Mana pieredze Latvijai III. Francija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un vēl, un vēl...

Klāt trešais raidījums ciklā "Mana pieredze Latvijai", kurā, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, izvaicājam ārzemēs strādājošos latviešu mūziķus.

Esam jau pētījuši Lielbritānijas un Vācijas praksi, bet šoreiz runājam par Nīderlandi, Norvēģiju, Franciju, Zviedriju un vēl citām valstīm. Uz sarunu aicināti Krista Audere, Laura Polence, Magdalēna Geka, Iveta Cālīte, Santa Vižine, Sabīne Ķezbere, Andris Poga un Elīna Garanča.  

Pieskaramies gan problēmām, gan pozitīvajām pieredzēm. Sākam ar Nīderlandi, kur jau septiņus gadus dzīvo Krista Audere. Viņa absolvējusi Rīgas Doma kora skolu kā kordiriģente. Bakalaura studijas pabeidza pie Andra Veismaņa, studēja diriģēšanu Štutgartes Mākslu augstskolā, bet pilnu maģistrantūras kursu pabeidza Amsterdamā. Pirms nepilna gada Krista ieguva prestižo Erika Eriksona kordiriģentu konkursa galveno balvu. Šobrīd viņai ir 33 un ļoti veiksmīgi attīstījusies līdzšinējā karjera. Kāds šobrīd ir Kristas radošais statuss?

Tikām Laura Polence Nīderlandē dzīvo jau piecpadsmit gadus. Arī viņas muzikālais ceļš sākās Rīgas Doma kora skolā, turpinājās Amsterdamas Mākslu augstskolā, kur viņa mācījas džeza vokālu, pēc tam kompozīciju un aranžēšanu. Izceļojusies pa Ziemeļameriku un Meksiku, šobrīd kā mūziķe strādā gan Nīderlandē, vadot improvizācijas kori, gan ar dažādiem projektiem  Latvijā.

Santai Vižinei Nīderlandē ir pastāvīga, valsts apmaksāta darba vieta. Viņa šobrīd ir slavenā Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare, kas šajā postenī, izturot pamatīgu konkursu, nokļuva pēc četru gadu spēlēšanas altu tutti. Solo vieta bija aizņemta kopš  90. gadu sākuma. Konkursā piedalījās ne vien puse no orķestra altu grupas, bet arī ārzemju mūziķi. Bija jāspēlē klasiskais koncerts, romantiskais koncerts un gari "palagi" ar dažādu grūtību solofragmentiem no simfoniskajām partitūrām. Uzvarēja Santa. Arī jaunajā amatā viņai ir astoņu mēnešu pārbaudes laiks. Bet kolēģu atbalsts ir milzīgs, jo cilvēks jau arī zināms un sevi pierādījis. 

Pagājušajā raidījumā jau kolēģi pieskārās labvēlīgajai kultūras atbalsta situācijai Francijā un to apstiprina arī vijolniece Magdalēna Geka, kura Parīzē dzīvo jau kopš 2009. gada. Viņu izvaicājusi Anna Veismane.

Salīdzinājumam vēl Zviedrijā labu laiku dzīvojušās pianistes Ivetas Cālītes vērojumi.

Ar komponisti Sabīni Ķezberi, kura trīspadsmit gadus dzīvo Norvēģijā, mēs tikāmies Oslo, un šo sarunu jau dzirdējāt 4. septembra raidījumā, bet šoreiz vēl par dažiem radošās dzīves finansiālajiem aspektiem.

Mūsu mūziķi spēlē arī skandināvu orķestros gan Somijā, gan Norvēģijā, vairāki no tiem Bergenas filharmoniskajā, bet no šīs sezonas par Stavangeras simfoniskā orķestra galveno diriģentu kļuvis mūsu Nacionālā orķestra bijušais galva un šobrīd mākslinieciskais padomnieks Andris Poga.

