. Mēs arī vairākkārt vērsāmies gan pie departamenta, gan pie deputātiem, sakot, ka situācija kļūst kritiska, jo projektu organizatori festivālus plāno ilgtermiņā. Tā kā festivāli ir starptautiski notikumi ar plašu starptautisku rezonansi, arī visi šie cilvēki jāielūdz laicīgi un viss šis jāplāno. Kā Ratinīkas kundze norādīja, protams, tas ir konkurss – mēs nevaram zināt, cik tieši [finansējuma] mēs šim festivālam saņemsim, bet, ja šie festivāli ar Rīgas domi un sadarbojas jau ilgus gadus un [parasti] finansējums ir, visiem ir arī pamats savā festivāla budžetā ieplānot kādu daļu no Rīgas domes finansējuma. Runājot tieši par līdzsvaru starp tradicionālo un profesionālo mākslu – mēs arī ļoti bieži esam cēluši dienaskārtībā tieši šo jautājumu, runājot par to, kādi tad ir instrumenti šai profesionālās mākslas atbalstīšanai un kāda vispār ir Rīgas kultūrpolitika, kur ejam ar šo kultūrpolitiku un kā mēs pilsētu gribam redzēt. Protams, ir izcili, ka mums ir daudz pašdarbības pulciņu, nodarbību un lielisko platformu, kurās darboties profesionālajai mākslai, bet nav arī noslēpums, ka Rīgas Mākslas telpā tie, kas veido izstādes, arī meklē finansējumu no tā paša Rīgas domes konkursa un vēl citiem projektiem. Tas nav tā, ka Rīgas dome finansē šo profesionālo mākslas segmentu. Protams, nevaru noturēties, klausoties par izsekošanas iespējām un ko Ratinīkas kundze vairākkārt ceļ galdā, runājot par šo lobēšanu –

mums nesen bija diezgan gara saruna ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, un diemžēl mēs nesagaidījām atbildi uz jautājumu, kādā veidā, piemēram, tika iedalīts finansējums festivālam "Positivus". Kur ir šis izsekošanas caurspīdīgais mehānisms? Kā tas nonāca līdz tam?

Jo vairāku festivālu rīkotāji uzdeva jautājumu, vai viņiem bija iespēja pieteikties uz šo īpašo, peļņu nesošo pasākumu programmu – kur tas bija pieejams? Diemžēl Rīgas mērs uz šo jautājumu atbildēt nevarēja. Mums bija ļoti nopietns arī otrs jautājums: ja Rīgas domes kultūrpolitiskā stratēģiskā līnija ir virzīties uz peļņu nesošajiem festivāliem, tad kādā veidā tiek mērīta peļņas nešana? Vai tas patiešām ir no izdzertajām alus pudelēm vai viesnīcu numuriem? Kāpēc netiek rēķināts, kāda ir ilgtermiņa ietekme festivāliem, kas darbojas jau vairāk nekā 20 gadu garumā gan izglītības jomā, gan sociālajā jomā, gan pilsētas ģentrifikācijas jomā?

Ir festivāli, kuri apgūst gan pamestas teritorijas un dodas uz rajoniem, gan piesaista pasaules klases dalībniekus jau daudzu gadu garumā: viņi tiek tā kā palikti zem sitiena. Un vienā brīdī bez kāda caurspīdīguma, bez kādas izsekojamības pēkšņi tiek izcelts festivāls "Positivus".

Man tiešām nekas nav pret šo festivālu – tas ir brīnišķīgs, bet runa vienkārši ir par to mehānismu, kā tas tiek darīts. 

Zane Kreicberga: Varu piebilst tikai to, ka, klausoties iepriekšējo sarunu, izklausās tiešām tā, ka Rīgā viss ir kārtībā ar kultūru, viss brīnišķīgi darbojas, un vienīgā problēma bijusi projektu konkursi. Tātad vienīgā zona, kurā darbojies kaut cik atklāts princips un trešās personas ir konkurējušas, tagad ir lielākā problēma. Otrs – man arī līdzīgi kā Solvitai ir jautājums par to. Akūtā problēma ir tā, ka tas viss ir aizkavējies, bet skaidrs – tur vairs neko nevar darīt, tagad process ir jāpabeidz, saistošie noteikumi jāapstiprina, un tad atkal process aizies. Bet tas, kas man liekas tiešām problemātiski – ka tiek jaukts ārā ļoti progresīvs mehānisms. Viss, kas likās, ka ir nokārtots un ļauj tiem kultūras operatoriem, kuri Rīgā strādā jau ļoti, ļoti ilggadīgi un ir pucējuši tās vārdu arī starptautiski – kino festivāli, teātra festivāli, vizuālās mākslas festivāli, Dzejas dienas, Prozas lasījumi un tā tālāk…

Jūs sakāt – trešās personas, kaut kādi svešie, kas nāk pēc Rīgas naudas – bet faktiski šīs trešās personas ir Rīgas kultūrā un attīstībā ļoti ieinteresēti cilvēki, kas savu laiku par pusvelti veltījuši tam, lai šie kultūras notikumi tiktu īstenoti!

