Mana pieredze Latvijai II. Vācija

Varam jau domāt par attīstību. Haralda Matuļa viedoklis

Pirms ķeramies klāt latviešu vāciešiem, īss atgādinājums no Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretāra Haralda Matuļa par to, kas vispār Latvijā ir radoša persona, kāds ir tās definētais statuss. Matulis izdarījis daudz, lai arī Latvijā būtu radošās personas statuss un likums par radošu personu.

Haralds Matulis: Mums ir pieņemts Radošo personu un radošo organizāciju likums, lai gan pasargātu, gan definētu kultūras jomas profesionāļus, primāri domājot par pašnodarbinātajiem. Jo mums bija svarīgi ne tikai definēt skaistu nosaukumu, bet līdzi tam dot arī kaut kādus atbalsta mehānismus, kas ir specifiski tieši pašnodarbinātajām personām.

Tā galvenā lieta ir atbalsts dīkstāves periodā, proti, lai periodā, kad nav pasūtījumu un nav projektu, cilvēks varētu palikt strādāt nozarē: ja trīs mēnešu periodā vispār nav ienākumu vai tie kopumā ir zem trim ceturtdaļām no minimālās algas, cilvēkam ir tiesības pieteikties uz radošo personu atbalsta programmu.

Savukārt tad, ja viņš atbilst otram kritērijam – ja viņš ir kādas profesionālas radošās organizācijas biedrs vai arī iziet pārbaudes procesu Radošo savienību padomē, viņš var dabūt atbalstu, kas šobrīd ir trīs minimālo mēnešalgu apmērā – 1500 eiro.

Orests Silabriedis: Tu noteikti esi skatījies, kas notiek citās Eiropas zemēs. Vai ir kādi piemēri, ko mēs varētu pārņemt, lai mums būtu vēl labāk, vai arī šī sistēma ir pietiekami atbalstoša?

Pirms šo sistēmu ieviesām, diezgan rūpīgi pētījām citu valstu pieredzi.

Pirmkārt, jāsaprot, ka ne viss, kas notiek vecajā labajā Rietumeiropā, ne vienmēr ir pārnesams uz Latvijas situāciju – gan tāpēc, ka mums nav tik daudz naudas, gan tāpēc, ka tur bieži veidojusies pilnīgi cita vēsturiskā izpratne. Tas, ko mēs beigās izdarījām – salīdzinājām Lietuvas un Igaunijas pieredzi, un mums ir tāds hibrīds no Lietuvas un Igaunijas varianta.

Pragmatiski domājot, visjēdzīgāk, pirmkārt, ir šo sistēmu turpināt, un, otrkārt, domāt, vai ir iespējami kādi uzlabojumi. Tas, ko es šobrīd redzu – šī  sistēma palīdz tiem, kas palikuši pavisam bez ienākumiem vai arī tie ir ļoti zemi. Bet tas, manuprāt, ir tik zems slieksnis – trīs ceturtdaļas no minimālās algas –, ka bieži vien šim sietam aiziet garām cilvēki, kuri kvalitatīvi strādā nozarē un viņiem šīs problēmas iestājas uz īsāku periodu. Viņi izrādās "pārāk turīgi", jo nav nokrituši līdz pašam nabadzības slieksnim… Un uz to man arī nav tādas ātras atbildes, ko darīt, jo ir skaidrs, ka tas vairāk saistīts ar valsts kopējo politiku. Jo kā tu pateiksi, ka, lūk, vienā nozarē, ja cilvēks saņem mazāk par tūkstoš eiro, viņam ir vajadzīga palīdzība. Tāpēc tā minimālā alga vēl arvien ir tāda aprēķina formula. Ko es redzu ikdienā – ka nozarēs, kurās darbs vairāk saistīts ar projektiem un tas ir sezonālāks (teiksim, vizuālā māksla), cilvēkiem ir vieglāk kvalificēties šim atbalstam, savukārt cilvēkiem, kas veiksmīgi strādā un saskaras ar pēkšņu darbu izbeigšanos, ir grūtāk, jo izrādās, ka viņi nav "pietiekami trūcīgi".

Cik labi informēti par visu šo jautājumu ir mūsu pašreizējās Saeimas deputāti?

