Raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar šīs nedēļas jubilāri, vijolnieci Evu Binderi, kurai 22. septembrī skaista un apaļa dzimšanas diena.

Sarunājoties par mūzikas klausīšanos, Eva Bindere atzīst – gan savā bērnībā, gan tagad mūziku klausās daudz. Jaunības gados liela iedvesma rasta vijolnieku Henrika Šēringa un Jehudi Menuhina ierakstos, taču tagad mūzikas klausīšanās saistās vairāk ar darbu – kā pasniedzējai jābūt informētai par jaunākajiem ierakstiem, turklāt arī kā vieskoncertmeistarei aizvien priekšā nāk tādas programmas, kurās tiek atskaņota visdažādākā mūzika – piemēram, opermūzika, kuru Eva drīzumā atskaņos pirmo reizi. Ar Evu tiekamies attālināti, jo viņas mājvieta un darbs šobrīd ir Itālijā.

Signe Lagzdiņa: Dzimšanas dienas ir tās reizes, kad no dažādiem rakursiem var paskatīties uz paveikto un pasapņot par nākotni.

Eva Bindere: Jubilejas afišēt man parasti nepatīk – vienmēr cenšos no tām veiksmīgi izvairīties. Saku – veiksmīgi, jo patiešām esmu spējusi no tām izvairīties... Par to daudz raksta – ka šis ir tas vecums, kad cilvēks tiešām atskatās uz to, ko viņš ir izdarījis un domā, ko vēl gribētu izdarīt. Tas ir tāds brīdis, kad cilvēks paskatās pats uz sevi.

Domāju, ka nevienai sievietei īpaši nepatīk kļūt vecākai, bet vienlaikus prātoju, ka diez vai es vēlētos atgriezties divdesmit gadu vecumā. Tas nu arī ir taisnība. 

Mūzika jums līdzās bijusi vienmēr – jau kopš laika, kad bijāt vēl savas māmiņas – pianistes Ilzes Graubiņas – vēderā. Vai tā bija loģiska secība, ka arī jūs kļuvāt par mūziķi?

Tas ir tāds interesants aspekts, jo mūzika man ļoti patīk. Jau kā mazs bērns ļoti mīlēju mūziku.

Bieži sēdēju zem klavierēm, kad mamma spēlēja: sēdēju zem tiem diviem flīģeļiem, kas mums bija mājās, un jutos šausmīgi aizvainota, ka nevaru izdarīt tā, kā gribu! Man bija tāda bērna skaudība.

Ārprāts, kā man gribējās spēlēt! Pēc tam, kad tā gribēšana bija jārealizē, mana lielākā grūtība – un joprojām tā tāda ir – atdot  instrumentam tik daudz laika, cik tam pienāktos, saprotot, cik patiesībā ārkārtīgi daudz stundu no dzīves tas paņem.

Es varbūt tādā ziņā neesmu tāda simtprocentīga mūziķe-profesionāle, jo patiesībā varētu bez tā instrumenta arī iztikt – varētu darīt arī kaut ko citu. Šī ir tāda ļoti specifiska tēma, jo reiz par to ieminējos arī saviem trio Palladio kolēģiem – Kristīnei un Reinim, un viņi bija ļoti pārsteigti...

No vienas puses, man varbūt trūkst pacietības šai profesijai; varbūt arī trūkst patikas būt uz skatuves – es ne visai mīlu publisku izpildījumu. Toties man ļoti patīk mēģinājumi! Domāju, ka es varētu izpausties jebkurā citā mākslas profesijā: man ārkārtīgi patīk skaistas lietas, skaista vide – varbūt sevi būtu varējusi realizēt arī tur. 

Runājot par mūziķiem un mūzikas klausīšanos. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki: ir tādi, kuri nevar apstāties klausīties mūziku, salīdzināt dažādas interpretācijas, iegrimt tajās, un ir cilvēki, kuriem jau ir zināma pieredze, bet kuri saprot, ka ir jau tik daudz dzirdēts un ka varbūt nemaz nevajag vairs tik daudz klausīties, cik vairāk domāt par mūziku un rast savus iekšējos risinājumus, kā veidot interpretācijas. Citam traucē klausīties citu sniegumu, citam ir tieši otrādi – tas palīdz. Kuriem piederat jūs?

