Vijolnieks Zigfrīds Muktupāvels: Man katru dienu pietrūkst tieši vienas dienas!

Ar vijolnieku un dziedātāju Zigfrīdu Muktupāvelu tiekamies pēc viņa apaļās dzimšanas dienas koncerta. Izrādās, tas bijis vienkārši koncerts, jo dzimšanas dienas Zigfrīds nesvin un ar Laika vīru nav ciešos draugos, taču ar vijoli gan.

Vingrinājumi arvien ir ikdienas maize, lai iekustinātu ķermeni un pirkstus, un līdzās tiem Zigfrīds apgūst arī Johana Sebastiāna Baha partitas no galvas.

Runājam arī par ceļošanu, pārsteidzošiem koncertiem, ētera rūdījumu Latvijas Radio un radošo ikdienu, kurā "ik dienu pietrūkst tieši vienas dienas".

Zigfrīda Muktupāvela mūzikas izvēle:

Johans Sebastiāns Bahs – Prelūdija no Partitas vijolei Nr. 3 Mimažorā BWV 1006 / Naidžels Kenedijs

Eltons Džons – I`m still standing / Roberta Balanas pārlikums un atskaņojums

Jacob Collier – Little blue

Vitorio Monti – "Čardašs" / Viktors Borge (klavieres) un Antons Kontra (vijole)

Alfrēds Kalniņš, Andrievs Niedra – "Brīnos es" / JānisZābers, Vilma Cīrule

Thomas Dolby – She blinded me with science

Inga Žilinska: Tikko tev bija skaista, apaļa dzimšanas diena, ko svinēji ar savu koncertu. Kāda vispār ir tava sajūta par dzimšanas dienām?

Zigfrīds Muktupāvels: Nē, nē, nē, te ir kļūdiņa... Vienmēr saku – komersants to izmanto. Es pats nesvinu savas dzimšanas dienas! 

Vispār nē?

Nē. Man nepatīk. (smejas) Arī koncerts nebija dzimšanas dienas koncerts – tas bija vienkārši koncerts. 

Tātad tas tā vienkārši sakrita?

Tā nebija mana griba. Bet es arī tā ļoti nepretojos. (smaida)

Un sajūta par laiku? Ciparam ir nozīme?

Nu, kāda ciparam nozīme... Kļūsti vecs, ieskaties slimības vēsturē un saproti, ka viss notiek tieši tā... Ar draugiem satiekamies un diemžēl ir šīs sarunas: nu, kā tev? Kas sāp? (sirsnīgi smejas) Viss normāli.

Jaunāki nekļūstam. 

Diemžēl… (nopūšas)

Bet vai viedāki?

Nu, tas ir filozofiskas dabas jautājums. Kādam tā varbūt liekas. Bet, paklausoties sešus, septiņus, deviņus un desmit gadus vecos, saproti, ka teiciens "vecs muļķis" arī nekur nav izsvītrots.

Tad es saprotu, ka tava sajūta par jauno paaudzi ir ārkārtīgi pozitīva un ar gaišu skatu nākotnē?

Ar lielām cerībām, jā! Varbūt, ka viņi mūs izglābs. Saprotu arī dažas lietas, ko viņi nevar zināt, bet varu tikai apbrīnot gaišās galvas, ko viņi zina, kā viņi visi iegaumē, katrs nejauši pasprukušais vārds tiek iegrāmatots un pēc tam atgādināts: "Bet tu tā teici!" (smejas)

Bet šajā minētajā koncertā, kas tātad nebija jubilejas koncerts, spēlēji ne tikai vijoli, bet arī veselu kaudzi citu instrumentu. Kādas ir tavas attiecības ar mūzikas instrumentiem? Vijoli sāki spēlēt mūzikas skolā pēc paša gribas?