Pasaulslavenajai latvietei Elīnai Garančai no visiem runātājiem ir visilgākā pieredze, darbojoties starptautiskajā mūzikas laukā. Saruna šoreiz par mākslas pragmatisko pusi. (Pilnu interviju ar Elīnu Garanču, kurā viņa sniegs labus padomus jaunajiem māksliniekiem, dzirdēsit "Klasikā" nākamsvētdien, 18. septembrī, pulksten 9.30.)

Ceļojošais trubadūrs. Kristas Auderes pieredze

Gunda Vaivode: Kāds šobrīd ir tavs radošais statuss?

Krista Audere: Joprojām esmu brīvmāksliniece. Kādreiz man bija vairāk amatieru koru, šobrīd ir tikai divi - Universitātes koris Amsterdamā un Utrehtas jauktais kamerkoris, bet man ir vēl divi ļoti labi amatieru kori, kuri mani sauc par savu pirmo šefu. Nīderlandes profesionālos korus - Radio kori "Cappella Amsterdam" un Nīderlandes kamerkori - diriģēju gan solokoncertos, gan esmu tiem repetitore uz vietas, bet

Eriksona konkursa balvas dēļ man ir pavērušās plašāks iespējas: katru mēnesi braucu tādā kā "randiņu servisā" ar visiem iespējamiem koriem, kurus baudu un izbaudu. Mēs viens otru mēģinām saprast nedēļas vai divu laikā. Tā ka esmu tāds ceļojošais trubadūrs ar vienu kāju vienā vietā, bet muzikāli - paralēli ļoti daudzās vietās. 

Brīvmāksliniece - tas nozīmē, ka savu radošo dzīvi plāno tu pati un šobrīd neesi nekur tā ļoti "piesieta".

"Piesieta" esmu Nīderlandē, kur ir mana ģimene, un es ļoti cenšos visam neteikt "jā". Cenšos vienā vietā pabūt ilgāku laiku. Bet muzikāli esmu ļoti laimīgā pozīcijā: nāk piedāvājumi, un es daru to, ko gribu darīt, un saku "jā" tikai tam, kas ir visinteresantākais. Šobrīd tā ir Eiropa.

Vai tev ir arī savs aģents?

Pagaidām nav, un es ļoti ceru, ka vēl ļoti ilgu laiku man to nevajadzēs. 

Kāpēc?!

Tāpēc, ka gribu būt pati sava laika un iespēju noteicēja. Jāatzīst arī, ka tā nav orķestra diriģēšana. Kormūzikas pasaules un Eiropas līmenis, tāpat cilvēki, kas tajā visā ir iesaistīti - man liekas, ka viņu kļūst aizvien mazāk un mazāk. Studējot man likās, ka tas ir ļoti liels pūlis ar cilvēkiem, kurus ir jāiepazīst un koru ir tik ļoti daudz... Bet izrādās, ka tā tomēr ir tāda maza, maza taciņa, kuru var pats mierīgi mīt un iet savu ceļu. Ja negribi visu darīt visās valstīs paralēli, tev nav vajadzīgs aģents - to pēc savas pieredzes varu teikt.

Bet ja pēc Eriksona konkursa tev nāk tik daudz piedāvājumu: tev pašai bija projekti jāraksta un kaut kur jāpiesakās, lai realizētu savas radošās ieceres?

Nē, šai ziņā arī esmu diezgan "izlaistā" pozīcijā bijusi jau ilgus gadus Nīderlandē, jau ļoti sen man nav bijis jāraksta neviens projekts... Tā tiešām ir liela balva, kuru novērtēju.

Esmu padzīvojusi vairākus gadus dažādās zemēs, strādājot ar dažādiem koriem, un es tiešām novērtēju to, kādā pozīcijā šobrīd sēžu. Cenšos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas un izbaudīt to situāciju, kurā es šobrīd esmu.

Kas ir tavs lielais sapnis kā kora diriģentei, uz kuru tu labprāt virzītos?

Mana ļoti lielā vēlme ir tuvāko piecu gadu laikā saprast, kurā valstī es varētu kļūt par profesionālu kordiriģenti un māksliniecisko vadītāju.