Grūti spriest, bet domāju, ka deputāti, kas ir Kultūras komisijā un strādā ar kultūras jautājumiem, pārzina to diezgan labi. Es arī ceru, ka viņi ir pietiekami pragmatiski un respektēs to likumisko ietvaru, kas jau ir, un domās, kā uz tā bāzes kaut ko uzlabot. Kopš 2018. gada, kad likums sāka darboties, jau divas reizes esam diskutējuši par tā grozījumiem: gan 2018. gadā, gan šogad. Pamazām arī deputāti uzzina par niansēm.

Ikdienas darbs mums vairāk rit ar Kultūras ministriju – skaidrot, domāt risinājumus specifiskām problēmsituācijām.

Diezgan daudz iznācis skaidrot arī Valsts kontrolei, kas jau kopš 2019. gada ar interesi seko līdzi šai programmai, kas, no vienas puses, ir labi, jo tad mēs tiešām esam spiesti rūpīgi izdomāt visus iespējamos riskus un to, kā tos novērst. No otras puses tas, protams, mazliet apgrūtina.

Kas nepatīk Valsts kontrolei?

Valsts kontrole, manuprāt, skatās no ideālās valsts un perfektā taisnīguma skatpunkta, kamēr mēs Radošo savienību padomē strādājam ar to apziņu, ka Latvija gandrīz trīsdesmit gadus bija postpadomju valsts, kur kultūrai finansējuma, pirmkārt, nepietika, un, otrkārt, ar valsts akceptu radošajiem tika maksāts autoratlīdzībās, no kā netika nomaksāti sociālie nodokļi.

Šis likums ar radošo atbalsta programmu senioriem kaut kādā veidā risina vēsturisko netaisnību – tie ir cilvēki, kas no 1990. gada līdz 2015. gadam ir strādājuši šajā režīmā. Un otra lieta – pašnodarbināto statuss kultūras nozarē. Par to Valsts kontrolei ir mazāk iebildumu, bet mums ar to bija lielākas grūtības pašā likuma pieņemšanas laikā – kādā veidā pamatot, ka tas, kurš strādā kultūras nozarē un ir pašnodarbinātais, ir nevis superaktīvs uzņēmējs, kurš izlēmis nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet cilvēks, kuram kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams atrast algotu darba ņēmēja pozīciju nozarē, un viņš ir spiests būt pašnodarbinātais, bet faktiski viņa prasmes un profils nav pielīdzināms uzņēmējam. Un tā problēma varbūt ir tāpēc, ka arī liela daļa grāmatvežu, advokātu, zvērinātu revidentu strādā šai pašā pašnodarbināto režīmā. Bet nu – paldies Dievam, mums izdevās radīt šo likumu, kas ir tieši vērsts uz radošām personām kultūras nozarē. 

Kas kaut kā tomēr pasargā viņu nodarbošanās īpatnību?

Gan pasargā šo īpatnību, gan arī problēmbrīžos ļauj saņemt atbalstu, jo

pieņemu, ka zvērinātam revidentam vai advokātam, visdrīzāk, nepienāk brīdis, kad viņš nokrīt zem minimālās algas un trīs mēnešus nezina, no kā pārtikt. Bet kaut kādās diskusijās, protams, parādās arī jautājumi, kāpēc radošajiem, lūk, ir šāds likums, kāpēc tāds nevarētu būt visiem vai arī citās nozarēs.

Nu, tad mēs šo stāstu skaidrojam.

Tagad tuvojas Saeimas vēlēšanas – vai ir kaut kādas pazīmes, ka kāds var mēģināt sev gūt vēlēšanās labumu, īpaši domājot par nabaga radošajiem?