Stipri nosacīti. Kad mamma mani iestūrēja bērnu mūzikas skolas uzņemšanas komisijā, uz jautājumu, ko es gribētu spēlēt, nebiju tam gatavs... Nezinu, cik man bija – kādi seši gadi varbūt, un es atbildēju, ka gribu spēlēt ģitāru, jo vecāko brālēnu un māsīcu ietekmē ļoti labi orientējos "Bītlos" un Creedence. Tas bija svarīgākais dzīvē, un ģitāra – pasaules kultūras apvērsuma pīlārs – bija arī manās domās. Žūrija pasmējās un teica, ka nu tad puika spēlēs vijoli, jo tas ir kaut kas līdzīgs. Man bija pilnīgi vienalga – ko liek, to daru. (smejas). Un tā arī sanācis, ka ar šo instrumentu esmu noslēdzis laulību līdz pat šai baltai dienai. Tā mēs arī divatā dzīvojam. 

Ja tu prasi par [jubilejas] koncertu, tad kā lai to maigāk pasaka... Es teiktu arī diezgan raupji – varētu kādam šķist, ka tā ir komerciāli izdevusies ideja. Katrs, kurš ir mācījies vismaz bērnu mūzikas skolā, kaut ko pieklimperē un piesit… Fantastiskais sapņu periods, ko mēs visi saucam par pandēmijas laiku, deva iespēju izmēģināt visu ko, un vienā brīdī man atausa šī gaisma – tas taču ir tik interesanti, ka varētu kādā koncertā pamēģināt gan to, gan to, gan to! Par to, vai es to protu, ir atsevišķs jautājums, bet kaut kā pavadīt savu dziedāšanu jau es varu – arī pastrinkšķināt un paklimperēt. Tomēr mana sapņu profesija – vijolnieks – lai arī palika tādā pusratā, ir mana pamatnodarbošanās. (..)

Mūzikas izlasē, ko esi piedāvājis šim raidījumam, vijole skan ļoti daudz. Vai šie ieraksti ir tie, no kuriem tu mācies un iespaidojies?

Iedvesmojos – tas būs pareizāk teikts. Ir mūziķi, kuri saka: biju uz koncertu, noklausījos, kā viņš spēlē, un man nolaidās rokas – man tas nav sasniedzams... Man ir gluži otrādi. Es redzu, dzirdu, saprotu, ka tas man nav sasniedzams, bet tas mani vienalga iedvesmo! Eju mājās, ņemu rokā vijoli, un ja man sanāk kaut vai divas notis no jauna iemācīties, tas ir pateicoties tam, ko esmu dzirdējis...

Cik ilgi vijoli tu apguvi profesionāli? Kāpēc mēs tevi šodien neredzam, piemēram, simfoniskā orķestra rindās?

Liktenis. Mūzikas vidusskolā mācoties, vēl četrus mēnešus pirms skolas beigšanas man bija absolūta pārliecība, ka kļūšu par nopietnu, akadēmisku vijolnieku. Bet sakrita tā, ka burtiski nedēļas laikā viņsaulē aizgāja mans vijoles skolotājs un tieši tajā pašā laikā Jānis Lūsēns man piezvanīja un uzaicināja piedalīties viņa ansamblī Liepājas teātra izrādē... Un tad, kad jaunam cilvēkam piedāvā šādu iespēju– no parasta "lauku muzikanta" uzreiz iekāpt augstākajā līgā… Tur nebija nekādu jautājumu! Protams, ka tad visa tā klasiskā vijolspēle palika tur, kur tā palika, un aizgāju pa šo ceļu.

Bet tā nav aizgājusi pavisam nebūtībā, jo, kā jau minēji, šī laulība ir noslēgta. Tu vingrinies katru dienu?

Katru dienu! Jā. Tas ir kā lāsts maniem kaimiņiem – lai viņiem labi veicas, bet es bez tā nevaru... (sirsnīgi smejas)

Ar kuru no šiem vijolspēles meistariem raidījumā sāksim?

Ar Naidželu Kenediju, jo tas laikam ir vissenākais, ar kuru esmu juties kā roku rokā iedams. Viņš man likās sapņu mūziķis. Laikam viņa būtībā saskatu savu raksturu, jo arī man patīk akadēmiskas lietas, bet man patīk tas, ko Naidžels Kenedijs ienes akadēmiskajā mūzikā – tādu revolucionāru un nepieradināmu garu, un tas izpaužas ne tikai viņa ārienē, bet arī pašā spēlēšanā. Jo tā, kā viņš spēlē visu akadēmisko mūziku, ir kaut kas apbrīnojams.