Tie lielā mērā ir entuziasti. Ja mēs mēģinātu šo cilvēku laika, prāta un ideju ieguldījumu pārrēķināt naudā, ticiet man, tie budžeti nebūs  mazi. Budžeti ir mazi tāpēc, ka mēs nekad nevaram atļauties saņemt tik, cik par visu ieguldījumu pienāktos saņemt. Tāpēc budžeti šiem festivāliem nav mērāmi miljonos, bet principā – ja visu to atbalstu, ko šie festivāli savāc paralēli no citiem avotiem arī graudā, nevis naudā – ja mēs to visu pārrēķinātu, mēs ieraudzītu pilnīgi citus ciparus. Un man liekas, ka tas šobrīd izskatās diezgan nesaprotami. Un man šķiet, ka

Rīgas domei būtu vairāk jāizseko kultūras veidotājiem citā nozīmē – ieklausīties, paskatīties un izmantot savā kultūrpolitikā un politikā šos principus un idejas.

Solvita runāja par ģentrifikāciju – es varu teikt, ka 2001. gadā festivāls "Homo novus" bija pirmais, kurš lielo notikumu uztaisīja Daugavgrīvas cietoksnī. Mēs redzam, kā šī vieta tālāk jau ir pārņemta, attīstījusies. Tā ka vajadzētu būt drīzāk otrādi – jāskatās līdzi idejām un jāmēģina uz tām lielā mērā balstīt kultūru.

Vēl par "Positivus"

Orests Silabriedis: Un tad mēs nonākam līdz Rīgas stratēģijai un līdz loģiskam jautājumam, kādēļ gan šo visu jau automātiski neiekļaut Rīgas kultūras plānā. Bet nu – tas droši vien ir pārāk augstu plauktu jautājums. 

Iveta Ratinīka: Atļaušos būt nekorekta un teikt, ka

neticu "Positivus" kā veiksmes stāstam un esmu iekšējā opozīcijā pozīcijai, jo, manuprāt, izaugušu koku nevar pārstādīt, netraumējot tā saknes, turklāt vēl pandēmijas apstākļos to pārcelt no mazpilsētas uz lielpilsētu.

"Positivus" zināmā mērā bija tāda hipsteru Vudstokas lokalizācija, kur viņi vienkārši aizbrauc, dzīvo zaļi un tā tālāk. Un nesaprotu, kā šādu formātu var pārcelt uz Rīgu. Tieši tāpēc esmu vairāk nekā laimīga, ka no sadalāmā festivālu mazumiņa automātiski netika atdalīta nauda "Positivus" bez jebkādiem kritērijiem – tika atrasta iespēja "Positivus", tāpat kā lielos sporta pasākumus, zināmā mērā novirzīt citā programmā – kā pasākumu, no kura primāri tiek gaidīts ekonomiskais pienesums un tamlīdzīgi aspekti. Jo

sākotnējā pozīcija daļai no kolēģiem diemžēl bija tāda, ka "Positivus" iet kopējā katlā ar pārējiem festivāliem, kas, manuprāt, patiešām iznīcinātu ļoti daudzas labas tradīcijas.

Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir tas, ka ļoti daudz lēmumu notiek sadarbības padomes formātā, un tas ir frakciju vadības līmenis un maz saistīts ar kultūras vai sporta ekspertīzi, drīzāk ar kādām tieksmēm uz lielu vērienu – piemēram, maratons. 

Māra Rozenberga: Būtībā personisks projekts.

Iveta Ratinīka: Pārpersonisks! Vai ideoloģisks – sauc to, kā gribi. Manuprāt, arī zinot, ka mēs virzām šos saistošos noteikumus, bija nepareizi paralēli atbalstīt "Positivus", kam šie saistošie noteikumi nav saistoši. Piedodiet, bet es to pateicu, jo man vienkārši tas visu laiku sāp, ka man jāaizstāv ne savs politiskais redzējums. Tas nav mans formāts, kurā festivālam "Positivus" jāatrodas Rīgā.

