Raidījums "Mana mūzika" šajā laidienā daļēji pārtapis par "Mākslinieka darbistabu", jo tiekamies Latvijas Universitātes Filosofijas un Socioloģijas institūtā, kur vēsturnieks Kaspars Zellis strādā par vadošo pētnieku.

Šoreiz nedzirdēsim akadēmisko mūziku tās pirmformā, taču būs senatnīgums viduslaiku un renesanses mūzikas saplūsmē ar metālmūziku, kā arī neparasta parafrāze par Modesta Musorgska "Nakti kailajā kalnā" un skaņdarbs, kura radītāji savulaik iedvesmojuši Kasparu pievērsties holokausta pētniecībai.

Edgars Raginskis: Kaspar, vai tava mūzikas gaume - pieci skaņdarbi, kurus, pieļauju, raidījumam esi izvēlējies diezgan lielās sirds mokās, kaut kādā veidā reprezentē vēsturnieku mūzikas gaumi?

Kaspars Zellis: Es tā neteiktu. Ļoti grūti pateikt, vai visi vēsturnieki tagad klausās tikai tādu mūziku. Lai gan - vēsturnieku vidū ir ne mazums cilvēku, kas patiešām ir ar ļoti līdzīgu muzikālo gaumi.

Par kuriem mūzikas žanriem, par kuriem mūzikas stiliem tu esi viskvēlākais savā dvēselē?

Ikdienā mana mūzikas gaume ir ļoti plaša - no ekstremālā metāla līdz klasiskām romantisma operām. Mūzika, ko klausos ikdienā, ir metāls un dažādas metālmūzikas apakšnozares; mūzika, kas saistīta ar ģitārmūziku, sevišķi blūzroku, pankroku, hārdkoru. Beidzamajā laikā, piemēram, esmu "uzsēdies" uz progresīvā roka, kas no klausīšanās ilguma aizņem vislielāko laiku manā dzīvē.

No kurienes nāk tava muzikālā gaume? Vai bērnībā esi izcietis arī mūzikas skolas obligāto pienesumu cilvēka dzīvē un kaimiņu biogrāfijās? Esi dziedājis korī? Vai ir kaut kas, kas tevi aizvirzījis projām no noteiktas mūzikas?

Īpašu muzikālu traumu man nav bijis. Jaunības gados bija vēlme pašam kaut ko iemācīties strinkšķināt, kas arī tika apgūts, un arī šobrīd nereti pats sev par prieku, īpaši kovidapstākļos, uzstrinkšķinu.

Kad aizritēja tava jaunība un kad pats sāki strinkšķināt?

Astoņdesmito gadu otrajā pusē. Un, ja šodien mūzikas veikalos var nopirkt diezgan labu ģitāru par smieklīgu naudu, toreiz cilvēki šīs ģitāras taisīja paši.

Tu arī?

Jā, man arī bija uztaisīta basģitāra, kura nav saglabājusies, un šodien varētu izsaukt ļoti, ļoti lielus smieklus...

... vai arī cieņu par to, kā cilvēki bezizejas apstākļos ir izgājuši no situācijas! Vai tavas muzikālās vēlmes un centieni rezultējās arī kādā vokāli instrumentālajā ansamblī?

Paldies Dievam, nē, tauta tika pasargāta no šīm šausmām (smejas).

Izaugu diezgan mazā miestā, kur nebija īpaši daudz cilvēku, kas justu līdzi manai muzikālajai gaumei. Faktiski es tur biju tāda kā baltā vista.

Cilvēki tolaik vairāk sajūsminājās par diskomūziku - Modern Talking, Pet Shop Boys un tamlīdzīgu sviestu - atvainojos par izteicienu, un klausīties kaut ko, kas ir nedaudz, nedaudz savādāks, nepavilkās. Man gan jāsaka, ka arī mani pirmie ieraksti, kas tīņu vecumā parādījās un nāca, protams, no draugiem, bija izteikta sintīpopa ietekmē. Atceros, mans pirmais albums bija Forever Young no Alphaville, ko ļoti ilgi drillēju.

Tad nāca Modern Talking, bet, kad iznāca viņu otrais albums, šķiet, Brother Loui, sapratu - nē, paldies, bet šī mūzika nav radīta man. Tas ir kaut kas, ko es vienkārši nespēju saprast un kas nekādā veidā neskar manas dvēseles maigākās stīgas...

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Kaspara Zeļļa mūzikas izvēle:

Rory Gallagher – Philby (no albuma "Top Priority")

Haggard – Per Aspera ad Astra (no albuma "Eppur si muove")

Alex Skolnick Trio – Money (no albuma "Transformation")

Wolf Hoffmann – Night on Bald Mountain ("Headbangers Symphony")

Slayer – South of Heaven ( no albuma "South of Heaven")