Šonedēļ raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar žurnāla "Rīgas Laiks" redaktoru un Toro, Stīvena, Tana un Borhesa latviskotāju Valdi Ābolu. Dažs labs viņu atcerēsies arī kā dziesminieku un grupas "Akcents" dalībnieku 80. gados.

"Nāku no Ziemeļkurzemes - mana dzimtā vieta ir Dundaga, un arī tēva un mātes dzimta, cik tālu vien sniedzas ieraksti baznīcas grāmatās, ir no Ziemeļkurzemes - visi dzīvojuši ap Dundagu, jūras krastā. Tēvs nāk no Miķeļtorņa. Atceros savu vecotēvu, kurš Miķeļtorņa baznīcā spēlēja ērģeles. Viņš bija muzikāls, lai arī bez profesionālas izglītības. Taču ļoti labs amatnieks - mājās pats izgatavoja harmoniju, kā mēs saucām - ērģelītes. Viņš bija tīrs lībietis, kamēr vecāmamma - latviete. Skolā abi bija gājuši pāris ziemu, un, kaut mājās nebija radio, vecaimammai patika dziesmas un dziedāšana. Tēvam viņa lūdza, lai viņas bērēs atskaņojot dziesmu "Liepa". Domāju - diezin vai viņa maz zināja, ka tas ir Šūberts, bet -  kur viņa to varēja dzirdēt? Laikam jau tautā tā bija iegājusies kā ziņģe. Tēvs Dundagas skolā pasniedza muzikālo audzināšanu, vadīja kori un pūtēju orķestri, sagatavoja šo dziesmu, un to bērēs pie vecāsmammas kapa arī nopūtām," atmiņās gremdējas Valdis Ābols.

"Labprāt atceros agrīno bērnību līdz pusaudža gadiem - tad sākās lietas, ko vairs negribu atcerēties," pasmaida Valdis. Viņš labi atminas, cik ļoti mainījusies muzikālā ainava, kad arī Latvijas vidē ienākusi rokmūzika. "60. gadu beigās visās malās skanēja populārākās dziesmas - Delilah dārdēja no visiem logiem... Vecākie kaimiņu puikas sekoja, kas notiek - klausījās Luksemburgas radio. Tad parādījās plaša patēriņa magnetofoni - tie maksāja vairāk nekā 100 rubļu, bet tā bija summa, ko puikas varēja nopelnīt, vasarās strādājot. Atceros, ka sākās ierakstu ēra - jo līdz tam jau visi bija klausījušies plates. Sāka cirkulēt magnetofona lentes.

Ļoti spilgti atceros vienu reizi - man bija gadi desmit, vienpadsmit, kad gados vecākais kaimiņpuika uzsauca augšā un teica: "Paklausies šito - kā tev patīk?" Un pēkšņi atskan tāāāda mūzika... Iespaids bija tāds, itin kā es būtu kļuvis liecinieks tam, kā Apokalipses eņģelis būtu nolaidies uz Zemes...

Tas bija Creedence Clearwater Revival ar Cosmos Factory..."

Ja runā par spilgtākajiem muzikālajiem nospiedumiem, tad otrs košākais iespaids Valda pieredzē ir "Dzelteno pastnieku" ieraksts, ko pirmoreiz dzirdējis, studējot Latvijas Universitātē - ap gadiem 20. Pārdzīvot 80. gadus palīdzējis arī Leonards Koens. "Dziesminieki - viņi ir autentiski, viņi pārstāv sevi. Koenam bijuši grūti periodi, arī depresīvi, bet tajā visā ir arī kaut kāds gaišums, kas staroja no viņa personības.

Man vienmēr gribējies aiz mākslas darba saskatīt un saprast cilvēku, kas to radījis. Jo bieži ir tā, ka uzzinu - man tīkama mākslas darba autors bijis īsts kretīns, un es vairs nevaru uz to darbu skatīties vai klausīties!

Taču tas, kā Koens prata sagaidīt nāvi - no tā vien var pamācīties..."

Sarunas gaitā viņš atzīstas: "Man ļoti nepatīk eksaltēta, sakāpināta, afektēta dziedāšanas maniere - faktiski jebkurā mūzikas jomā, varbūt izņemot operu, kur tas pieklājas..."

Valda Ābola mūzikas izvēle:

Francis Šūberts - Gute Nacht - Ians Bostridžs, Leifs Uve Ansness
Dženisa Iana (Janis Ian) - At Seventeen
Saimons un Garfankels (Simon/Garfunkel) - The Only Living Boy in New York
Leonards Koens (Leonard Cohen) - Anthem
Suzena Vega (Suzanne Vega) - Instant of the Hour After
Arturs Maskats - "Vai varu tev pie kājām likt", Aleksandra Čaka dzeja
Kairija Kristmansone (Kyrie Kristmanson) - Birdsong
Bendžamins Klementīns (Benjamin Celementine) - Winston Churchill's Boy