Ja lems politiķi   

Orests Silabriedis: Tomēr "Positivus" ir tikai viena mūsu sarunas daļa. 

Zane Kreicberga: Jā, jo mani daudz vairāk šajos jaunajos saistošajos noteikumos aizķēra tas, ka visos konkursos katrai politiskajai frakcijai būs iespēja deleģēt arī savu pārstāvi līdzās ekspertiem. Pie sevis domāju – vai tādā gadījumā, zinot, ka Rīgas domē ir astoņas frakcijas, nenozīmēs, ka beigu beigās atbalstu gūs tādas remdenas kultūras iniciatīvas, kas visiem glauda pa spalvai? 

Iveta Ratinīka: Varbūt, bet arī tam esmu pret. Arī man tas liekas nedaudz nepareizi, bet mums atkal jārēķinās, ka mums ir liberālie, progresīvie, konservatīvie bloki, kas nervozi uztver, piedodiet, lentītes, strīpiņas, puķīšu krāsu un tamlīdzīgus elementus un domā, ka šiem konkursiem ir kāds sakars ar vizuālo noformējumu…

Kolēģu kompetence, tai skaitā racionālā un politiskā, arī ir dažāda. Piemēram, ja daļa no šiem politiķiem, kas būs konkursa komisijās, zināmā mērā ir respektējami nozaru profesionāļi, tad par pārējiem nevaru tā teikt. Pārējie ir vienkārši politiķi.

Agnese Logina: Godīgi sakot, par šo punktu – par deputātu piedalīšanos konkursu komisijās – mums bija vētrainas diskusijas pusotru vai divas nedēļas. Pati balsojumā par šo jautājumu es atturējos, kas praktiski nozīmē, ka esmu pret, jo tīri pēc pārliecības esmu ļoti pret domu, ka politiķiem jābūt šajās konkursa komisijās tieši šī iemesla dēļ, par ko jūs sakāt. Mana personīgā pārliecība – ka

šis ir vēlēšanu gads un ir mums kolēģi, kuri daudz tramīgāk uztver viļņošanos sabiedrībā un kuriem liekas, ka šobrīd progresīvā dome nez ko viņiem atņem – faktiski viņi vienkārši nevēlas pieļaut vēl vienu murāli. Tā ir mana personīgā interpretācija, mans lasījums.

Un tad vienkārši mēģina to novērst, sēžot šajās komisijās. Un tad ir tas milzīgais risks, ka var būt visādi tie lēmumi. 

Iveta Ratinīka: Tieši tāpēc tagad ir tik svarīgi izstrādāt kritērijus ciparu formātā, kur tas ir summa, nevis bļaušanas intensitāte. 

Agnese Logina: Un ļoti būtiski arī vienoties, kas ir pārējie cilvēki komisijās, jo deputāti šeit nedrīkst būt vairākums. Burova kungs iepriekš teica, ka bija no katras frakcijas, bet faktiski nebija – tur, kur konkursiem deleģēja frakciju pārstāvjus, tur plus mīnus bija viena trešdaļa no komisijas. Divi vai trīs. Un šobrīd, ja katrai frakcijai ir tiesības deleģēt savu pārstāvi, tad tikpat daudz, ja ne vairāk, ir jābūt ekspertiem. 

Orests Silabriedis: Tātad komisijā būs 20 cilvēku?

Iveta Ratinīka: Jo vienkāršāks konkurss, jo ātrāk tiek pieņemts lēmums. Pēc savas būtības, struktūras un loģikas atbalsts, piemēram, radošajiem kvartāliem ir  vienkāršs: neliels pretendentu loks, skaidra loģika, kāpēc un kā, un tas pilnīgi noteikti tiks ātri pieņemts. Tieši tāpat ar nevalstiski akreditētajiem muzeji: neliels pretendentu loks un skaidri saprotama loģika. Bet lielie konkursi kā projektu konkursi ir vissarežģītākais process, jo tur vienmēr no vairāk nekā trīssimt pretendentiem saņem kāda desmitā daļa. 

