"Īstenībā nebūt neesmu tāds cilvēks, kurš ļoti daudz klausās mūziku. Ja agrāk, braucot mašīnā, liku mūziku, ko gribēju dzirdēt, pēdējā laikā braucu klusumā, jo domu ir tik ļoti daudz… Man pašai ar sevi ir diezgan interesanti! Daudz kas pašai sevī jāpārdomā un ar sevi jāpārrunā," raidījumā "Mana mūzika" neslēpj Valmieras Drāmas teātra aktrise Māra Mennika.

Māras Mennikas mūzikas izvēle:

* Latviešu tautas dziesma "Bur man' buri" no grupas "Iļģi" albuma "Saules meita" (1998)

* Raimonds Pauls, Leons Briedis – "Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu" / Aija Kukule, Līga Kreicberga, Latvijas Radio bigbends un stīgu grupa (1981, dziesmas fragments)

* Uldis Stabulnieks, Ojārs Vācietis – "Baronam" / jauniešu koris "Kamēr..." un diriģents Māris Sirmais Vispārējo Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā (2003)

* Jānis Lūsēns, Māra Zālīte – "Nē, manis nav" no rokoperas "Sfinksa" / Ivars Stonins (2001)

* Jānis Sildegs, Alfrēds Krūklis – "Reiz manā bērnībā" / Anta Eņģele festivāla "Bildes" koncertā (2019)

* Džo Dasēns (Joe Dassin) ar dziesmu "Pasauli tas nemainīs" (Ça va pas changer le monde, 1975, dziesmas fragments)

* Niks Ērglis – "Tēvreize" / dzied Zigmārs Grasis, Diāna Krista Stafecka un Ieva Barkāne (2025, pirmatskaņojums)

***

Sandra Ņedzvecka: Valmierā jūs pazīst pilnīgi visi. Vai ir iespējams iziet cauri pilsētai, nepasveicinot vai neatņemot sveicienu vismaz cik cilvēkiem? 

Māra Mennika: Tā ir. It sevišķi tā pazīšana sākās tad, kad piedzima bērni un sākās bērnu pulciņi: tad nu tiešām šķita, ka visa Valmiera savstarpēji sāk sveicināties! Bet patiesībā… Pirms kāda laika bija sižets, kurā ielās intervēja cilvēkus. Un mums par lielu pārsteigumu bija tādi, kas nezināja Rihardu Rudāku, piemēram, vai Skaidrīti Putniņu – tad nu mums acis bija lielas! Tā ka tā nemaz nav, kā gribētos domāt. Līdz ar to vairāk [mani] atpazīst kā bērnu mammu, nevis aktrisi. Protams, teātra gājēju mums ir tik, cik ir, un tad nu ir tie seriāli, pēc kuriem atpazīst. Taču tie, kuri nāk uz teātri – tie aktierus zina. 

Kad jums tika "Spēlmaņu nakts" balva kā Gada aktrisei par Roplainieti – man liekas, tajā brīdī daudzi atcerējās: tā ir meitene no "Tumšajiem briežiem"!

Jā, pēc Roplainietes, pēc "Spēlmaņu nakts", diezgan daudzi cilvēki Valmierā nāca uz ielas klāt – lielākoties man nezināmi, visdažādākie. Tas bija tik skaisti, tik sirsnīgi, tik patiesi! Un tad šķita – jā, redz, kā: visi tomēr par to kultūru interesējas, ne tikai rosās savās vadziņās vai ikdienas darbiņos.

Vai mūzika pie jums atnāk pati, vai kopā ar kādiem cilvēkiem?

Īstenībā nebūt neesmu tāds cilvēks, kurš ļoti daudz klausās mūziku. Ja agrāk, braucot mašīnā, liku mūziku, ko gribēju dzirdēt, pēdējā laikā braucu klusumā, jo domu ir tik ļoti daudz… Man pašai ar sevi ir diezgan interesanti, tāpēc daudz kas pašai sevī jāpārdomā un ar sevi jāpārrunā.

Kad jūs mani uzaicinājāt uz šo raidījumu, paskatījos, ko parasti klausos, jo mana vecākā meita izveidojusi brīnišķīgu dziesmu sarakstu – Marules mīļdziesmas, kur nu tiešām ir visdažādākie skaņdarbi un brīnišķīgas dziesmas. Bet – ko es pati pamanīju, tikai pateicoties šim raidījumam – izrādās, ka es klausos diezgan bēdīgu mūziku, tādu melanholisku, nostalģisku, skumju, un tad pa vidu pēkšņi ir kaut kādi dvēseles kliedzieni, izlēcieni, brēcieni, kaut kas vājprātīgs – tāds savienojums! (Smejas.) Nebiju tam pievērsusi uzmanību.