Pagaidām visi izturas pieklājīgi. (smejas)

Protams, tas lielais jautājums ir – vai Kultūras ministrija paliks Nacionālās apvienības pārziņā, kā tas ir jau vairāk nekā desmit gadus: bija Žaneta Jaunzeme-Grende un Dace Melbārde, tagad ir Nauris Puntulis, kas jau iezīmē kaut kādu stabilitāti

gan tajā, kā kultūras nozare sarunājas ar ministru un cik daudz ministra pārstāvētā partija jaucas vai drīzāk nejaucas iekšā kultūrpolitikā, gan arī tās ir iespējas ietekmēt to brīdi, kad Saeimā un valdībā dala budžetu, jo tas jau ir tas būtiskākais. Mēs varam sarakstīt brīnišķīgas stratēģijas un brīnišķīgus plānus, bet, ja kultūras ministrs ir partijā, kurā neieklausās vai kura ir sastrīdējusies ar finanšu ministru, mūs sagaida divi grūti gadi, kamēr šī valdība krīt. Tā kā tas ir interesanti.

Varbūt nepamatoti, bet man radies iespaids, ka arī pārējām partijām beidzamo piecu, astoņu gadu laikā ir uzlabojusies izpratne par kultūru vai vismaz ir pielaidīgāka attieksme.

Ir kaut kā izdevies, manuprāt, publiskajā telpā to diskusiju no tērēšanas un šauras grupas pārnest tajā, ko tas dod sabiedrībai, nepazaudējot arī augstās un laikmetīgās kultūras dimensiju. Arī ar koncertzāli un laikmetīgo muzeju neiet ātri, bet kaut kā pa kalniem, pa rakumiem tas uz priekšu iet. Varbūt, ka mūsu dzīves laikā vēl to koncertzāli uzcels. 

Tāda sajūta, ka esi nedaudz optimistiskāks nekā iepriekšējo gadu intervijās.

Neklājas jau tā teikt, bet bijām aizbraukuši pie Lietuvas radošajām savienībām un arī tur, runājot par problēmām, kas nekad nebeidzas, tomēr iezīmējas tas, ka šobrīd situācija ir salīdzinoši daudz labāka, nekā tā bija pirms divdesmit gadiem. Droši vien, salīdzinot arī ar 2008., 2009. gada krīzi, tā ir labāka.

Mēs tiešām varam jau domāt par attīstību – varam domāt, kur šobrīd ieguldīt un kuros virzienos doties. Toreiz, pirms gadiem desmit, bija tikai nemitīgs ugunsdzēsības režīms – sak’, tikai šito nelikvidējiet, varbūt tas pēc tam noderēs...

Neapkrāpt pašam sevi. Jura Āzera pieredze

Sitaminstrumentālista Jura Āzera darbība saistīta ar ansambli "United Berlin". Tas ir pārsvarā laikmetīgās mūzikas ansamblis, un Juri Āzeru beidzamajā laikā arvien biežāk varam sastapt arī Berlīnes Radio simfoniskā orķestra mūziķu sastāvā.

Juris Āzers: Vācijā visiem pašnodarbinātajiem – ne tikai mūziķiem, bet arī māksliniekiem, publicistiem un vēl cita veida radošajām personām, kuru pamatdarbs ir mākslas vai teksta radīšana, vai arī jebkāda cita veida radošas izpausmes, ar kurām viņi pelna savu iztiku vai lielāko daļu savas iztikas, ir iespēja tikt uzņemtiem sociālā valstiskā apvienībā – "Künstlersozialkasse" (KSK), tātad Mākslinieku sociālajā kasē, kura sedz daļu tavas veselības apdrošināšanas izmaksas, kura veic sociālās iemaksas, arī pensiju fonda iemaksas. Tu šajā organizācijā piesakies kā pašnodarbinātais, kā mākslinieks-mūziķis, mākslinieks-komponists, mākslinieks-gleznotājs, scenogrāfs un tamlīdzīgi, viņi izskata tavu pieteikumu un, ja viņi apstiprina, ka šī persona patiesi ar to nodarbojas profesionālā līmenī un ar to pelna naudu, tu tiec uzņemts un veic ikmēneša maksājumu šajā sociālajā kasē. Apmaksa vai summa, kas tiek iemaksāta katru gadu, ir atkarīga no tava ieņēmumu līmeņa vai tavas nopelnītās naudas. Kā tas tiek kontrolēts?

Pirms katra nākamā kalendārā gada tev sociālā kase atsūta vēstuli ar lūgumu mēģināt prognozēt, cik daudz naudas tu nopelnīsi nākamgad. Balstoties uz tavas nosauktās summas, tiek aprēķināts ik mēnesi iemaksājamās naudas apjoms.

