Ar dziesmusvētku virsdiriģenti Agitu Ikaunieci-Rimšēviču sarunājamies par bērnību, tēti un akordeonu, Londonā veidoto mūzikas sarakstu, skaņdarbu bezgalīgu cilpošanu, mūzikas ietiekšanos tavā būtībā, arī par skaņām kinofilmās un teātra izrādēs, par Jasmīnu un gēniem, Sēliju un rotāšanu, un visubeidzot arī par Bahu.

Agitas Ikaunieces-Rimšēvičas mūzikas izvēle:

"Uz kalna stāv vientulis ozols"
Arvo Perts – Spiegel im Spiegel / Viktorija Mullova un Liams Dunačijs (Dunachie)
Lolita Ritmanis – "Dodi mieru mūsu brāļiem" / VAK "Latvija", diriģents Māris Sirmais
Jans Tirsens – Valsis no kinofilmas "Amēlija"
Pols Saimons – Sound of Silence / Simon & Garfunkel
Anuška Šankara – Traces of You / Anuška Šankara un Nora Džonsa (Jones)
Sēlijas tautasdziesma "Nekūko, dzeguzīte" – tradicionālās dziedāšanas grupa "Saucējas"
Johans Sebastiāns Bahs – Et exsultavit no Magnificat / Patrīcija Kvella (Kwella), The English Baroque Soloists, diriģents Džons Eliots Gārdiners

***

(sarunas fragments)

Orests Silabriedis: Pirmais saraksts, ko es no tevis saņēmu, bija - nepārspīlēšu - kādiem četrpadsmit, ja ne piecpadsmit raidījumiem. Jo tavas mūzikas, izrādās, ir ļoti daudz. Kāpēc tu vispār nonāci pie tā, ka jātaisa šāds saraksts?

Agita Ikauniece-Rimšēviča: Ļoti labi atceros – tas bija apmēram 2011. gads, tolaik dzīvoju un studēju Londonā, bija vairāk brīvā laika, un ļoti daudz klausījos Londonas klasiskās mūzikas raidstaciju. Man ļoti patika! Gāju skriet un klausījos mūziku, arī mājās, kaut ko darot, klausījos – tas bija brīnišķīgs laiks. Un tad vienā brīdī sapratu: bet es taču to ar laiku aizmirsīšu un man vajag to sākt pierakstīt. Un tad, kad tu tagad man jautāji, atradu desmit gadu vecu dokumentu, no kura pārklausījos visu, ko esmu tur sarakstījusi. Tiešām bija interesanti – paldies par brīnišķīgo iespēju atgriezties desmit gadus vecā pagātnē un uzzināt savu tālaika mīļāko mūziku.

Pati pirmā, kas ir sarakstā, ir dziesma no tavas bērnības - "Uz kalna stāv vientulis ozols". Tev bija muzikāla bērnība?

Savulaik pirmā žurnāliste, kas mani intervēja, uzrakstīja rakstu, kas mazliet izklausījās pēc nekrologa. Kā māte no bērnudārza mājās vilka ragaviņas ar trim bērniem, un siltā istabiņā – toreiz tiešām mums, visiem pieciem, bija viena istaba – bijām trīs bērni un divi vecāki, un tētis uz akordeona spēlēja pirmās dziesmas. Es mazliet pārspīlēju, bet tā ragaviņu vilkšana... Tagad, ja man jāatceras – jā, tā bija Nereta. Kā vecāki teica, es vēl pat neesot runājusi, bet šo dziesmu, ko dziedājis tētis, jau esot dziedājusi. No galvas zināju pilnīgi visus pantus, man liekas, ka tur ir vismaz septiņi. Tētis spēlēja to uz akordeona – viņš mums autodidakts. Pēc profesijas inženieris, elektrības projektētājs. Bet viņš izdomāja, ka grib spēlēt akordeonu. Talsos, kad viņam bijuši seši gadi, atbraucis teātris. Tiklīdz izdzirdējis mūzikas skaņas, tās viņu pilnībā apbūrušas. Tagad es to novērtēju, ka mūzika viņam bijusi ārkārtīgi pie sirds – pats iemācījies akordeonu. Kad sāku mācīties mūzikas skolā, viņam mācīju akordus un harmonijas. Oginska polonēzi viņš bija pašmācības ceļā iemācījies. Un katru vakaru viņš mums spēlēja akordeonu!

Skatos, ka sarakstā ir Arvo Perts, un man tas, protams, saistās ar mūsu kopīgajām mācību gaitām Mediņos.