Bet barokā jau tā drīkst.

Nu, drīkst. Viņu jau tur lādē un gāna visi pēc kārtas.

Visi jau nē, bet daļa.

Jā, ieskaitot viņa pedagogu. Bet mani fascinē viņa trakums – tas, ko un kā viņš dara, ir apbrīnojami.

Nākamais no tevis izvēlētajiem ir kāds pavisam jauns vijolnieks – latvietis, kurš dara ko pavisam līdzīgu: arī viņš ir akadēmiski ļoti spēcīgi izglītots, taču viņš nebūt nespēlē nevienā simfoniskajā orķestrī un pretēji savām māsām reti sniedz akadēmiskās mūzikas koncertus. Tas ir Roberts Balanas. Esat tikušies?

Nē. No slavenās Balanas trijotnes esmu ticies ar abām māsām. Varbūt, ka tas ir arī ļoti labi, jo līdz ar to, ka neesmu Robertu saticis aci pret aci, man viņš joprojām liekas kā tāds nedaudz mītisks tēls. Brīvdomātāja gars, kas viņa spēlē valda – tas arī man saistās ar žanru plašuma pielietojumu. Roberts gribot negribot man iedeva tādu drošības talonu, ka drīkst tā darīt. Un es arī savos koncertos mazlietiņ izmantoju līdzīgu paņēmienu. Dziesmas, ko esmu dziedājis visklajākajā popžanrā, nospēlēju vijolei solo un cilvēkiem tas ļoti patīk, un man pašam arī. (smejas) Piemēram, koncertā es gribētu nodziedāt vienu no sava mūža liktenīgajām dziesmām – Jāņa Lūsēna komponēto Imanta Ziedoņa dzejoli "Tautas laiks". Nekādi nevaru sevi pavadīt, jo tā ir diezgan sarežģīta kompozīcija. Tad nu es to nospēlēju vijolei solo, to var atpazīt, un man pašam šķiet, ka tas vakuums ir aizpildīts, jo šī nozīmīgā dziesma ir pelnījusi skanēt koncertā.

Roberts koncertēja Rīgā un varbūt koncertēs vēl. Tu vispār mēdz iet uz koncertiem?

Es mēdzu iet. Un cenšos to darīt. Uz Roberta koncertu diemžēl nav bijusi tā iespēja, bet, cik lasu no apkārtrakstiem, viņš piedalīsies Mežaparka lielajā grautiņu koncertā, kā es to varētu nosaukt. Ir tāds estrādes koncerts, kas maija beigās būs arī šogad. Un Roberts tur uzstāsies. Tā ka ceru, ka paklīdīšu pa gaiteņiem un vismaz varēšu viņam paspiest roku. 

Vijolnieks, dziedātājs, mūziķis. Bet īpaši tu uzsver, ka esi vijolnieks. Tad paliekam pie tā?

Man tas ir glaimojoši. Man patīk. Mazliet piesarkstu, un man šķiet, ka tas skan lepni…

Tātad ieraksti tevi iedvesmo. Kas vēl tevi iedvesmo un iepriecina ikdienas dzīvē?

Ja runājam par mūziku, ikdienas vingrināšanās. Tā noteikti iedvesmo. Tā ir tāda ārkārtīgi riebīga lieta. Un mājinieki noteikti varētu to apliecināt tiesas zālē, ka man negribas. Drausmīgi negribas! Saku, ka iešu augšā paspēlēt vijoli, un visi zina, ka tas man ir pāri spēkam, jo man sāp locītavas, pirksti, es pie tam ļoti nežēlīgi to daru attiecībā pret sevi. Kaut kāds mazohisma elements tur laikam ir, jo joprojām sāku ar garajām notīm. Tas ir briesmīgi un traģiski! (smejas) Bet pēc 15 minūtēm jūtu, ka manas kreisās rokas pirksti sāk nedaudz atbrīvoties un labās rokas plecs sāk nolaisties savā pozīcijā. Un jau pēc stundas jūtu, ka esmu gatavs kāpt mašīnā un braukt kaut kur paceļot. Respektīvi, caur šo nežēlīgo vingrināšanos es iegūstu dzīvesprieku visām citām lietām.

