Sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju, krājumu “Strops”, “Jaunība”, “Ābece” un “Stāsti” autoru Ivaru Šteinbergu – par dzejas muzikalitāti, mūzikas un literatūras kritiku, fonestētiku, mūzikas atrašanas ceļiem, kontrabasa spēli un iepazīšanos ar Bendžaminu Klementainu.

Ivara Šteinberga mūzikas izvēle:

Nine Horses – Wonderful World

Natalie Merchant – Nursery Rhyme of Innocence and Experience

Caroline Shaw, Sō Percussion – And So

Ryuichi Sakamoto – Trioon

Benjamin Clementine – I Won’t Complain

Laurie Anderson – Transitory Life

"Jaunība" – "Daži racionāli apsvērumi"

The Bedquilt Ramblers, Ben Babbitt – Long Journey Home

Raidījumā skan arī fragments:

Jēkabs Bernāts “No rīten aufgemosties” (Ivara Šteinberga teksts)

Raidījumā skan arī dzeja:

Magistra vitae / Mūzikas vēsture

Paldies Dāvim Eņģelim

Klausīties Johanu Sebastianu Bahu ir kā aizpildīt sudoku vai pieskrūvēt sienas plauktu – apmierinoši un neprasa pārāk lielu piepūli.

Georga Frīdriha Hendeļa klavierkoncerta vidusdaļa ir kā lēna, pienaina džeza valša putu vanna.

Klausīties Antonio Vivaldi ir kā atklāt, ka vecais džemperis, kuru tu kādreiz mīlēji, ir brīnumainā kārtā pazaudējis visus savus pūku bumbuļus un ir kļuvis modīgs – par spīti tam, ka visi tev saka: “Vecīt, es to džemperi esmu redzējis tūkstoš reizes, un tas man neko jaunu nepiedāvā.”

Pilnais dzejolis šeit.

Vaicāts, vai Ivaram Šteinbergam sava dzeja šķiet muzikāla, viņš atklāj: "Es noteikti pievēršu uzmanību tam, kā skan teksts, kad to lasa. Kādā intervijā īru dzejniekam Šeimusam Hīnijam [Seamus Heaney] prasīju, vai viņa dzejoļi ir estētiski, implicējot, ka īsti nē. Viņš teica, ka tie varbūt nav estētiski, bet tiem piemīt kaut kāda veida estētika. Citiem vārdiem sakot, mani tas iedvesmo.

Es domāju nevis par to, lai dzejoļi būtu labskanīgi, sakārtotas zilbes un tamlīdzīgi, bet lai būtu kaut kāda veida īpašības tam, kā tie izskan, aizejot niansēs - ja skrapst, tad lai skrapst, ja sprakšķ, tad lai sprašķ. 

(..) Ir vēl viena lieta, kas varbūt nav tik ļoti muzikalitāte, bet valodniecība, kurai ir saistība ar skaņu - ir jauna nozare, kas saucas “fonestētika”. Tā pievērš uzmanību tam, kādas nozīmes piemīt fonēmām, kuras valodniecībā tradicionāli netiek apveltītas ar nozīmi. Fonestētiķi saka, ka patiesībā fonēmai “st” bieži vien piemīt konkrēta nozīme, tāpat kā fonēmai “bļ” vai citām - “pl” un “pļ” bieži plūst, “st” bieži stāv, kā redzam pašos vārdos. Par cik ir sanācis interesēties, par to man ir nācies domāt arī rakstot."