Jaunībā mūziku klausījos ļoti daudz – Kremerata Baltica laikā un arī aktīvi spēlējot kamermūziku. Arī repertuāra ziņā izspēlējusi esmu ļoti daudz. Šobrīd esmu koncertmeistare Sicīlijas simfoniskajā orķestrī – uz sezonas atklāšanu gatavojam itāļu opermūzikas programmu kopā ar slaveno itāļu tenoru Vitorio Grigolo. No šī repertuāra gandrīz visu spēlēju pirmoreiz, izņemot Brindisi, un man tas sagādā ļoti lielu prieku! Jo līdz šim man nav bijusi iespēja spēlēt šādu repertuāru.

Bet runājot par interpretaciju veidošanu… Es ļoti daudz pasniedzu, tāpat arī mans vīrs, vijolnieks Pāvels Bermans – mums abiem ir milzumdaudz studentu, un mums ir jāzina, kas notiek interpretācijas jomā. Mēs klausāmies, mājās apspriežam mūziku, mums ir jābūt lietas kursā par pēdējiem ierakstiem. Ja gribam, lai mūsu studenti ir ieinteresēti, lai viņi meklē, klausās un aug, mums jābūt pirmajiem. Nav divu domu – ja Leonīds Kavakoss pēdējo gadu laikā ieskaņojis vairākus Baha diskus, mums jāzina, kas tur ir, kā attīstās interpretācijas. Mums jābūt lietas kursā.

Atceros, jaunībā, kad vēl mācījos dažādās vietās, dažreiz nācās saskarties ar vecākās paaudzes pedagogiem, kuri bija tā kā aizķērušies savā jaunībā, un viņi negribēja zināt pilnīgi neko, kas ir aktuāls šodien; viņi nespēja pieņemt to, ka šobrīd ir citādi.

Piemēram, pirms gadiem sešdesmit mūzikā, īpaši stīginstrumentu jomā, praktiski viss tika romantizēts. Šobrīd tas ir citādāk. Bahs ir citādāks.

Es vienmēr domāju: kā tas var būt, ka cilvēkam, kurš pasniedz, neinteresē tas, kas notiek konkrētajā brīdī. Ka viņam, kurš tolaik bija manā vecumā, vienkārši negribas zināt! Toreiz sev nosolījos, ka es tāda nebūšu –

ka man gribētos saglabāt interesi, saglabāt enerģiju, un tos jauniešus, kas pie manis nāk – un viņu šobrīd ir daudz! – man gribas iedvesmot uz to, lai viņi ir gatavi meklēt atbildes, lai viņi zina vairāk, jo bez ziņkārības mūsu profesijā nekas nevar notikt. Tas ir tas, kas mani dzen interesēties, paskatīties, paklausīties vienu interpretāciju, otru. Ir jābūt ar uzasinātu prātu, jābūt priekšgalā, lai nezaudētu savu informētību un savu spēju reāli dot audzēkņiem labāko.

Vai jums ir kādi kritiskie punkti, kad no savas perspektīvas sakāt – nē, šādi Sibēliusu, piemēram, spēlēt nevar? 

Runājot par mūziku, savā kritiskajā attieksmē esmu kļuvusi pielaidīgāka. Bet ārkārtīgi nemīlu subjektīvu interpretāciju, un man ļoti nepatīk pārspīlējumi. Ir mākslinieki, arī vijolnieki, kuri ārkārtīgi pārspīlē ar vibrato. Vai arī uz skatuves notiek izrādīšanās – tas man ir svešs, un es to nevaru pieņemt.

Mākslinieka uzdevums ir pēc iespējas objektīvi nolasīt to vēstījumu, ko savā mūzikā ietvēris komponists. Tas varbūt izklausās tā triviāli, bet arī pedagoga darbā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Jo

mēs nedrīkstam aizķēpāt visu tikai ar savām subjektīvajām emocijām. Mums jāvar tikt klāt tam īstajam, kas tajā mūzikā ir – tas man ir neizsakāmi nozīmīgi. Lai būtu izpratne par stilu un vēlreiz par stilu. 

