Raidījuma "Mana mūzika" viesis ir pūtēju orķestra diriģents, trompetists, basģitārists, pedagogs un Dziesmusvētku virsdiriģents Pēteris Vilks.

Viņa vadībā gatavojieties stundai pūtēju orķestru, džeza un viegla šlāgera zīmē, jo Pētera sirds lietas ir trīs - pūtēju orķestri, neakadēmiskās mūzikas spēle un džeza vieglums akadēmiskā ietērpā.

Raidījumā Pēteris stāsta, kā padomju armijā sākusies viņa mūziķa karjera, kādi ceļi viņu veduši līdz profesionālai basģitāras spēlei, un kāpēc viņaprāt Dziesmusvētku Apvienotā pūtēju orķestra diriģēšana nav salīdzināma ne ar ko uz šīs pasaules.

Ar Atzinības krusta kavalieri, Smiltenes Pūtēju orķestra diriģentu un Smiltenes Mūzikas skolas skolotāju Pēteri Vilku sarunājas Edgars Raginskis.

Edgars Raginskis: Pēteri, kas īsti tu esi par "zvēru"?

Pēteris Vilks: Pirmkārt, esmu Vilks, un mazliet vairāk nekā 40 gadu esmu nostrādājis Smiltenes mūzikas skolā.

Esmu nācis no Latgales, tātad – tīrs latgalietis! Bet dzīvojot Smiltenē un šeit darbojoties, esmu kļuvis par Smiltenes pūtēju orķestra diriģentu, un ne tikai – arī par virsdiriģentu Dziesmu svētkos, un vēl ir dažādas lietas, par ko ir atsevišķs stāsts. Ar popmūziku daudz esmu nodarbojies un vēl arī turpinu. 

Ticu, ka esi cilvēks-orķestris, bet katram orķestrim ir sākotne. Kurā mūzikas skolā tu mācījies? "Kondžene", protams, arī tev ir aiz jostas, vai ne? 

Ļoti interesanti, bet ne viens, ne otrs! (smejas)

Īstenībā es vispār neesmu mācījies bērnu mūzikas skolā, jo savulaik tur, kur esmu dzimis, uzaudzis, un vēlāk mācījies Tilžas vidusskolā – tur īstenībā tādas bērnu mūzikas skolas nemaz nebija. Un, lai kā tas arī nebūtu, ņēmu un iestājos Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā bez īpašas iepriekšsagatavošanās…

Kad to pabeidzu, diplomā bija rakstīts, ka esmu trompetists, pašdarbības pūtēju orķestru diriģents un kas nu tur vēl – bet pamatā bija šīs divas lietas. Astoņdesmito gadu sākumā, kad beidzu šo skolu, studentu vidū valdīja uzskats, ka varbūt nemaz nevajag augstāko izglītību – nu, ko tad tu tajā "kondženē". Un vēl padomju okupācijas laikā bija tā: ja tev nebija pieprasījuma no kādas noteiktas darbavietas, tevi vienkārši ņēma un nosūtīja vai nu uz Balviem, vai Krāslavu, vai Ipiķiem. Bet nu – man tas pieprasījums bija, un tā nu nonācu Smiltenes mūzikas skolā. Pēc kāda laika skolotājiem prasīja, lai būtu augstākā izglītība, tad nu iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā – bija, šķiet, otrais gads, kad tā bija nodibināta. Tā nu es arī to pabeidzu, un esmu bijis klāt visām peripetijām, kas ar šo skolu vairāk vai mazāk notika. Tā ka papīri man ir kārtībā, esmu pūtēju un simfoniskā orķestra diriģentus pabeidzis. (smejas)

Papīra lietas ir viens, bet būtība ir kas gluži cits: kas cilvēku pamudina savu dzīvi saistīt ar mūziku un no tās pašas Tilžas vidusskolas neaiziet ne uz kādiem mehanizatoriem, ne uz kādiem inženieriem vai kādu citu specialitāti, bet tieši pa mūzikas līniju? 

Ģimenē gan tēvs, gan vecaistēvs, gan citi radi bijuši lauku muzikanti, kuri spēlējuši kāzās, bērēs, kristībās un vēl nez kur, un

man pašam mājās ir tāda bildīte, kurā uz bluķīša sēž tāds sešgadīgs džekiņš ar akordeonu rokās. Ļoti labi atceros, ka noklausījies, kā mans tēvs un onkuļi spēlē, arī pat spēlēju kaut kādus meldiņus.

Mūzika man vienmēr ir ļoti patikusi – cik vien sevi atceros. Ja kaut kur dzirdēju kādu meldiņu, centos to uz kāda instrumenta nospēlēt. Mācoties tajā pašā Tilžas vidusskolā, līdz pat 8. klasei, man bija tāds skolotājs Viktors Mihejevs – ļoti muzikāls vīrs, kas pēc tam man kļuva labs draugs: kopā spēlējām un visādas citādas lietas darījām. Tāpēc

par citu profesiju pat neaizdomājos, jo man tajā laikā vienkārši patika jebkura mūzika – vēl jo vairāk, ja pats kaut ko biju iemācījies, pats kaut ko varēju uzspēlēt: tas man bija vienkārši – oho! 

Kāda būs pirmā mūzika, ko tu gribētu klausītājiem piedāvāt?

Pēc visiem šiem gadiem, kuros esmu ar mūziku nodarbojies, pat nevaru pateikt, ka ir kādas mīļākas lietas, kaut kāds mīļākais skaņdarbs: man patīk laba, kvalitatīva mūzika.

Kopš nodarbojos ar pūtēju orķestriem un to diriģēšanu, vislabāk man patīk tas, ko esmu paveicis ar savu kolektīvu – tie ir konkursi, kuros esam piedalījušies, kuros esam guvuši kādus panākumus – man šie ieraksti mājās ir, un es ik pa laikam tos paklausos un pārvērtēju, kā tas viss tur ir bijis un kā nav bijis.

Tā ka šīs ir vienas no manām mīļākajām lietām. Bet ir arī tādi pasaulē pazīstami vīri kā trompetists Gilespijs, Marsaliss – kolosāli veči, kas savus pūšaminstrumentus apguvuši līdz tādam līmenim, ka faktiski viņiem iespējams viss. Un tad tu klausies, un secini, ka tas vienkārši ir fantastiski: ja vēl to savieno ar kādu šovu kopā, tas vienkārši ir superīgi.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Pētera Vilka izvēlēto skaņdarbu saraksts:

1. Džordžs Gēršvins - "Blūza rapsodija". Spēlē Smiltenes Pūtēju orķestris, diriģē Pēteris Vilks.

2. Gunārs Ordelovskis - "Melodija". Spēlē Smiltenes PO, diriģē Pēteris Vilks.

3. "Palsa" - "Es būšu sniegs". Basģitāru spēlē Pēteris Vilks.

4. Billijs Streihorns (Billy Strayhorn) - Chelsea Bridge. Spēlē Vintona Marsalisa orķestris.

5. Čārlijs Čaplins - Popūrijs no k/f "Rampas ugunis". Spēlē Smiltenes PO, diriģē Pēteris Vilks.

6. Latviešu tautasdziesma "Meita gāja uz avotu" Raimonda Paula un Jēkaba Ozoliņa apdarē pūtēju orķestrim. Spēlē XXV Vispārējo Latviešu dziesmu un deju svētku Apvienotais pūtēju orķestris, virsdiriģents Pēteris Vilks.