Baiba Šmite: Mēs arī apzināmies, ka divdesmit cilvēku komisija… Nezinu komisijas vadītāju, kurš to varētu novest veiksmīgi līdz galam, bet zinu vienu labu praksi. Savulaik darbojos Rīgas Filmu fonda komisijā kopā ar Ditu Rietumu un citiem ekspertiem, un šī komisija darbojās tā, ka bija trīs eksperti kino jomā, kas jau bija izdarījuši savu darbu un izvērtējuši [konkursā iesniegtos] darbus.  Tie bija algoti eksperti, nozares profesionāļi, un viņi komisijai un balsotājiem piedāvāja savu redzējumu. Varbūt tas ir viens no virzieniem, kurā varam darboties, jo tiešām – ja ir astoņi deputāti un astoņi eksperti, ir ļoti grūti dabūt kādu rezultātu. Tā ka mēs vēl diskutēsim ar politiķiem. Esam izpildvara, piedāvāsim savu redzējumu.

Oļegs Burovs: Nedomāju, ka "Positivus" veidotu ekonomisko pienesumu Rīgas pašvaldībai. Tas ir patiešām ļoti labs konkrētajai vietai, piekrītu Ivetai, bet,

kā mēs labi zinām, uz "Positivus" brauc arī rīdzinieki, kuri, es ļoti atvainojos, alu sāk dzert mājās un pēc tam aizbrauc uz šo festivālu, un Rīgas domei vajadzētu iztērēt vairāk līdzekļu, lai kontrolētu, uzturētu visu kārtībā un pēc tam sakoptu teritoriju. Tāpēc šeit ekonomiskā efekta nav.

Un, ja visi ir vienādi, tad visi ir vienādi – spēles noteikumiem visiem dalībniekiem jābūt vienādiem. Ja runājam par politiķu dalību – lai politiķi piedalās komisijas darbā!

Kā cilvēks, kurš ļoti ilgi nostrādājis izpildvarā, es, protams, no vienas puses viennozīmīgi esmu pret, ka politiķi kaut kur piedalītos – politiķiem vajadzētu dot uzdevumu un izpildvarai dot iespēju normāli strādāt. Bet lieta ir tāda, ka ne vienmēr politiķi dod iespēju izpildvarai normāli strādāt.

Un šobrīd, pēc vēlēšanām, opozīcijā esošā pozīcija ir ļoti noilgojusies pēc varas. Šie cilvēki parāda, ka viss, kas bija pirms tam, droši vien no Armitsteda laikiem, bijis ļoti slikti. Un esošajā situācijā es biju viens no tiem cilvēkiem, kurš, atšķirībā no Ivetas un Agneses, balsoja par deputātu piedalīšanos komisijā, jo sapratu – ja deputāti nepiedalīsies, tad tādi paši politiskie uzdevumi tiks doti Baibai Šmitei no mēra biroja. Mēs ļoti labi zinām, ka domes priekšsēdētāja birojs mēģina kontrolēt vairākas lietas, tai skaitā kultūras jomu. Tikai tāpēc piedāvāju balsot par to, lai piedalītos citas partijas. Nākamais – par katras frakcijas piedalīšanos: nevaru piekrist Ivetas piedāvājumam, ka komisijā jābūt vienam deputātam no trim opozīcijas frakcijām. Mēs esam absolūti dažādi!

Man, piemēram, ir absolūti cita pozīcija nekā "Saskaņai" vai Krievu savienībai – ne tikai ideoloģiski. Mēs nekad nevarēsim vienoties un parakstīt kopēju līgumu par opozīciju un izvirzīt kopā kaut vienu pārstāvi.

Tāpēc uzskatu, ka [komisijā vajadzētu būt] pa vienam deputātam no katras frakcijas, bet uzskatu, ka tur arī politika beidzas. (..) Man personīgi kultūras joma ir ļoti tuva un zināma, bet taisnība ir Baibai un Agnesei par to, ka politiķiem nevajadzētu būt vairākumam. Runājot par komisijas vadīšanu – es pats ilgus gadus vadīju komisiju 35 cilvēku sastāvā. Visus lēmumus pieņēmām pēc konsensus principa. Tas nav nekas tāds – vienkārši vajadzētu normāli organizēt darbu un viss. 

Kāda ir kultūrpolitikas nākotne Rīgā?

Māra Rozenberga: Gribētu mazliet plašāk parunāt par to, kāda ir kultūrpolitikas nākotne Rīgā pie jaunas politiskās varas. Sakiet, vai Rīgas dome plāno apmierināt lūgumu no kultūras organizāciju puses, kas bija pausts arī atklātajā vēstulē? Proti, iekļaut Latvijas Radošo savienību padomes un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas deleģētus pārstāvjus dalībai Rīgas domes Kultūras komisijas sēdēs, lai sazobe turpmāk būtu ciešāka, komunikācija – labāka, un arī kultūrpolitikas tālākās prioritātes tiktu veidotas vairāk rakstā ar to, kā jūtas arī pati nozare?