Tas būtu mans lielais sapnis - desmit gadus strādāt ar kādu radio kori kādā valstī. Ceru, ka es kaut kādā veidā uz to lēnām virzīšos. 

Vai šobrīd tu esi Nīderlandes nodokļu maksātāja?

Jā, ļoti daudz maksāju nodokļus Nīderlandē, diemžēl ne Latvijā. 

Cik draudzīga māksliniekiem ir Nīderlande?

Manuprāt, diezgan draudzīga. It īpaši tad, kad es šeit atbraucu un tikko, tikko sāku savu "firmu": pirmos trīs gadus valsts ļoti nāca pretī, un man nodokļi gandrīz vai nebija jāmaksā - visu, ko nopelnīju, varēju pati apēst un samaksāt rēķinus. Tagad, protams, ir tā: jo vairāk pelni, jo vairāk arī maksā. Tā vienkārši ir, un tā tam arī jābūt.

Un kādas ir sociālās garantijas? Mēs zinām, ka bija pandēmijas laiks un daudz kas nenotika. 

Man vispār bail runāt par šo visu tāpēc, ka esmu privileģētā pozīcijā... Mani amatierkori aiz bailēm, ka es viņus varētu pamest, turpināja man maksāt arī tad, kad es vispār neko nedarīju. Jo visi amatierkori Nīderlandē maksā diriģentam. 

Varbūt mazliet paskaidro šo niansi, jo Latvijā tas varētu izklausīties diezgan neparasti. 

Nīderlandē visa amatierkoru kustība tiek sponsorēta no pašiem dziedātājiem: tas nozīmē, ka viņi maksā par savu vaļasprieku. Un tad tā atbildība par savu darbu kordiriģentam ir pilnīgi cita, jo tu zini, ka tas soprāns, kurš sēž savā rindā, tevi algo.

Man ir jādod viņiem serviss, kas viņus apmierina, citādi nākamajā sezonā viņi mierīgi var izvēlēties citu diriģentu. Nekas nav uz palikšanu, nekas nav pašsaprotami. Bet tās ir tādas ļoti demokrātiskas attiecības.

Vai tev, zinot abas valstis un abas pieredzes, nešķiet, ka doma ieviest Latvijā ko līdzīgu varētu beigties ar mūsu Dziesmusvētku zaudēšanu?

Jā, tā ir liela sāpe, bet ir jāsaprot, ka mēs nevaram salīdzināt: valsts, kurā ir Dziesmusvētku kultūra, un valsts, kurā nav nekādas kopīgas muzicēšanas prakses, izņemot Baha Mateja pasiju, kas tiek atskaņota katru gadu martā. To nevar salīdzināt! 

Es nesaku, ka mēs viens no otra kaut kādā veidā nevaram mācīties, bet domāju, ka šādu praksi ieviešot Latvijā, mēs zaudētu kaut ko ļoti būtisku. Nīderlandē katrs kolektīvs dara, ko grib. Tur nav kopīgas kultūras, nav kopīga repertuāra, nav kopīgas iespējas satikties un arī kori izvēlas dziedāt to, ko viņi, piemēram, dzird radio.

Tās ir nesalīdzināmas lietas. Es tikai domāju, ka varbūt mēs varam viens no otra kaut kādā veidā pamācīties, jo Nīderlandē ir arī ļoti daudz labu lietu: dziedātāji nāk ar ļoti lielu degsmi nevis tikai repertuāra dēļ, bet arī sava laika ziedošanas dēļ, jo viņi ir nolikuši gan diezgan lielu naudu par to, lai viņi būtu konkrētajā korī. Viņi ir aizdegušies par to, kādu repertuāru viņi vēlas dziedāt, jo viņi ir tie, kas to izvēlas. Viņi arī izvēlas, kurš dzied ar viņiem kopā un kurš šo kori diriģē, arī to, kurā vietā būs koncerts. Tas viss ir personīgāk.

Kas bija tas labais, ko tu ieguvi Rīgā? 