Droši varu teikt, ka Arvo Perts ir pirmais apzinātais ārzemju komponists manā dzīvē un daiļradē, kam pievērsu uzmanību. Viens ir Mediņi, otrs ir jauniešu koris "Balsis", Māris Kupčs, Kaspars Putniņš. Un pēc tam jau arī atkal tāds Perts, kurš visu laiku vijies cauri. Arī pati, kad jau strādāju "Balsīs", daudzkārt Pertu izvēlējos konkursiem, lai gan viņš nav pateicīgs konkursiem. Bet es vienmēr domāju – tas vienmēr ir subjektīvs vērtējums, atkarīgs, kas sēž žūrijā. Pārsvarā mums laimējās, jo tajā gadījās cilvēki, kuri uztver emocijas, uztver to sajūtu, un pat bija tādi, kas teica, ziniet, es laikam nebūtu izvēlējies, bet jūs tur kaut ko tādu izdarījāt, kas mūs uzrunāja. Un man tas vienmēr ir svarīgāk – lai ir laba mūzika, un tu viņu vēl tā pareizi līdz kaulam nodziedi. Protams, to matemātisko mēs, latviešu kori, nekad nenodziedāsim. Vai kompjūtermūziku.

(..)

Un tavā sarakstā ir arī Valsis no kinofilmas "Amēlija".

Jā, ir tādas dziesmas, kuras var klausīties un klausīties, atkārtot un atkārtot. "Amēlijas" Valsis ir viena no tādām. Tik vienkārša, tik lipīga.

Un tiešām tu vari daudzas reizes pēc kārtas kaut ko klausīties? Padsmit reižu, piemēram?

Varu vēl vairāk. Tā ir bijis. Griežu uz riņķi, un tad man liekas, ka vēl vajag padomāt, un tad vēl mazliet vajag padomāt. Kā iegrimt, iegrimt, iegrimt.

Un uz kurieni tas atkārtojums tevi aizved?

Tu pateici priekšā. Sevī, dziļumā, dziļāk. Tādā foršā pasaulē, kad parunājies ar sevi. Bet tās domas ir tādas, ka tās lido iekšpusē. Drīzāk nedomāju, bet novēroju, nolūkoju. Reiz mūzikas iespaidā nonācu tādā kā pusmeditatīvā stāvoklī... Esmu visu kaut ko pamēģinājusi, un ir daži īpatnēji jogas paveidi. Piemēram, mūzikas pavadījumā notiek kustības, un vienā brīdī visiem jāguļ zemē. Trīs tādi dīvaiņi bija sanākuši, un vēl vadītājs. (smejas) Bet mūzika skan, un esmu tajā pusstāvoklī – pa daļai realitātē, pa daļai aizmigusi. Un rezultātā vienā brīdī nevis klausījos un nevis domāju, bet komponēju! Vēl tagad atceros – bija tercas, bija akordeons… Kad pamodos, mēģināju to visu ātri atcerēties, bet… Varu pateikt – tas bija ģeniāls skaņdarbs – ar īstu formu, visu dramaturģiju, noslēgumu, un domāju – redz, būtu atbilstošas tehnoloģijas, pieliktu pie manis kādus vadiņus, un rezultātā būtu uzkomponējusi vienu ārkārtīgi skaistu skaņdarbu... (smejas)

Vai mūzika tev palīdz arī atrisināt kādus jautājumus, ja nevari kaut kam atrast pareizo risinājumu?

Drīzāk ir tā – ja nevaru izdomāt, kā būt vai nebūt, paklausos mūziku. Tas tāpat kā ļoti daudzas lietas var atrisināt, nomainot vidi. Negribas varbūt nekur braukt, teiksim, uz citu valsi, bet – tu tur aizbrauc, ieej mākslas muzejā, kādā izstādē, un tev sāk nākt atbildes. Un tev šķiet – nu, kā es kaut ko tik vienkāršu nevarēju izdomāt! Tā ka mūzika varbūt zināmā mērā ir tāda kā aizmiršanās – tā ne gluži dod atbildes. Jo kad klausos mūziku, tad to klausos – domāju, kādi tur ir tēli, raksturi.

Bet kā tad ar fona mūziku, piemēram, mašīnā braucot?

Mašīnā skan Klasika. Cik vien varu, jūs klausos. Bet vispār jau nav tā, ka klausāmies tikai klasisko mūziku – ja paskatāmies manā izvēlē.