Domāšanas sakārtošana laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm

Šoreiz par domāšanas sakārtošanu laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm.

Mūsu uzmanības lokā: mākslas un politikas iespējamā vai neiespējamā nošķiršana, mākslinieka devums un pienākums mūslaikos, uzskatu deklarēšanas pieprasījumi, krievu kultūras ignorēšana, mītu kultivēšana un nojaukšana, visubeidzot arī izglītības problēmas Latvijā.

Kopīgi ieskatāmies Kristas Burānes esejā "Māksla kara apstākļos" (https://satori.lv/article/maksla-kara-apstaklos) un īru teologa un rakstnieka Klaiva Steipla Lūisa sprediķī "Mācības kara laikā", ko viņš teica Oksfordas Svētās Jaunavas Marijas baznīcā 1939. gada rudenī īsi pēc Hitlera iebrukuma Polijā un Anglijas pieteiktā kara nacistiskajai Vācijai (https://telos.lv/macibas-kara-laika/), kā arī atsauksim atmiņā Undīnes Adamaites sagatavoto publikāciju "Kultūras Dienā" par tēmu, kur velkama robeža, kad māksla vairs nevar būt apolitiska.

Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunbiedri: kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, režisors Mārtiņš Eihe un filozofs Igors Šuvajevs.

***

Māra Rozenberga: Nu jau vairāk nekā mēnesi esam vadījuši citādākā realitātē nekā pirms 24. februāra. Nenoliedzami – tas skāris ikvienu no mums. Tāpēc iesākumā jautājums par jūsu pašu personīgo, subjektīvo sajūtu – kā šajos jaunajos apstākļos esat atraduši iespēju eksistēt, domāt, pie kā tveraties laikā, kad karš ir gandrīz tepat aiz namdurvīm un daudzi sev jautā – kāda jēga no tā, ko es daru, jūtoties vainīgi par to, ka nevar izdarīt neko vairāk?

Undīne Adamaite: Domāju, Māra, ka tu savā pieteikumā absolūti precīzi raksturoji to, kā vairums labas gribas cilvēku šobrīd jūtas. Ko vēl varu piebilst? Skatos uz ukraiņu varonību, jūtu viņu gara spēku, redzot, ka neraud pat mazi bērni, stāstot visšausmīgākās lietas. Domāju, ka nemaz nedrīkstu sabrukt un vaimanāt savā līdzjūtībā, man jāatrod kādi citi veidi. Atzīšos – laikam pirmo reizi savā dzīvē par kaut ko, kas it kā ir tik tālu no manis, tik personīgi pārdzīvoju. Varbūt tas ir personības briedums. Nezinu. Ir bijuši citi kari, bet šis satriec kaut kā ļoti personīgi. Pieķeros pie savas avīzītes, iznāku no savas čaulas un glābjos pie citiem kultūras cilvēkiem, vaicājot viņu domas, klausoties, ko viņi saka un daloties kopīgā šokā, apjukumā un vēlmē sakārtot prātu – ja tas vispār šobrīd iespējams. Domāju, ka vēl nav pienācis tāds brīdis, lai varētu mierīgi kaut ko reflektēt, pavilkt svītru sajūtās un vismazāk – dot kādus padomus. 

Orests Silabriedis: Neraugoties uz to, tev ir izdevies vairākus cilvēkus aicināt uz ļoti atklātām un bieži vien konstruktīvām atbildēm. Pateiksim klausītājiem, ka runa ir par publikāciju, kurā runā Imants Lancmanis, Signe Baumane, Andrejs Verhoustinskis, Māra Ķimele un Renārs Kaupers. Igor, jums vienmēr ir citāds skatījums nekā pārējiem.

Igors Šuvajevs: Tā jau nemaz nav, ka citāds, tikai gribētu teikt, ka principā jau kopš 2014. gada nekas nav mainījies. Tāpēc, ja saka, ka šobrīd ir kaut kas īpašs noticis, man tas šķiet dīvaini. Tas pirmkārt. Otrkārt, tas laikam saistīts ar manu profesionālo darbu – ka nepieciešams vienkārši darīt savu darbu. Un es paskaidrošu. Epiktēts – tas ir otrais gadsimts – ataino kādu sarunu. Viens jautā: ko es varu darīt dzimtenes labā, ko es varu darīt tēvijas labā? Es taču esmu tikai kalējs. Atbilde ir ļoti vienkārša: dari savu darbu! Precīzi, profesionāli dari savu darbu. 

Mārtiņš Eihe: Ja runājam par to, ko daru, principā nav mainījies nekas. Turpinu darīt to, ko es esmu darījis. Tas, kas šobrīd gan notiek – pārvērtēju kaut kādas attiecības ar cilvēkiem. Jā, tas ir diezgan liels punkts, kas notiek manā dzīvē, kurā es mēģinu saprast, kā tālāk strādāt kopā ar vieniem vai otriem cilvēkiem, kā to darīt, kur virzīties. Emocionālie šoki bijuši divi. Neteiktu, ka tas ir pats pirmais iebrukuma sākums 24. februārī – laikam gan 2014. gadā šoks bija daudz lielāks nekā šobrīd. Mēs pat mājās turējām benzīnkannas, lai būtu mierīga sirds, apzinoties, ka tāpat nekur tās neizmantosi un aizbraukt nebūs iespējas, ja kaut kas pie mums notiks, ņemot vērā mūsu ģeopolitisko vietu. Otrais šoks bija vakar, kad parādījās Bučas fotogrāfijas. Tas tiešām bija diezgan liels šoks par to... Man nav nekādu ilūziju par cilvēka dabu, it sevišķi jau par vīrieša dabu. Bet gūt tam kārtējo apstiprinājumu ir diezgan briesmīgi, un tas liek arī domāt par to, kādas zvērības varbūt slēpjas manī pašā.