Tāda pacelšanās pāri savam egoismam. 

Noteikti. 

Vairāk – audioierakstā.

Evas Binderes mūzikas izvēle:

Žans Sibēliuss – Koncerts vijolei ar orķestri reminorā, solo – Henriks Šērings

Johanness Brāmss – Koncerts vijolei ar orķestri, solo – Jehudi Menuhins, "Berlīnes filharmoniķi" un diriģents Rūdolfs Kempe

Sergejs Rahmaņinovs – Simfoniskās dejas

Francis Šūberts – Stīgu kvartets "Meitene un Nāve" Borodina kvarteta ierakstā

Džordžs Enesku – Oktets orķestra Kremerata Baltica ierakstā

Ludvigs van Bētgovens – Stīgu kvarteta Nr. 14 op. 131 VI un VII daļa Borodina kvarteta ieakstā

Vizītkarte

Eva Bindere ir viena no Latvijas spožākajām vijolniecēm – soliste, kamermūziķe, orķestra koncertmeistare. Kopš 2012. gada koncertmeistara vietniece Oksfordas filharmoniskajā orķestrī, kur rezidējošais mākslinieks ir Maksims Vengerovs. Daudzi Latvijas klausītāji atcerēsies Evas spožos solo Magnusa Lindberga, Alfrēda Šnitkes, Pētera Vaska un Kurta Veila koncertos ar Olari Eltsu, Mārtiņu Ozoliņu, Andri Pogu un Normundu Šnē pie diriģenta pults. Neaizmirstams bija mūziķes sniegums Džona Tavenera Ikon of Eros lasījumā Māra Sirmā vadībā.

Kopš 2008. gada Eva Bindere ir JVLMA docētāja, kopš 2013. gada – asociētā profesore. Viņa sniedz meistarklases Latvijā un citviet, toskait Jervi vasaras akadēmijā Pērnavā, Pilas mūzikas festivālā Polijā un Pommersfeldenes pils vasaras kursos, kur jau vairākus gadus ir pasniedzēju padomes dalībniece.

Eva bijusi ilggadēja Kremerata Baltica pirmā vijole (1997–2012). Ar šo orķestri uzstājusies visā pasaulē, spēlējot arī duetos un kameransambļos ar Gidonu Krēmeru. Kopā ar Kremerata Baltica domubiedriem Eva savulaik izveidoja kvartetu Euphonia – "Lielās mūzikas balvas 2006" ieguvēju.

Kamermūzika ir Evas Binderes īpašā mīlestība: viņa spēlējusi ar tādiem skatuves partneriem kā Pjērs Amojals, Reno Kapisons, Maksims Risanovs, Antuāns Tamestī, Žerārs Kosē, Jojo Ma, Gotjē Kapisons, Mario Brunello, Boriss Pergamenščikovs, Katja Skanavi, Martins Štatfelds, Leifs Uve Ansness u. d. c.

2015. gadā Eva kopā ar čellisti Kristīni Blaumani un pianistu Reini Zariņu izveidoja trio Palladio un koncertēja Latvijas Republikas prezidentūras Eiropas Savienības padomē pasākumos Londonā un "Rudens kamermūzikas festivālā". Priecē ziņa, ka trio nolēmis turpināt radošo darbību.

Evu par vieskoncertmeistari aicinājušitādi kolektīvi kā Bergenas filharmoniskais orķestris, Kijivas kamerorķestris, Amsterdam Sinfonietta, Bāzeles kamerorķestris, Camerata Bern, kā arī Sinfonietta Basel, ar ko Eva devās Japānas tūrē.

Eva Bindere mācījās vijolspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un JVLMA pie Anetes Zvaigznes, Ulda Sprūdža un Andra Baumaņa. Pēc tam studēja Dalasā pie Eduarda Šmīdera un Bāzelē pie Rafaela Olega, kura klasi absolvēja 2003. gadā.