Sezonas noslēguma raidījumā vēršam skatu Dziesmu un deju svētku virzienā. Dziesmu svētku 150. gadskārta atnākusi ne bez viļņošanās dažādos virzienos, parādot gan savas stiprās, gan vājās puses, un noteikti apliecinot, ka Dziesmu svētki joprojām ir ļoti svarīga un spēcīgas emocijas raisoša tradīcija lielā sabiedrības daļā.

Kopā ar šī raidījuma viesiem – Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāju Signi Pujāti, sociālantropologu Viesturu Celmiņu, diriģentu Kasparu Putniņu un horeogrāfi, dejas pedagoģi Baibu Ķesteri – mēģinām no putna lidojuma paraudzīties uz amatierkustības ideāliem, realitāti un pārmaiņām, kas tajā notiek.

"Būtiskā atšķirība starp 2018.gadu un laiku, kurā esam pašreiz: jautājums par Latvijas nācijvalsti ir daudz aktuālāks nekā pirms pieciem gadiem, un arī Dziesmu svētkiem ir politiskāka nozīme," saka Viesturs Celmiņš, kurš piedalījās Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma "Tradīcijas anatomija" tapšanā pirms pagājušajiem svētkiem.

"Mums nepatīk par to runāt, tomēr ir neiespējami [izvairīties]: mēs dzīvojam informācijas kara apstākļos, un tas, kādā veidā tiek veidots latviskums, Latvijas valsts, vēsture, pilsoņi – Dziesmu svētkiem tajā ir liela nozīme. Dziesmu svētki nevar būt savrups, ēterisks pasākums, kur mēs dzīvojam 19. gadsimtā. Tos nevar atslēgt nost no sociāli politiskās realitātes."

Tādēļ, viņaprāt, "ja lielākais sabiedriskais notikums valstī nekādā veidā nereflektē par to, ka mēs dzīvojam kara apstākļos, tad tā ir, maigi sakot, neparasta un pat provinciāla pieeja". Celmiņa ieskatā tas neko nelaupītu svētku tradīcijai, ja Noslēguma koncertā izskanētu arī kāda dziesma ukrainiski. LNKC direktore Signe Pujāte norāda, ka par to tiek domāts Atklāšanas koncerta un Sadziedāšanās nakts kontekstā.

Raidījumā runājam arī par to, ko šodien saprotam ar jēdzienu "Dziesmu svētku process" un kā tas mainās vai nemainās līdzi laikam.

"Situācija mainās, tomēr man gribētos ticēt, ka skatuviskajā dejā mums ir izdevies saglabāt stabilitāti," vērtē Baiba Ķestere. "Nevaram norobežoties no globālajām pārmaiņām, kā strādā autoritārais un demokrātiskais modelis. Šī situācija, kas nāk līdzi paaudzēm – mēs nevaram izkāpt no tā ārā, tomēr mēs maināmies līdzi. Un šajās pārmaiņās ir izdevies saglabāt skatuviskās dejas amatierkustības pamatdarbību. Neejam prom no tradīcijām, bet cenšamies mainīties kopā ar tām."

LNKC direktore Signe Pujāte norāda: tradīciju veido cilvēki, un tieši no cilvēciskā faktora daudz kas ir atkarīgs. "Tā viļņošanās, ja skatītos vēsturiski, bija arī 1880. gadā, kad, kādam korim ienākot spēles laukumā, bija kādi, kas iebilda…

Uģis Brikmanis allaž teica, ka Dziesmu svētki ir sabiedrības spogulis. Man pašai ir sajūta, ka notiek globālas izmaiņas, kas stāv lielās krustcelēs. Mainoties laikiem un attiecību modelim, mums ir jāmainās līdzi. Cilvēciski man lielākās bažas ir par to, lai mēs, tradīcijā iesaistītie, nekļūtu senili citu acīs, kuri arī ir tradīcijā klātesoši.

Nedrīkstam būt tik augstprātīgi, ka sakām, ka esam kaut kādi izredzētie un veidojam Dziesmu svētku tradīciju," uzsver svētku rīkotāja.

Līdzīgi kā citos "Meistara Knehta" raidījumos, arī šajā nonākam pie viena no atslēgas jautājumiem: prasmes cieņpilni sarunāties un uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents Kaspars Putniņš, kurš savulaik kā Igaunijas Filharmonijas kamerkora vadītājs ir bijis Dziesmu svētku virsdiriģents Igaunijā, bet ne Latvijā, kā problēmu vērtē tieši sarunāšanās kultūru par šo nācijai svarīgo fenomenu: "Ko saprotam ar terminu "profesionālisms"? Es to uztveru tā, ka tie ir cilvēki, kas orientēti uz rezultāta radīšanu ārpus sevis, lai tas būtu vajadzīgs apkārtējiem.

Pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem, iespējams, vairāk kā pēc jebkuriem citiem izjutu: ja kāds izrāda kāda cita veida sajūtas, izņemot to, ka viņš ir bezsamaņā no tā, cik viss ir labi, tad šādi viedokļi tika uzreiz noslaucīti no galda."

Putniņš piekrīt, ka mums kā sabiedrībai vēl daudz jāmācās arī formas, kā paust savu viedokli, taču "reakcija bija diezgan neadekvāta". "Ja neesam uzbūvējuši cieņpilnu un draudzīgu diskusiju, kas esam Dziesmu svētku sakarā, ir ārkārtīgi grūti nonākt pie labākā potenciāla, kā paust mūsu "šeit un tagad" sajūtas Dziesmu svētku formā.

Dziesmu svētki ir tik svarīgi mūsu identitātei, ka mēs mazliet bērnišķīgi baidāmies par to runāt. Savā pieredzē darbā citur esmu pieradis, ka cilvēki draudzīgā un cieņpilnā formā var uzdot jautājumus par jebko, arī par lietām, kas ir šķietami tabu. Par visu var būt viedoklis un var runāt cieņpilnā, gudrā formā.

Tā ir viena no lietām, kāpēc izvērtās šis konflikts [par Rīgas projektu kori]: pēkšņi uzrodas jauns formāts, jaunas idejas, un mēs vispār neesam gatavi tās normālā veidā apspriest."

Baiba Ķestere piebilst, ka deju nozarē pēc svētkiem tiek analizēts repertuārs un iespējamās izmaiņas nākotnē, piemēram, šoreiz ir ņemts vērā ieteikums veidot novadu programmas. "Vai ir iespēja visiem izteikties un vai visi līdz galam tiek sadzirdēti – tā ir cita lieta," viņa norāda. "Manuprāt, viss atduras pret veidu, kā komunicēt, diskutēt, rast risinājumu un vienkārši akceptēt dažādus viedokļus. Jo tas, ka ir dažādi viedokļi, ir labi. Tas veicina progresu. Un ideālajā variantā mēs no šiem dažādajiem viedokļiem iegūtu pašu labāko modeli, galarezultātu koncertprogrammās katros piecos gados."

Pilnu raidījuma "Meistars Knehts" ierakstu klausieties audio formātā!