Orests Silabriedis: Šī ir baisa doma, bet zinu, ka prātīgi cilvēki pie tās ik pa brīdim atgriežas. Skaidrs, ka tu nevari par to nereflektēt. Bet, neattīstot šo tēmu, Mārtiņ, es pieķēros pie citas: tu saki, ka pārvērtē attiecības ar cilvēkiem – kas domā tā, kas domā citādi. Un te ir tāda diezgan smaga problēma attiecībā uz to, ko mēs vispār varam gaidīt no cilvēka – kādas deklarācijas, kādus izteikumus, kādus publiskus atzinumus: vai mums ir tiesības to pieprasīt no citiem? Es nerunāju par gadījumiem, kad cilvēki paši nāk ar savu uzskatu un paziņojumiem.

Mārtiņš Eihe: Šīsdienas pārliecība man saka, ka nē. Ka tā ir pašu cilvēku izvēle, bet mēs varam analizēt to, ko kāds ir teicis. Piemēram, Alvis Hermanis, kurš pirms pāris gadiem pēc Gorbačova iestudējuma visiem skaļi stāstīja, ka viņam ir draugi Maskavā, kuri pazīst Putinu, tāpēc viņš izņemts no melnā saraksta, tagad ir pirmajās rindās ar sacīto par to, kā te ir. Tad man liekas, ka viens no veidiem ir vienkārši skatīties, ko cilvēki dara, nevis klausīties, ko viņi runā. Tas ir lielāks izvērtējums: nevis klausīties uz to, ko mēs deklarējam, bet skatīties, kāda ir rīcība šajā kontekstā. 

Māra Rozenberga: Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra trupā šobrīd uzņēmis aktrisi no Krievijas.

Mārtiņš Eihe: Jā, bet mēs arī dzirdējām, ko viņš feisbukā atbildēja Gundegai Laiviņai. 

Orests Silabriedis: Te vajadzētu paskaidrojumu klausītājiem. 

Mārtiņš Eihe: Gundega Laiviņa aicināja – ja jau Alvis ir tik progresīvs, lai savā trupā uzņem kādu ukraiņu mākslinieku, uz ko viņš atbildēja, ka tad jau viņam būtu jāuzņem arī – es teikšu rupji – visi nēģeri un tie, kas birst no turienes iekšā. Skaidrs, ka tā bija kaut kāda veida ironija, bet, manuprāt, tas diezgan skaidri liecina par viņa izvēlēm –viņš izvēlas savā trupā uzņemt gandrīz labāko un slavenāko Krievijas aktrisi Čulpanu Hamatovu, kas vienkārši ir arī ļoti labs mārketinga gājiens.

Māra Rozenberga: Man likās, ka savā atbildē Gundegai Laiviņai – es arī šo saraksti lasīju – viņš mēģina ironizēt par tā saukto „Vatabautismu (no angļu valodas “what about…” – “bet kā ar…”), piedāvājot vēl dažādus alternatīvus variantus, kā vēl vajadzētu rīkoties. Bet jautājums varbūt plašāk par šo Čulpanas Hamatovas gadījumu. Jā, protams, šī ir viena ļoti slavena aktrise, kura iepriekš spēlējusi Raisu Gorbačovu Alvja Hermaņa izrādē, un šāds gājiens no Hermaņa puses tādā gadījumā ir arī saprotams. Bet vai jūs sagaidītu, ka arī kādas citas Latvijas kultūras iestādes vai kultūras ministrijas līmenī būtu kāda proaktīva, izlēmīga rīcība šajā jautājumā – proti, ne tikai par melnajiem sarakstiem, bet arī par tiem, kuri meklē patvērumu? Kādas ir jūsu sajūtas?

Mārtiņš Eihe: Es varu atgādināt to, ko mēs izdarījām kultūras galvaspilsētas sakarā priekš Daugavpils. Vēl pirms kara saasinājuma veidojām vienu no līnijām, kurā jau iekļāvām virkni iespēju izteikties skaļi māksliniekiem, kas ir emigrējuši no Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas politisko iemeslu dēļ, tādā veidā dodot šim reģionam iespēju dzirdēt ne tikai to, ko tanī brīdī stāstīja Krievijas televīzija. Es domāju, ka arī valsts sektorā - esmu runājis ar Dailes direktoru [Juri Žaaru], un arī viņš piedāvā iespējamos sadarbības partnerus, kas šobrīd ir emigrējuši. Tas jau notiek. Tas nenotiek publiski, tas notiek, vairāk savstarpēji satiekoties, runājoties. Vai ministrijai vajag kaut kādu īpašu rīkojumu? Nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

Diskusijas teksts pilnā apjomā drīzumā būs lasāms portālā lsm.lv.