Atcelšanas kultūra. Joprojām neizrunātās tēmas

Visupirms "Klasikas" kolēģi vēlreiz sveic raidījuma "Meistars Knehts" veidotājus Orestu Silabriedi un Māru Rozenbergu ar godam nopelnīto Latvijas Radio "Gada balvu 2022", kas gūta kategorijā "Labākais vērtīborientētais raidījums 2022".

Atgādināsim, ka "Meistars Knehts" ir viens no senākajiem Latvijas Radio raidījumiem, un balva piešķirta par tā saglabāšanu, par atgriešanos laikos, kur problēmu ir pārpārēm, par vēlmi radīt sabiedrībā plašāku izpratni par aktuāliem un samilzušiem kultūras un izglītības procesiem, rosināt kritisko domāšanu un iesaisti...

Un nu arī klāt visjaunākais "Meistara Knehta" izlaidums. Raidījumā šoreiz turpinām jau iepriekšējās "Knehta" epizodēs aizskartas, bet acīmredzami joprojām neizrunātas un droši vien līdz galam neizrunājamas lietas. Atgriežamies pie sarunas par krievu kultūras vietu mūsu kultūrtelpā, par atcelšanas kultūru, mākslas cenzūru un bieži vien neglītajiem veidiem, kā mēs par visu to sarunājamies. Šīs reizes sarunbiedri studijā ir režisore Krista Burāne, sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, komponists Arturs Maskats un filozofs Igors Gubenko.

Runājot par savu personīgo iekšējo kompasu un "sarkanajām līnijām", Krista Burāne saka: "Sev esmu atradusi atbildi, ka svarīga ir motivācija, kādēļ konkrētais darbs vai mākslinieks parādās latviešu vai Latvijas kultūras telpā. Jebkuram mākslas darbam ir savs mērķis un vēstījums, un ir svarīgi, kā mēs to par to runājam un kādas atbildes sniedzam uz jautājumu: kāpēc tieši te un tagad šim māksliniekam un mākslas darbam ir jāparādās? Ja mērķi ir saistīti ar apzinātu cieņas izrādīšanu Ukrainai vai tai pasaules daļai, kas iestājas pret Krieviju, tad ir vienalga, kurš ir radījis šo darbu vai kādā valodā tas notiek. Manuprāt, mērķis un cieņa ir tie aspekti, kas jāņem vērā, runājot par krieviski notiekošiem kultūras notikumiem Latvijā."

Arī Arturs Maskats piekrīt Burānei, ka sākotnējais šoks radījis vēlmi norobežoties no krieviskā. Tomēr, viņaprāt, katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. "Man ir tāda kā iekšējā lampiņa: tiklīdz jūtu, ka norobežošanās notiek tikai nacionalitātes pēc, tas man uzreiz rada iekšēju pretestību. Ja kāds mākslinieks vai mākslas darbs tiek nošķirts no pārējā tikai tā izcelsmes dēļ, tas man liekas nepieņemami arī šodien."

Igors Gubenko stāsta, ka pētnieciskos nolūkos patērē arī tādu Krievijā ražotu saturu, kas pauž atbalstu Krievijas sāktajam karam un ar to saistītajam neprātam. "Man ir pretīgi, tomēr interesanti redzēt, kā ļaunuma banalitāte pārņem sabiedrību. Likās, ka cilvēki nav tik nozombēti, bet izrādās, ka ir. Arī kultūras elite mērķtiecīgi pieliek savu artavu.

(..) Tā ir viņu absolūta atbildība, un mums tas ir jāņem vērā, vērtējot jebkādu sadarbību ar šiem cilvēkiem nākotnē. (..) Būdams krievvalodīgs, es nejūtu nekādas morālas tiesības aizstāvēt nekādus Krievijā ražotus kultūras produktus un autorus un teikt: nē, paturēsim taču tos dižos komponistus apritē. Absolūti nē. Mana nostāja ir: jāpiestrādā, lai izkoptu šo jauno kritisko lasījuma spēju, kuras mums nav; kritiski pārvērtētu šo pasaules kanonu, kurā krievu kultūra ir pārstāvēta, saskatītu šos "ļaunuma ziedus" tajos lielajos vēstījumos, ko ilgstoši esam uzskatījuši par centrāliem, tomēr individuāli es neiestājos par atcelšanu. Bet ja kāds pašlaik nespēj dzirdēt krievu valodu un tas viņam rada personīgus pārdzīvojumus, es to respektēju un saprotu."

Bet Ivars Austers savu atbildi par iekšējām sarkanajām līnijām iesāk ar atkāpi, ka mūsu prāti neizbēgami veido vienkāršotus pasaules modeļus, lai pasargātu sevi no nemitīgas jaunu viedokļu būvēšanas. "Un, veidojot šos pieturpunktus, mums ir hroniski veidi, kā kategorizēt pasauli. Etniskā/nacionālā piederība ir viens no tādiem. Automātiski rodas vēlēšanās visu, kas asociējas ar vienu grupu, likt vienā maisā un neredzēt niansēto atšķirību. Man gribas papildināt Kristas teikto par jēgu un nozīmi: man šķiet, ka daudzos gadījumos runājam par situācijām, kur īsti nezinām, kāda bija jēga un kāda bija nozīme. Runa ir par vēsturi. Nesenais skandāls ap orķestri "Sinfonietta Rīga" – cik redzēju dažas replikas televīzijā par šo tēmu, tur nevienā brīdī netika runāts par, manuprāt, ļoti svarīgu elementu: kaut kādā veidā, translējot kultūras telpā noteiktus muzikālos skaņdarbus, kas automātiski asociējas ar Krieviju, tu kaut ko dari arī šodienas Krievijas kontekstā. Un man šis skatpunkts uzmanības perifērijā ir visu laiku."