Tā kā šī sociālā kase ir plaša, dažādu māksliniecisko profesiju visaptveroša un pieņemoša, tad ir cilvēki, piemēram, operdziedātāji vai scenogrāfi, kuriem darbi tiek plānoti vairākas sezonas uz priekšu, tātad arī līgumi tiek noslēgti vairākus gadus uz priekšu, un viņi jau apmēram zina, cik nākamajā gadā nopelnīs.

Protams, nav tā – ja nopelni par 200 eiro vairāk, tev pie durvīm klauvē nodokļu inspekcija. Nē. Labais ir tas, ka šajā ziņā sociālā kase ir salīdzinoši draudzīga, ja esi atbildīgs nodokļu maksātājs: piemēram, gada vidū ir situācija, ka tev ir vairāk darba vai arī mazāk darba, nekā tu esi iepriekš plānojis. Tajā brīdī tu vari ar viņiem sazināties un teikt, ka tava likme, iespējams, būs citādāka, nekā biji iedomājies.

To ir iespējams gada laikā mainīt. Es pats šajā ziņā vēl esmu iesācējs, jo šis ir mans otrais gads kā strādājošam pilna laika mūziķim, ne vairs studentam. No kolēģiem zinu, ka nopelnītās naudas daudzumu plus mīnus ir svarīgi aplēst, jo ik pa kādiem trim pieciem gadiem viņi to kontrolē. Un, ja šis minētais cipars ir bijis ārkārtīgi tāls no realitātes, tad par to var nākties atbildēt, pierādīt vai atmaksāt. Bet es domāju, ka jaunajiem māksliniekiem viņi piedod, jo tomēr arī šāda veida lietai ir vajadzīga kaut kāda pieredze.

Ja mūziķis izmanto KSK pakalpojumus, vai viņš drīkst darīt arī blakusdarbus?

Jā, to tu drīksti darīt, bet lielākajai daļai naudas ir jānāk no tavas pamatnodarbošanās. Šeit to sauc par "mini job". Ar šiem mazajiem darbiņiem jeb haltūriņām, kas nav saistītas ar tavu pamatnodarbošanos vai profesiju, vari piepelnīties līdz piecsimt, sešsimt eiro mēnesī. Kad sākās pandēmijas vilnis un visi pašnodarbinātie mākslinieki-frīlanceri bija finansiālā izmisumā, tad sociālā kase un vispārējie regulējumi bija tādi, ka šī piestrādāšanas alga varēja būt lielāka – uz to laiku summa tika paaugstināta, šķiet, līdz septiņiem vai astoņiem simtiem eiro.

Vai šo mākslinieku sociālo kasi var uztvert kā biedu vai drīzāk kā draugu, atbalstu un padomdevēju?

Man šķiet, ka tur ir abi faktori. Es vairāk teiktu, ka tā ir humāna organizācija.

Ir svarīgi, ka tu pats seko savām finansēm, esi atbildīgs nodokļu maksātājs un necenties nevienu apkrāpt, jo beigu beigās – tu apkrāpsi pats sevi: ja tu visu mūžu strādāsi kā pašnodarbinātais un tavas iemaksas būs mazākas, nekā tu būtu varējis atļauties, šo iemaksu dēļ arī tava pensija būs mazāka. Es uzskatu, ka šī sistēma ir ļoti humāna un skaidra – tu zini, kur šī nauda nonāk, tu zini, kas ar to tiek darīts, un principā tā kaut kādā brīdī atnāk atpakaļ pie tevis.

Un to var izjust arī ikdienā: piemēram, iepriekš minēju par veselības apdrošināšanu, kas Vācijā ir jāmaksā visiem. Summa, kuru tu maksā par veselības apdrošināšanu, arī ir atkarīga no taviem ienākumiem: ja es nebūtu šajā mākslinieku slimokasē, mans ikmēneša maksājums slimokasē vai veselības apdrošināšanā būtu, es teiktu, par 50% augstāks.

Kā notiek pieteikšanās šī statusa saņemšanai?