Pilnīgi viss bija labs! Mans pedagogs Ferijs Millers – viņš bija tieši tas, kas manā dzīvē bija vajadzīgs, un bez Rīgas Doma kora skolas tas vispār nebūtu iespējams tas, ko es tagad, 33 gadu vecumā, daru. Nevienā Rietumeiropas valstī tādi diriģenti nenonāk tik fiksi pie šāda līmeņa, jo man ir tāda bagāža ar tehnisko un māksliniecisko pieredzi… Dziedāt pie Māra Sirmā "Kamēr..." un strādāt ar Airu Birziņu – mums ir vairāk nekā izcila kultūra! Tobrīd es pat īsti nevarēju novērtēt, cik tas ir ļoti nozīmīgi. Bet, tikko pabāz savu degunu ārpus Latvijas, saproti, cik mēs esam priviliģētā pozīcijā. Arī tie studenti, kas šobrīd vēl studē Mūzikas akadēmijā, tie koncertmeistari, kas mums katram bija katru stundu, laiks ar pedagogu – tā ir nesamaksājama izglītība! Protams, mūsu kultūra, mūsu dziesma, mūsu vokālās bagātības – pilnīgi saprotams, kāpēc visi ir stāvā sajūsmā un joprojām dzied latviešu mēlē. Principā visās valstīs, kur es aizbraucu, varētu diriģēt tikai latviešu mūziku. Nākamos trīs gadus dziedāt tikai Pēteri Vasku. (..) Bez Latvijas es vispār nekā! Tāpat kā bez saviem vecākiem. (..) Piedzimt Latvijā – tā tiešām ir veiksme.

Būtu labi, ja mēs tiem pedagogiem varētu vēl atlīdzināt.

Par naudu vienmēr ir sāpīgi runāt, jo atalgojums beigu beigās kļūst arī par darba novērtēšanas skalu. Un tu nevari justies novērtēts, ja tev nemaksā adekvāti.  

Priecīgā brīvība. Lauras Polences pieredze 

Laura Polence Nīderlandē dzīvo jau piecpadsmit gadus. Arī viņas muzikālais ceļš sākās Rīgas Doma kora skolā, turpinājās Amsterdamas Mākslu augstskolā, kur viņa mācījas džeza vokālu, pēc tam kompozīciju un aranžēšanu. Izceļojusies pa Ziemeļameriku un Meksiku, šobrīd kā mūziķe strādā gan Nīderlandē, vadot improvizācijas kori, veicot ierakstus, gan ar dažādiem projektiem Latvijā.

Laura Polence: Šobrīd esmu brīvmāksliniece un darbojos pati savās interesēs, kas man pašai ļoti patīk. Tas man dod brīvību sadarboties gan ar ļoti daudzām dažādām organizācijām, gan citiem māksliniekiem, gan arī žanriski ļoti brīvi darboties. 

Tas nozīmē, ka pati sev esi arī producente?

Jā, un tas ir diezgan liels darbiņš, kas nāk klāt - rakstīt projektus, lai dabūtu finansējumu. Ja ierakstu albumu, tad pati arī to producēju. 

Bet kur tu ņem finansējumu šiem albumiem? 

No citiem saviem muzikālajiem projektiem. Tāpat kā Latvijā ir Valsts Kultūrkapitāla fonds, kur var iesniegt projektus, arī Nīderlandē ir šāds atbalsta fonds mākslām, ko izpilda uz skatuves.

Līdz šim man ir veicies, mani projekti tikuši atbalstīti. Tagad ir tāda situācija, ka rakstīšu mūziklu, kas tiks uzvests Latvijā: Valsts Kultūrkapitāla fonds iedeva pusi no prasītā finansējuma. Tas, protams, ir ļoti jauki, ka ir iedota puse, bet viss process - sākot no komponēšanas, aranžēšanas un beidzot ar uzlikšanu uz skatuves, ir milzīgs! 

Latvijā visiem mūziķiem, kuri raksta līdzīgus projektu pieteikumus, ir kāds pastāvīgs ienākumu avots - vai nu pilnas slodzes vai pusslodzes darbs. Vai tev arī tā ir, vai arī tu spēj nodrošināt sevi tikai kā brīvmāksliniece?