Agnese Logina: Protams, jā! Solvita Krese ir pietiekami bieži piedalījusies mūsu komisiju sēdēs, līdz šim tas parasti bijis uz kādu konkrētu tēmu. Bet tas ir tikai, manuprāt, brīnišķīgi, ka šīs komisijas sēdes tagad ir atvērtas – tajās piedalās arī deputāti, kas nav komisijas dalībnieki. Manuprāt, tā ir brīnišķīga vieta, kur diskutēt un apmainīties ar domām. Arī no nozares puses iegūt ieskatu tajā, kā tiek pieņemti politiski lēmumi. Jo skaidrs, ka esošā Rīgas domes koalīcija ir ļoti dažāda – to jau Iveta arī pieminēja. Bet tas ļoti precīzi parāda to, kāda ir Rīga. Rīga nav viendabīga un tikai vienā virzienā ejoša. Rīga vienlaikus iet vairākos virzienos un Rīgā dzīvo dažādi cilvēki, kuri savēlējuši visnotaļ pretējus politiskos spēkus. Kaut kā mums ir jāatrod līdzsvars. Es ticu sarunām un diskusiju formātam, beigās tiešām iespējams panākt kādu konsensus un izpratni, kas nav viena cilvēka pieņemts lēmums. Bet gribēju gan arī vēl teikt –

man pašai ļoti patīk visādas atklātas vēstules, jo, pirmkārt, nozarei tas liek sakopot domas un ieņemt skaidru pozīciju, jo citādāk vienkārši ir tā: ja tu runā ar dažādiem atsevišķiem cilvēkiem, bieži vien izskan dažādas domas, dažādi viedokļi. Bet tad, kad nozares sanāk kopā un vienojas par kādu konkrētu pozīciju, tad mums ir daudz skaidrāka tēma. Šāda atklāta vēstule ir ļoti labs atskaites punkts, no kā iet uz priekšu. 

Māra Rozenberga: Solvita, Zane, kā jūs redzat šīs sarunas turpināšanos?

Solvita Krese: Jā, ir prieks, ka "sausais atlikums" no vēstules ir tas, ka mums būs iespēja regulāri piedalīties šajās sēdēs, un, kā sapratu arī no departamenta cilvēkiem, no politiķiem, mums būs iespēja ieņemt konsultatīvo lomu šī konkursa nolikuma izstrādē.

Iveta Ratinīka: Mīļie draugi, tikai apzinieties, ka tie, kas piedalās, pēc tam principā nevar piedalīties konkursā, jo tas ir interešu konflikts – tu nevari veidot visus kritērijus pašam sevis vērtēšanā.

Solvita Krese: Mēs droši vien atradīsim kādu, kurš nepiedalās konkursā. Bet gribētu vērst uzmanību uz to, ka mēs, vēstules parakstītāji, diezgan kritiski izteicāmies par šo noteikumu redakciju, kas tagad gāja uz domes balsojumu. Jo mums likās, ka ir pilnīgi ačgārni ielikts tas kritērijs, kur festivāli tiek grupēti trijās grupās, un vienīgais kritērijs, pēc kā tie tiek grupēti, ir pēc budžeta apjoma. Kas tas ir par kritēriju?! Un arī tas, ko minēja Zane –

ja mēs saskaitām, cik ir ilgtermiņā spēcīgo spēlētāju Rīgas kultūras dzīvē, kāds ir viņu budžets un cik patiesībā tur ir ieguldītā darba – ja to visu pārrēķina naudas ziņā, jūs varbūt būsiet pārsteigti, redzot, cik ir atdeve no viena eiro salīdzinoši mazam festivālam pret festivāliem, kas nāk iekšā Latvijā ar miljonu budžetiem.