Pieteikšanās ir tavas radošās vizītkartes iesniegšana. Nē, nav jāņem timpāni līdzi, tas viss notiek pa pastu vai internetā – tu sniedz viņiem dažādas saites, kurās ir informācija par tevi. Protams, sūti savus diplomus, sasniegumus un tamlīdzīgu dokumentu kopijas. Vienvārdsakot, tev ir jāizveido šāda vizītkarte, un, kas arī svarīgi, jānosūta iepriekšējā gada darba līgumi, kuros redzams tavs darba devējs, atalgojums, honorāri – lai viņi redz, vai cilvēks tiek nodarbināts, vai viņš ir laikmetīgais mūziķis, vai spēlē laikmetīgo mūziku kādā ansamblī Vācijā, vai arī dara jebkādus citus līgumdarbus. Tie ir pierādījumi, pēc kuriem viņi izvērtē tavu atbilstību.

Kā vispār šobrīd Vācijā skatās uz kultūru un kādas ir iespējas tikt pie finansējuma lietām, ko vienkārši gribas darīt?

Runājot tīri par iespējām atrast finansējumu savam projektam – piemēram, idejai spēlēt kamermūziku tur un tur un ar to un to – salīdzinoši viegli ir piesaistīt finansējumu vai dabūt valsts finansējumu. Bet tas būs vairāk tāds senāts.

Piemēram, ansamblis, kurā es spēlēju, pārsvarā tiek finansēts no Berlīnes Senāta, kas varētu būt tāds kā Rīgas domes Kultūras departaments. Šādiem projektiem finansējuma ir daudz, tie tiek finansēti ļoti labi.

Arī es pats nupat esmu saņēmis no Berlīnes vienreizējo stipendiju, kuru varu ieguldīt kādos savos projektos – šajā gadījumā pieteicos ar konkrētu ideju stipendiju konkursam un saņēmu stipendiju. Tā ka iespējas sevi attīstīt un īstenot kādas mākslinieciskās ambīcijas Vācijā ir lielas. Pārsvarā tu pats interesējies un meklē.

Piemēram, attiecībā uz šo pašu stipendiju – ja zini, kuros portālos ik pa laikam jāiemet acs, tu nevari to palaist garām. Protams, ir vajadzīgas arī nelielas zināšanas – vienkārši jābūt šajā vidē un mazliet peldēt pa straumi, un tad jau tu zini, uz kuru pusi [tevi nesīs].

Vai draugu un paziņu profesionāļu vidē Vācijā ir pieņemts runāt par naudu? 

Draugu lokā par to runā. Ar tuvākajiem tā nav nekāda tabu tēma. Arī ar kolēģiem par atalgojuma summām savstarpēji komunicējam, jo ir tik daudz dažādu laikmetīgās vai jaunās mūzikas apvienību un kameransambļu, un mēs, protams, zinām, kurš no tiem maksā labāk vai sliktāk, ja tev ir izteikts piedāvājums piedalīties kādā programmā. Tāpat mēs pēc iespējas cīnāmies par finansējumu un atalgojuma paaugstināšanu, kas līdz ar visu globālo inflāciju ir ārkārtīgi aktuāla tēma. Ir apvienības, kas seko līdzi notikumiem, un ir apvienības, kurās ir arī mūziķu valdes – arī tajā pašā "United Berlin" spēlējošie mūziķi ir to biedri. Finansiālie aspekti tiek izrunāti un visi cīnās par to, lai atalgojums būtu pēc iespējas lielāks un iet līdzi inflācijai. Bet, protams, ir arī daudzas vietas, kur atalgojumi joprojām ir tādi paši, kādi tie bija pirms gadiem desmit. (..)

Sistēma ir diezgan nelīdzvarota. Matīsa Druviņa pieredze

Kultūras menedžeris Matīss Druviņš Vācijā kultūras jomā sācis darboties pirms deviņiem deviņiem gadiem. Bijis saistīts gan ar Berlīnes Konzerthaus, Esenes filharmoniju, Semperoper. Šobrīd viņš ir Lauzicas festivāla programmu plānošanas vadītājs.

Orests Silabriedis: Latvijā runā par radošas personas statusu. Vai tāds jēdziens ir sastopams arī Vācijā?