Mans brīvmākslinieces statuss man ļauj izvēlēties muzikālos projektus, kuros piedalīšos. Šobrīd esmu nolēmusi vismaz kādu laiku nemācīt, kas kādu brītiņu man bija pastāvīgo ienākumu avots. 

Ko tu mācīji?

Mācīju kordiriģēšanu - tur man ļoti noderēja Rīgas Doma kora skolā iegūtās zināšanas kordiriģēšanā. Individuāli bērniem mācīju arī dziedāšanu, bet tagad man pašai ir sava mazā "audzēkne" - mana meita, pie kuras man gribas palikt biežāk, tāpēc šobrīd komponēju, aranžēju un dziedu, un mans regulārais un ļoti jaukais darbs ir rakstīt mūziku vairākiem latviešu bērnu televīzijas raidījumiem "Tutas lietas", tagad arī "Ukulelei", jauniešu seriālam "Emī un Rū". 

Tavs ienākumu avots ir arī autortiesības?

Jā, to es tikai tagad sāku just! Ja sakārto visas lietas kā mākslinieks, mūzikas autors ar AKKA / LAA un LAIPU, tiešām var just starpību. 

Cik draudzīga ir nodokļu sistēmu Nīderlandē un Latvijā? Tu esi Latvijas nodokļu maksātāja?

Nodokļus maksāju Nīderlandē, un tas manu sadarbību ar Latvijas organizācijām, kuras ir reģistrētas kā nodokļu maksātājas, dara ļoti patīkamu, jo mums ir nodokļu atlaide - pievienotās vērtības nodoklis nav jāmaksā, jo Eiropas Savienība grib veicināt sadarbību starp dažādām Eiropas Savienības valstīm. Man gan arī jādarbojas kā uzņēmumam, nevis kā individuālajai personai. Nīderlandē, piemēram, koncertu honorāra nodoklis ir deviņi procenti, savukārt Latvijā tie ir vairāk nekā 30 procentu. Par stundu pasniegšanu Nīderlandē - 21 procents.

Vai pandēmijas laikā jums bija kāds īpašs atbalsts no valsts arī tad, ja koncertu nebija?

Mums neveicās tik ļoti kā Vācijā dzīvojošajiem, kuriem bija konstants pabalsts. Mums bija 1000 eiro pabalsts, bet, ja tu nopelnīji naudu, tev tas bija jāatdod atpakaļ. Un tad sanāca tāda dīvaina situācija, ka cilvēki mēģināja tieši nestrādāt, jo pabalstu jau tāpat iedod...

Kas, tavuprāt, Latvijā šobrīd ir labs un funkcionē?

Latvijā ir ļoti spēcīgi izglītoti jaunie mūziķi, kuri ir ļoti varoši un dziļi. Viņiem visas durvis būs vaļā, vienalga, kur viņi brauks. Izglītība ir ļoti laba. Bet atalgojums, ko saņem pasniedzēji... Zinu, cik saņem mani kolēģi kordiriģenti Latvijā un ko es kā kordiriģente saņemu Nīderlandē - tā starpība ir aptuveni septiņas reizes... Man samaksa par vienu mēnesi ir septiņreiz lielāka! Man vienkārši ir neērti teikt, cik es saņemu par mēģinājumu, jo atalgojums Latvijā ir tik mazs, ko saņem visi brīnišķīgie mūziķi, mani kolēģi... Es tikai klausos, kā visi skrien vāveres ritenī. Nezinu, kāda būtu pareizā atbilde. Katrā ziņā ne tāda, ka lai mums būtu mazāk mūziķu, kuri saņem labāku samaksu.

Tā skot, atlaižam darbiniekus un pārējiem palielinām algas?