Mums likās, ka tas ir ļoti apšaubāms kritērijs un kā pēc tāda varētu sadalīt, kurš tad ir A, B vai C kategorijas festivāls. Domāju, ka mūsu pārstāvim būs iespēja komentēt šo nolikumu, lai kaut kas tāds, pret ko iestājas visa nozare kā pret kaut ko aplamu, neparādītos. Jo arī pagājušogad mums vairākkārt notika sarunas gan par festivāla programmu, gan arī par atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Jo tā nu  vēsturiski tas ir izveidojies, ka laikmetīgās kultūras procesu, kas ir viens no redzamākajiem kultūras procesiem, kas valstī notiek – jo tas ir gan starptautiski orientēts, gan arī orientēts uz sadarbību ar iedzīvotājiem – to Latvijā nodrošina nevalstiskais sektors, un mēs aicinām domāt par programmatisku ilgtermiņa atbalstu šiem nopietnajiem spēlētājiem, kas gadu no gada šo procesu virza. Mums bija vairākas sarunas, bet nekur tas nerezultējās. Īstenībā jau tas iet roku rokā ar festivāla programmu, un tad es skatos: ir atbalsta programma nevalstiskajiem muzejiem, ir radošajiem kvartāliem, kas ir brīnišķīgas lietas. Bet kādi ir tie [atbalsta] mehānismi – kāpēc no visa šī nevalstisko organizāciju segmenta izsegmentēt ārā, piemēram, nevalstiskos muzejus vai radošos kvartālus? Tos gan vēl varētu saprast – tas būtu ar ģentrifikācijas akcentu. Tomēr gribētos saprast šī domes lēmuma loģiku, motivāciju, kā tas iekļaujas kādā lielākā redzējumā – kur mēs gribam nonākt. Un tad izdarām kādus soļus. Lai būtu kāda programmatiska vīzija, kurai mēs sekojam – un lai visiem ir skaidrs, kas tā par vīziju un kurp mēs virzāmies.

Šis gads – projektēšanas, ne celšanas laiks

Māra Rozenberga: Lūk, un tieši par šo vīziju mums varētu būt sarunas nākamais punkts. Rīgas domē ir dokuments – Rīgas pilsētas pašvaldības kultūras stratēģija no 2017. Līdz 2030. Gadam, un jaunākā redakcija apstiprināta pirms nepilniem pieciem gadiem vēl iepriekšējā sasaukumā. Agnese, atceros, ka pagājušogad tika rīkota diskusija bijušajā tekstilrūpnīcā "Boļševička", kur jūs izteicāties, ka, skatoties uz dokumentiem, ir skaidrs, ka mums nav lielās bildes. Vai to "lielās bildes" un ambīciju trūkumu jūs personīgi attiecināt arī uz šo Rīgas pilsētas kultūras stratēģiju? 

Agnese Logina: Jā, tieši kultūras stratēģiju, jo vakar Rīgas domes sēdē tika apstiprināta arī Rīgas attīstības programma no 2021. līdz 2027. gadam. Mēs daudz strādājam pie tā, lai tur ieliktu to lielo bildi. Bet kultūras stratēģijas aktualizācija ir šī gada uzdevumu plānā arī.

Baiba Šmite: Jā, pirmā pusgada plānā, tieši sasaistē ar jauno attīstības programmu.

Iveta Ratinīka: Jau notika diskusija, salīdzinoši neformālā, bez protokola, ko moderēja Dāvis Stalts, ar dažādām spilgtām personībām Rīgas kultūras dzīvē. Un šo formātu paplašinās arī ar vēl neuzaicinātajiem dalībniekiem. Jo šādās diskusijās parādīsies arī vēl kaut kādi akcenti, kas mums pašiem vēl prātā nav ienākuši un kas vēl tur būtu jāpapildina. Bet šis gads mums Rīgā ir tāds projektēšanas, nevis celšanas gads, un akcents ir tieši uz šiem lielajiem dokumentiem un to izstrādi. Tieši tāds pats līdzīgs, milzu apjoma papīrs, taps arī izglītībā, paredzot ne tikai sarunu par bērnudārziem un vispārizglītojošajām skolām, bet arī mūzikas un sporta skolu vietu visā sistēmā. Un līdz ar to mazliet mainās tas redzējums no lieliem ieguldījumiem betonā uz jaunām programmām, kas vērstas uz cilvēkiem. Šogad uz izglītības budžeta rezerves rēķina tapa pirmā jaunā programma, kas vērsta tieši uz muzejiem. Ir arī doma nākamgad ieviest vēl pāris jaunu programmu, bet jāapzinās, ka nekas neliecina, ka mums ir gaidāms ļoti straujš budžeta lēciens kultūras budžetam kopumā, īpaši ņemot vērā ekonomikas apstākļus. Tagad, nedod Dievs, vēl arī politiskos apstākļus, kuru dēļ vajadzību loks pieaugs, un virzība uz kaut ko smalku, delikātu, izsmalcinātu un profesionālu… Diemžēl mēs to nevarēsim apmierināt tādā apjomā, kāds būtu lietderīgs, lai tur tiešām būtu izrāviens. Jāsaprot, ka tas joprojām būs virziens, kurā pēc iespējas ir līdzsvarotas visādu grupu vajadzības.