Mūzika pie manis reizēm atnāk saistībā ar kādu iestudējumu, pie kā strādāju, bet gadiem ritot, saprotu, ka tik un tā atgriežos pie paša pamata, kas man ir vistuvākais un ko ik pa laikam arī klausos: tā ir folklora. Tautasdziesmas.

Laikam man bija divpadsmit gadi, kad aizgāju uz folkloras kopu. Skolā bija folkloras skolotāja Solvita Seržāne, vēlāk Lodiņa – jauna meitene, kura tikko pati bija pabeigusi mācības. Folkloras kopā nebijām daudzi. Iesākumā gan bija vairāki, bet tad jau atbira, un tad mēs palikām tāds mazs pulciņš. Un Solvita mums deva visu, ko vien varēja iedot. Man bija brīnišķīga folkloras klade: tur ir visdažādākās dziesmas no dažādām saucējām. Mēs braukājām uz laukiem pie Solvitas draugiem, pie folkloras zinātājiem, lauku cilvēkiem; tur svinējām ziemas saulgriežus un Jāņus. Tolaik nokļuvu pie nu jau slavenās Vītolu ģimenes – viņiem bērni tajā laikā bija mazi. Solvita piedāvāja, ka varētu aizbraukt pie viņas draugiem vasarā pastrādāt un pie reizes dziesmas pamācīties, un tā nu mēs vairākas meitenes aizbraucām – man šķiet, palikām divas, kuras izturēja, pārējās aizbēga uz Rīgu. Vienkārši ilgāk neizturēja, tāpēc ka tiešām bija jāstrādā smagi lauku darbi, ēdienreizēs – vienkāršas  nātru zupas, nebija tur nekādas smalkās kūkas! Bet tie darbi, kas bija jādara, bija tādi, kas gāja roku rokā ar dziedāšanu, un to nu es tiešām pieredzēju – ka tas nav nekāds izdomājums,  ka "daru darbu dziedādama". Nē, tur tiešām tā arī dzīvoja!

Tajos agrajos dzīves gados man tas ielika tik spēcīgu pamatu un folkloras izjūtu… (..) Folklora mani pavadījusi līdz pat šim brīdim un patiesībā neviena cita mūzika īsti pat blakus stāvēt nevar. Jā, es novērtēju, es dzirdu, mani aizrauj, bet tā pa īstam, ar visu savu būtību, ar dvēseli, ar ķermeni es jūtu tikai latviešu folkloru. Tautas dziesmas klausoties un dziedot, manī viss vibrē… Varu tās neklausīties ilgstoši, un tad pēkšņi atkal sākt dziedāt vai dzirdēt un viss notiek. To nevar vārdiem izstāstīt, tas vienkārši vai nu ir, vai nav. 

Tas īstums un patiesums, ko atradu folklorā, kaut kādā veidā iedragāja pieņemt tā laika mūsdienu mūziku: tās visas diskotēkas, kas bija skolā... Es nenosodīju tos, kas uz tām gāja, bet man tas likās pliki, neīsti, mākslīgi. Kaut kāds "bumsi-bumsi"! Jo es zināju, kas ir īsti latviešu danči! Man vienmēr būtiski, lai mūzikā ir stāsts. Un es tajā "bumsi-bumsi" nekādu stāstu neredzēju. Es tur gan nodarbojos ar citām lietām. Atceros, ka sēdēju skolas diskotēkās un domāju: re, meitenes sēž, neviens nelūdz, un puiši vieni paši kaut kur tur kratās… Sāku nodarboties ar savedējas lomu. Eju pie tiem puišiem – jo man puiši vienmēr labi draugi bijuši - un saku: paklausies, tā meitene tur tik bēdīga, nu, aizej, uzlūdz! Tā ka man savi notikumi, ar kuriem es tur nodarbojos. Bet mani nekad tāda veida mūzika nav aizrāvusi. Pieņemu, katram ir savs, bet es tajā īsti neredzu jēgu…

Vairāk – ierakstā.

Aicinām noklausīties arī teātra zinātnieces Ievas Strukas sarunu ar Māru raidījumā "Šņorbēniņi"!