Jā, tāda ideja vienu brīdi bija Nīderlandē - ka būs mazāk koncertu, lai visiem var maksāt 300 eiro par katru koncertu. Tās arī ir šausmas, protams. Es domāju, ka jautājums varētu būt par to, kāds ir mākslas dialogs ar sabiedrību, kā mākslinieki var satikt savus klausītājus, skatītājus, vērotājus un kā to padarīt vairāk iekļaujošu. Mums kaut kā jāmēģina atrast veids, kā to kopt. Varbūt arī izglītības ziņā - nevis ka ir tikai dažas elitāras skolas, kurās ir mākslas vai mūzikas izglītība, bet ka tas nelielā mērā atgriežas visās skolās - ka bērniem ir mūzikas nodarbības. Jo tas bērna attīstībai un abām smadzeņu puslodēm dod ļoti daudz.

Francija - brīvmākslinieku paradīze. Magdalēnas Gekas pieredze 

Cikla "Mana pieredze Latvijai" otrajā raidījumā jau pieskārāmies labvēlīgajai kultūras atbalsta situācijai Francijā, un to apstiprina arī vijolniece Magdalēna Geka, kura Parīzē dzīvo jau kopš 2009. gada. Viņu izvaicājusi Anna Veismane.

Magdalēna Geka: Francijā brīvmāksliniekiem ir diezgan unikāla sistēma, kas atbalsta radošās mākslas darbiniekus un tehniķus, kam darba specifika ir tāda, ka dažreiz tev ir daudz koncertu vai citādu projektu, bet dažreiz ir maz. Līdz ar to visiem honorāriem ir ļoti augsts nodokļu slogs - nodokļos un sociālajos maksājumos aiziet vairāk nekā 50 procentu no tā, ko samaksā darba devējs. Bet labā lieta ir tā, ka

atkarībā no tā, cik iepriekšējā gadā esmu nostrādājusi un cik esmu nopelnījusi, tajās dienās, kad man nekāda darba nav, respektīvi, kad es gatavojos nākamajiem projektiem, man valsts maksā dienas naudu. Un šī dienas nauda ir vienmēr!

Ja nemaldos, gadā jābūt nostrādātām 44 darba dienām  piemēram, tie ir 44 koncerti gadā, bet tās var būt arī mēģinājumu dienas, tikai tām jābūt oficiālām darba dienām, par kurām nomaksāti nodokļi.

Līdz ar to Francijā kā brīvmāksliniece varu brīnišķīgi dzīvot tikai no saviem koncertiem. Jau diezgan ilgu laiku nodarbojos tikai un vienīgi ar solo un kamermūziku, un ar nopelnīto man pilnīgi pietiek. 

Ja arī dažos mēnešos sanāk mazāk, starpību principā sedz valsts. Latvijā, cik zinu, cilvēkiem, kas nodarbojas ar ko līdzīgu, šāda situācija nav iespējama, jo visiem mūziķiem obligāti nepieciešams strādāt algotu darbu ar cieto mēnešalgu - vai tas ir pedagoģiskais darbs vai darbs orķestrī. Nezinu nevienu mūziķi Latvijā, kas varētu atļauties dzīvot tikai no koncertiem. Bet tas arī atspoguļojas mūziķu honorāros Latvijā: tā kā visi zina, ka visiem mūziķiem tāpat ir alga un algots darbs, par kamermūzikas koncertiem un līdzīgiem projektiem samaksa ir tāda, ka izdzīvot īsti nevar.

Tāpēc katru reizi, kad braucu uz Latviju, man obligāti jāsakārto vairāki koncerti, jo citādi man vienkārši neatmaksājās braukt. Sagatavot vienu kamermūzikas koncertu ar veselu jaunu programmu, kas nav spēlēta  tas ir vismaz viena mēneša darbs. Man nekad tā nav bijis, ka Latvijā par vienu koncertu man samaksātu tik daudz, lai es varētu no tā dzīvot.

Anna Veismane: Un kā ir ar birokrātisko slogu, piemēram, projektu rakstīšanu - cik tas ir vienkārši vai sarežģīti?