Orests Silabriedis: Vai es pareizi saprotu, ka Rīgas pilsētas interesēs pagaidām nav iekļaut pastāvīgā finansējumā visus tos, kas šobrīd dodas uz kultūras projektu konkursiem?

Iveta Ratinīka: Protams, mēs vienkārši finansiāli to nevaram pacelt. Ja Rīga arī turpmāk būs visas valsts donors, tad Rēzeknē joprojām varēs veidot neglītus dīvaina materiāla izstrādājumus pie upes, kas atgādina apgāztu piena krūzi bez estētiskas nozīmes un jebkādas loģiskas vērtības. Jo tajā brīdī, kad finansējums tika pārdalīts, tad pieci procenti no iedzīvotāju ienākuma nodokļa aizgāja kopkatlā. Un tajā brīdī mēs sākām dotēt visādus dīvainus mākslas objektus dīvainās vietās un dīvainos laikos, bet paši neko tādu nevaram atļauties. Mēs labprāt atļautos kādu skaistu dīvainību, diemžēl to mēs nevaram.

Agnese Logina: Tas naudas jautājums ir ārkārtīgi sāpīgs un ārkārtīgi būtisks, un Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ļoti daudz runā par to, ka pēdējo gadu laikā Rīga faktiski ir zaudējusi 139 miljonus – ja nemaldos, tādi bija pēdējie aprēķini. Tur jāskatās kopumā, kas ir tās funkcijas, kas jāpilda pašvaldībai. Otra komiteja, kurā strādāju Rīgas domē, ir Satiksmes transporta lietu komiteja, un tur tās sāpes, ar kurām mēs saskaramies – tas ir vienkārši ārprāts! Sanāk kaut kāda lipināšana kopā, visu laiku paralēli mums kaut ko arī atņem, kaut kas kaut kur tiek pārdalīts un

joprojām ir šī attieksme, kas iestrādājusies vismaz pēdējos desmit gados – ka vajag izdarīt tā, lai Rīgai būtu sliktāk, jo Rīgā bija cita vara, nekā valdībā. Un tad vajadzēja kaut kā ieriebt, un tagad mēs redzam sekas. Mums nav naudas, lai pildītu pašvaldības pamatfunkcijas. Tas ir neizsakāmi sāpīgs jautājums.

Rīgai trūkst galvaspilsētas ambīciju

Orests Silabriedis: Tad es atkal drīkstu naivi interpretēt jūsu teikto – ka viens nenoticis festivāls nav nekas pret sabrukušu tiltu?

Iveta Ratinīka: Tas skanēs pavisam neskaisti, bet tas, ka kultūras budžets zināmā mērā ir nosargāts un no tā nav nogriezta nauda kādam asfaltēšanas pasākumam, jau ir labi. (..) Tajā brīdī, kad mēs gaidām – nu, tagad darīsim kā Parīzē, Romā vai Londonā – nu, piedodiet… Kad būs budžets kā Parīzē, Romā vai Londonā, tad mēs tā arī varēsim darīt. Jo šobrīd tās ir vienkārši populistiskas runas.

Oļegs Burovs: 28. vai 29. augustā, kad notika balsojums Rīgas domē, visi, neatkarīgi no tā, vai balsoja par opozīciju vai par pozīciju, bija pārliecināti – beidzot Rīga sāk saņemt naudu no valsts! Tā vietā mēs šobrīd redzam, ka kļuvis vēl sliktāk. (..) Iveta, runājot par ieguldījumiem betonā – jūs gribat izvairīties. Ļoti vienkārši to tagad teikt, bet iepriekšējos gados ir sakārtota Kultūras pils "Ziemeļblāzma", VEF Kultūras pils, Krievu drāmas teātris, izbūvēts Mežaparks. Un no jūsu pozīcijas cilvēkiem – ne no jums, bet jūsu pozīcijas cilvēkiem, skan – priekš kam ieguldīta nauda Mežaparkā, ja nav sakārtoti tilti! Tas ir tas pats stāsts par Nacionālā teātra piebūves projektēšanu, kas nebija mūsu iniciatīva. Mēs saņēmām rīkojumu no Ministru kabineta, un to mēs tāpēc darām. Šis projekts, ja netiktu piebremzēts, jau varēja būt gatavs šogad martā. (..)

Kā šobrīd trūkst pilsētai? Pilsētai trūkst galvaspilsētas ambīciju. Mēs runājam par apkaimēm, atsevišķiem punktiem, bet neredzam un nelepojamies ar to, ka tas ir galvaspilsētā, kas ģeogrāfiski ir Baltijas centrs. Tādu ambīciju mums šobrīd nav. 