Pārējās lietas… Man patīk ceļot, kaut ko redzēt, uzzināt. Esmu tāds pasīvais vērotājs. Interešu sfērā, protams, man ir daba, vēsture, māksla. Uz koncertiem šad tad aizeju, un dažs labs man izsit no ierindas. Piemēram, Georgijs Osokins – arī šogad uz viņa koncertu un zināju, ko varu sagaidīt. Biju Liepājas "Lielajā dzintarā". Parters bija izpārdots, un pirmo reizi mūžā sēdēju pirmajā balkonā tieši pianistam aiz muguras, kur varu redzēt viņa rokas. Un konstatēju, ka mani šī pozīcija vienkārši fascinē! Es redzu notis, kuras viņš spēlē, pirmoreiz redzu konkrētus augstumus, ko un kā viņš to dara. Mani tas tik ārkārtīgi aizrāva, ka pilnīgi aizmirsos. Jo, sēžot zālē, es redzu, ka viņš spēlē, bet klaviatūru neredzu. 

Vai būsi arī starp Džeikoba Koljēra klausītājiem šovasar?

Noteikti nē, jo biju uz viņa koncertu pavisam nesen Zviedrijā. Man viens tuvs cilvēks uzdāvināja biļeti. Es šo vārdu nezināju. Vispār. Nezināju, uz ko es braucu. Aizgāju uz koncertu, un tas man bija pilnīgs šoks, ko ieraudzīju. Nesapratu, kur atrodos, kas te notiek. Kāpēc neiešu uz koncertu Rīgā? Tāpēc, ka iespaids Zviedrijā man ir tik spēcīgs un tik satriecošs, ka gribu to saglabāt tādu, kādu es to piedzīvoju. Joprojām nespēju saprast, kā cilvēks to fiziski var izdarīt. 

Tu domā – spēlēt un dziedāt reizē? 

Šī bija vairāk nekā divu stundu programma. Tas, kādā intensitātē viņš to darīja un kādā kvalitātē – man tas likās kā kaut kas ārpus šīs pasaules, es to vienkārši nespēju izskaidrot. Bet tas bija fenomenāli! Viņa interpretācijas ir tādas, ka bieži nevar uztvert, kas tas ir, jo viņš jau ir aizbraucis tālāk savā harmoniskajā improvizācijā. Kopumā priekšnesums nebalstās uz zināmām melodijām, viņš tās izmanto kā ieganstu, lai

darītu to, ko viņš prot vislabāk – vienkārši kaifot savā bezgalīgajā harmonijas uzdevumu virknē. Par viņu gan mēs varam teikt, ka tas ir multiinstrumentālists. Absolūti neticami viņš spēlē klavieres, tai pašā laikā tikpat tehniski virtuozi viņš ir ģitārists, basģitārists, perkusionists, plus vēl dzied – tas pats par sevi. Un tad tu brīžiem klausies – vai tiešām tas ir viens un tas pats cilvēks? Tas ir kaut kas unikāls.

Bet tu arī dziedi. Lai gan esmu lasījusi, ka tā nav tava iemīļotākā nodarbe.

Piespiedu nodarbe! (smejas)

Bet kaut kas tavā balsī ir tāds, kas arī rada neaizmirstamu iespaidu. Tas ir kaut kas neparasts, kaut kas, kas paliek atmiņā, un kaut kas, kas piesaista ausi. Tev nepiemīt parasta, bieži sastopama balss. Tavējā ir neparasta, savdabīga. Un tu nevari to neatzīt.

Paldies par komplimentiem! Bet es tur neesmu vainīgs. (smejas) Joprojām cenšos nodziedāt to, ko autori ir uzrakstījuši, un mans laimes brīdis ir tad, kad dziesma ir beigusies. (smejas) 

Tu pats arī raksti mūziku. 