Man pašai jānodarbojas ar to papīru sakārtošanu, kas ir saistīti tieši ar manis kā brīvmākslinieces aktivitātēm - katru mēnesi man jāatskaitās, cik esmu nostrādājusi un nopelnījusi, pare to jābūt attiecīgiem papīriem. Bet kopš marta es strādāju kvartetā un mums ir administrācijas kompānija, kas ar to nodarbojas - kas raksta projektus, kas dabū papildu finanšu līdzekļus no dažādiem fondiem, līdz ar to tā ir liela veiksme, ka tas man pašai nav jādara.

Savukārt Latvijā, ja gribu aizbraukt koncertos uz dažādām Latvijas vietām, pašai jāatrod administratīvā iestāde, no kuras varu iesniegt projektu - vai tā ir biedrība vai kas cits, un tad pēc tam arī pašai jāraksta līgumi, grāmatvedei - excel tabuliņas un tā tālāk, kas principā aizņem ļoti daudz laika.

Zviedrijā nodokļu slogs ir liels. Ivetas Cālītes pieredze

Salīdzinājumam vēl Zviedrijā labu laiku dzīvojušās pianistes Ivetas Cālītes vērojumi.

Iveta Cālīte: Francijā tā sistēma ir ļoti īpaša. Ja godīgi, nezinu nevienu citu valsti, kura ir tik dāsna.

Zviedrijā tā gluži nav. Brīvmāksliniekiem nodokļu slogs ir ļoti liels un liela daļa mūziķu papildus arī kaut kur strādā. Protams, algas un honorāri par koncertiem ir lielāki.

Varbūt pluss ir tāds, ka nav jāraksta projekti, vismaz man tas nekad nav bijis jādara, jo ir vairāki reģioni valstī, kur projektu vadītāja aicina mūziķus veidot koncerttūres. Ar visu melno darbu, kas ir liels un sarežģīts - līgumi un viss pārējais - nodarbojas tieši viņi un attiecīgi par to saņem algu. Jā, Zviedrijā nodokļu slogs ir liels. Vienīgais, ka izdevumu sadaļa ir ļoti elastīga: ja Latvijā varam noņemt 50 procentus no tā, ko tu nopelni, tad Zviedrijā tu vari noņemt nost dažreiz pat zobārsta izdevumus - ja esi dziedātājs un tev uz skatuves vajag labu smaidu, tu izdevumus par zobārstu vari atņemt nost no summas, ko tu iekasē par honorāriem. Viss ir par un ap tavu darbības sfēru. Tas viss ir elastīgāk. Latvijā līdz šim es arī esmu strādājis papildus, jo tikai muzicēt - tas diemžēl nav bijis iespējams.

Varbūt tas bija vairāk iespējams pirms pandēmijas, bet ar to tas viss izbeidzās. [Pec tam] bija jāņem lielākas slodzes, lai varētu finansiāli izdzīvot. Daži mani kolēģi Zviedrijā pat pārstāja spēlēt un sāka strādāt citus darbus, jo vienkārši koncertu nebija. Atbalsta sistēma nebija laba, un daži šajā laikā mūziķu algām vienkārši neizdzīvoja.

Atliek tikai muzicēt! Santas Vižines pieredze

Santai Vižinei Nīderlandē ir pastāvīga valsts apmaksāta darbavieta: viņa šobrīd ir slavenā Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare, kas šajā postenī, izturot pamatīgu konkursu, nokļuva pēc četru gadu spēlēšanas altu tutti. Solo vieta bija aizņemta kopš  90. gadu sākuma. Konkursā piedalījās ne vien puse no orķestra altu grupas, bet arī ārzemju mūziķi. Bija jāspēlē klasiskais koncerts, romantiskais koncerts un gari "palagi" ar dažādu grūtību solofragmentiem no simfoniskajām partitūrām. Uzvarēja Santa. Arī jaunajā amatā viņai ir astoņu mēnešu pārbaudes laiks. Bet kolēģu atbalsts ir milzīgs, jo cilvēks jau arī zināms un sevi pierādījis. 

Gunda Vaivode: Orķestra sastāvs, kā zināms, ir patiešām daudznacionāls. Atceros, ka Marisa Jansona laikā viņš teica, ka tajā ir vairāk nekā divdesmit tautību mūziķi. Bet tu esi vienīgā latviete un laikam jau arī jebkad pirmā latviete, kas spēlē šajā orķestrī.