Viss atkarīgs no disciplīnas 

Orests Silabriedis: Oļegs Burovs jau piedāvāja raidījuma pirmo rezumējumu. Bet tev, Zane, ir vēl kāds sakāmais.

Zane Kreicberga: Man šajā sarunā vairāk iznāk klausīties no malas, un man liekas, ka jums vienkārši biežāk ir jātiekas savā starpā un jārunā par to visu. Jo mēs faktiski runājam tagad vairāk par domi un domes iekšējām attiecībām. Vairākkārt šajā sarunā ir pieminēts līdzsvarotība un līdzsvars. Šobrīd izskatās, ka smaguma centrs ir pašā domē – ka jūs tā kā mēģināt paši saprast, kas vispār notiek, kā jānotiek, kādiem noteikumiem jābūt, kā sabalansēt partiju intereses un tamlīdzīgi. Bet es gribēju vienkārši piebilst klausītājiem skaidrībai – jūs runājāt par pilsētas budžetu, par ļoti lieliem cipariem, kas mērāmi miljonos. Bet, piemēram, atgriežoties pie festivālu mērķprogrammas, mēs runājam tikai par 200 tūkstošiem. 

Baiba Šmite: Par 350 tūkstošiem, bet tas arī ir ļoti maz. 

Zane Kreicberga: Tik un tā runājam par ļoti, ļoti nelielu summu. (..) Manuprāt, ir jāsaprot, ka kultūras dzīve lielā mērā darbojas un ir pieradusi darboties ļoti, ļoti rentabli. Tas, ko Solvita teica – no viena reāla eiro izaudzējot daudz lielāku labumu, kas no tā veidojas, salīdzinot ar kādām citām jomām. 

Orests Silabriedis: Iveta, raidījuma noslēgumā – kas notiks ar tradicionālajiem pasākumiem? Jāņu vakars, Vecgads, 18. novembris, 4. maijs?

Iveta Ratinīka: Tie notiks, bet apjoms noteikti nebūs tāds, kādu savulaik esam pieredzējuši.

Manā pasaules un estētikas izjūtā krastmalas Jāņi ir kaut kas tāds, kas īsti neiederas, it īpaši šādas noasfaltētas krastmalas Jāņi – utopiskajā nākotnē, kad tā būs cilvēkam un gājējam piemērota vieta, tad varbūt jā, bet ne šajā laikmetā.

Tāpat es neredzu salūtus. 

Orests Silabriedis: Bet salūts taču tik daudziem patīk... 

Iveta Ratinīka: Nujā… Arī tad, kad tas ir aizliegts, viss Purvciems blīkšķ. Bet es kaut kā šāda taupīga budžeta ietvaros neredzu naudu salūtam.

Māra Rozenberga: Vai masu pasākumiem krastmalā vispār sakāt „nē”, vai vienkārši tos rīkot citā formātā?

Iveta Ratinīka: Jā, citā formātā – laikmetīgākā, cilvēkam draudzīgākā formātā, ar radošākām idejām.

Mums ir tik daudz brīnišķīgu dažādu citu vietu Rīgā, kur, piemēram, Jāņu pasākumi iederas daudz dabīgāk.

Orests Silabriedis: Tad, kad tiks izsludināts kultūras projektu konkurss – mēs  runājam par to, ka tās varētu būt marta beigas – tad ir tomēr cerība, ka kaut kas šogad vēl varētu notikt?

Iveta Ratinīka: Protams. Un ir cerība arī nevilkt garumā, bet ļoti operatīvi pieņemt lēmumus par iesniegtajiem materiāliem – divu, triju nedēļu, nevis mēnešu apjomā.

Orests Silabriedis: Tādā gadījumā mēs ar interesi sekosim notikumiem un droši vien maijā skatīsimies, kā tas ir rezultējies.

Iveta Ratinīka: Tas viss būs atkarīgs no darba disciplīnas.

• Piektdien, 11. martā, oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" izsludināti februāra izskaņā pieņemtie Rīgas domes saistošie noteikumi, kas turpmāk regulēs kārtību, kādā galvaspilsētas dome sniedz finanšu atbalstu kultūras aktivitāšu sarīkošanai. Tagad var gaidīt, ka Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments izsludinās konkursus līdzfinansējuma saņemšanai kultūras aktivitāšu īstenošanai Rīgas pašvaldībā.