Šāds jēdziens īsti netiek izmantots, bet Vācijā ir tāds fonds kā Künstlersozialkasse, kas ir pensiju un sociālais fonds tieši māksliniekiem. Mākslinieki Vācijā definējas diezgan plaši. Radošā persona no savas algas šajā fondā ieliek zināmu procentu likmi un fonds to papildina līdz 100% slieksnim, līdz ar to cilvēks ir nodrošināts, ka viņam būs gan pensija, gan cita veida sociālais atbalsts. Tas pilnīgi noteikti dod sava veida brīvību, jo nav jābaidās par veselību un vecumdienām. Nav gluži tā, ka var nestrādāt, bet nu – šajā kontekstā ir ļoti, ļoti svarīgi noņemt psiholoģisko slogu šajos jautājumos.

Kā vispār šobrīd skatās uz kultūru Vācijā un kā tā tiek atbalstīta?

Izteikti to varēja izjust pandēmijas laikā – atbalsts māksliniekiem, manuprāt, bija diezgan nopietns. Pasaules kontekstā Vācijā ir absolūti lielākais orķestru un opernamu skaits – ir gan operas, gan orķestri, kas jau norāda uz to, ka valsts ir gatava to visu finansēt. Plus vēl vismaz

Saksonijā, kur tagad strādāju, ir likums, kas aizsargā kultūru kā tādu – ka nedrīkst tā vienkārši likvidēt kādu opernamu vai orķestri: tie ir ļoti cieši iepīti likumdošanā un nav iespējams vienkārši kaut ko likvidēt. Tas tāpēc, ka gan Leipcigā, gan Drēzdenē ir ļoti izteiktas [kultūras] tradīcijas.

Vēl mazliet par orķestrantu un brīvmākslinieku situāciju.

Orķestru mūziķiem Vācijā ir diezgan laba situācija – viņiem ir arodbiedrības un diezgan labas, cietas algas pēc noteiktiem parametriem. Bet,

piemēram, solisti operās ir diezgan neaizsargāti. Viņiem vienkārši tiek piedāvāts tas, ko direktors uzskata par pienācīgu. Viņš par to var brīvi lemt. Līdz ar to – jo lielāka konkurence, jo drīzāk viņš savam opernamam varēs piesaistīt kādu labu mākslinieku par mazāku algu. Tā ka sistēma ir diezgan nelīdzsvarota.

Dažās kultūras jomās ir labas un stabilas algas, stabili līgumi, citās jomās ir līgumi, kurus var uzteikt ik pēc gada un kur algas nav tik noteiktas. Kapitālisma princips šeit ļoti cieši iedarbojas. Arī Vācijā tāpat tiek samazināts budžets opernamiem un orķestriem – līdz ar to viņiem piespiedu kārtā kaut kas jāmaina.

Vai esi domājis arī par profesijas un vides maiņu?

Esmu domājis, jā. Esmu domājis par to, vai mainīt jomu. Kā jau droši vien daudzi. Protams, menedžmentā darbojoties, ir priekšrocība, ka tu tomēr esi aizsargātāks nekā mākslinieki, jo arī Vācijā tie darbi lielākoties nav stabili. Stabili līgumi ir tiešām retums šajā jomā. Kultūras iestādes lielākoties ir valsts finansētas, un tad vari tajās iekļūt ierēdņa statusā. Līguma nosacījumu ziņā tas varētu būt veiksmes stāsts, jo tas līgums ir tāds, ka vari nesatraukties par nākotni.

Ja tu reiz izdomātu pārcelties uz Latviju – kādi būtu tie pakalpojumi, kurus varētu piedāvāt tikai tu?

Neesmu konkrēti domājis, bet, ja būtu tāda iespēja un vajadzība, noteikti gribētu dot savu pienesumu, lai kaut ko izveidotu vai uzlabotu. Tagad man ir salīdzinoši daudz kontaktu, īpaši Vācijā, varētu savest cilvēkus kopā, lai radītu ko jaunu. Katrā ziņā – noteikti kaut ko starptautisku.

Sarunas teksta formātā lasāmas portālā lsm.lv.