Santa Vižine: Mūsu orķestrī šobrīd ir pat divdesmit sešas tautības, un es tiešām esmu vienīgā latviete... Un vienīgā ne tikai no Latvijas, bet vienīgā arī no Baltijas. Arī no Skandināvijas neviena nav. Es ar prieku to daru un ļoti gaidu, kad kāds man pievienosies.

Gunda Vaivode: Tu šobrīd esi štata mūziķe, bet ko paredz tavs līgums? Koncertmeistaram,. šķiet, ir mazliet brīvāks režīms.

Jā, koncertmeistaram ir brīvāks režīms, tagad no jaunās sezonas, man liekas, ka tie ir kādi 75 procenti laika, ko strādāju orķestrī, un pārējo laiku es gatavoju programmas un spēlēju kamermūziku, jo mēs, mūziķi, taču neesam normāli cilvēki, mēs taču nevaram neko nespēlēt brīvajās nedēļās. (smejas) 

Vai viens izcila orķestra koncertmeistars ar savu noslodzi un atalgojumu orķestrī var sevi pieklājīgi uzturēt?

O, jā! Man ir gana salīdzinājumu, lai es paliktu tur, kur esmu. Un tas ir bēdīgi, jo Latvijā ir fantastiski mūziķi - ne velti mūsu valsts vārds ir tik tālu aizceļojis pasaulē tieši caur mūziku un mākslu, kas ir diezgan apbrīnojams fakts. Vēl vairāk apbrīnojami, par kādu atalgojumu šie cilvēki strādā.

Nezinu, kāpēc cilvēki nesaprot, ka mūziķis no piecu gadu vecuma mācās darīt to, ko dara, bet to uztver kā izklaidi, sauc par muzikantu un "kas tev tur uz muguras karājas, nu, uzspēlē kaut ko"! Visbiežāk jau tas nenāk no publikas, bet no valdības. Un, lai cik arī es stipri es mīlētu savu valsti un mēģinātu tur biežāk uzturēties, es palikšu šeit, dodot priekšroku šai dzīves kvalitātei.

Bet ne tikai - arī tavai vietai orķestrī, jo tas jau būtu neprāts, ja šādu pozīciju neizmantotu. Jo tā ir tikšanās ar izciliem diriģentiem, spēlēšana izcilā koncertzālē. Bet kādas garantijas vēl sniedz orķestris? Piemēram, kādas ir sociālās garantijas?

Vispār mums orķestris dod ļoti daudz. Pirmkārt, ja tu izbrauc no savas valsts uz Nīderlandi, viņi apmaksā šo pārcelšanos. Otrkārt, viņi apmaksā valodas skolotāju - holandiešu valodu var iemācīties par brīvu. 

Tu jau varbūt runā holandiski?

Mazliet jā, sāk iet aizvien labāk un labāk.

Vēl orķestris piedāvā psihologa pakalpojumus - ja tev dzīvē iet slikti, vari aiziet un parunāties. Mūziķiem tiek piedāvāta arī fizioterapija, masieri, mums ir savs zobārsts, savs ģimenes ārsts, kuram var zvanīt jebkurā laikā, ja esi slims un tavs ģimenes ārsts tajā brīdī ir aizņemts.

Protams, arī apģērbu koncertiem, instrumentu apkopi un tā tālāk. Mums ir ļoti liels instrumentu fonds, no kura es šobrīd spēlēju Grančino altu - labāku altu savā mūžā neesmu turējusi rokās! Orķestris palīdz arī ar instrumentu un lociņu iegādi. Atliek tikai muzicēt!

Būt komponistei Norvēģijā. Sabīnes Ķezberes pieredze

Ar komponisti Sabīni Ķezberi, kura 13 gadus dzīvo Norvēģijā, Gunda Vaivode tikās Oslo... Bet šoreiz vēl par dažiem radošās dzīves finansiālajiem aspektiem.

Pārraide pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā lsm.lv.