Jā, bet arī tas man ne vienmēr patīk. Neesmu šausmīgi kompleksains, bet atminu, kā, šķiet, Oļģerts Grāvītis reiz teica – ļoti jāprot atšķirt dziesmu autorus no komponistiem, jo tās ir divas dažādas lietas. Un es neesmu komponists. Nevar arī teikt, ka no komponēšanas man saprašanas nav nekādas, taču harmonijā biju absolūts nesekmīgais – arī mūzikas vidusskolā. Bet ilgie gadi kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu… Viņš itin kā nejauši pasviež kādas domas, un… Nezinu, vai tu, Inga, atceries, bet bija tāda pretīga, bieza, zaļa harmonijas grāmata, ko neieredzēju svara dēļ, un visi tie murgi, kas tajā bija sarakstīti... 

Starp citu, tai grāmatai tiešām bija ļoti neērts formāts. 

Bet Jānis Lūsēns sen, sen, pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit, man teica: nu, kā tu nesaproti, tas ir tik vienkārši! Un viņš man apmēram piecpadsmit, divdesmit minūšu laikā izstāstīja pamatus. Es teicu – tiešām tā? Viņš saka – nu jā, apskaties, tā tas ir! Sapratu, ka tā grāmata ir "apēdama" ļoti ātri, ja saproti pamatprincipus. Tā ka kaut ko esmu no dzīves sagrābstījis, diemžēl ne no skolas sola…

Tu un Latvijas Radio. Raidījumā "Kultūras rondo" tu aizvadīji diezgan ilgu laiku – piecpadsmit gadus. Kā tu nokļuvi Radiomājā, būdams vijolnieks?

To iemeslu es nezinu… "Vainīgā" primāri bija Liega Piešiņa, un kādu laiku nācu uz "Kultūras rondo" nolasīt uzrakstītos tekstus: un tagad mēs klausīsimies to un to... Tas bija sākums. Producente bija Anda Buševica, un pēc kāda laika tiku aicināts apgūt interviju mākslu. Bet kāpēc mani paņēma – nezinu, tas jāprasa kolēģēm. 

Bet kā tu juties Radiomājā? Piecpadsmit gadi tomēr ir ilgs laiks.

Tas ir ilgs laiks. Daudzreiz jau esmu teicis, ka jūtu – šajā laikā esmu izgājis vismaz trīs, četrus Kultūras akadēmijas kursus, jo tas, ko es uzzināju, ko apguvu savu spēju robežās – ne tikai par mūziku, bet arī par tēlotājmākslu, literatūru, teātri un tā tālāk... Tā visa bija bezgalīga, bezgalīga, bezgalīga skola, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs liktenim, ka man bija šāda iespēja. Tas bija ļoti aizraujoši! Pārtraucu šo nodarbi tajā brīdī, kad sapratu: kādā brīdī jābūt arī izlaidumam šajā augstskolā. (smejas). Mēs neesam liela sabiedrība, un, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti daudz kultūras cilvēku un pa laikam arī pienāk kādi klāt, bet man šķita, ka es jau nezin kuro reizi intervēju to, to un to cilvēku, un likās, ka nu jau pietiek... Tā ka jutos kā mūžīgais students, kurš beigās pielika tam punktu. Pietiek. 

Bet vēlme lasīt par kino, teātri, par dažādiem mākslas žanriem – vai tā arvien saglabājusies? Vēlme izzināt, kas ir jauns?

Vēlme ir. Brīdī, kad iekšēji pieņēmu lēmumu, ka nestrādāšu vairs algotu ikdienas darbu, man bija milzīgās cerības – beidzot varēšu darīt to, ko gribu, lasīt, ko gribu, skatīties, ko gribu! Bet man ar skumjām jāsecina, ka diemžēl pietrūkst laika. Es pat izdomāju pašam sev ģeniālu teicienu: "Man katru dienu pietrūkst tieši vienas dienas." (smejas) Gaidu to brīdi, kad es kaut kā spēšu organizēt savu dzīvi tā, lai vairāk varētu to visu gūt. Cik varu, tik daru, bet gribētos vairāk.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv!