Latvijas Radio simtās jubilejas mēnesī atmiņās par 50 Doma laukumā 8 pavadītajiem gadiem dalās mūsu ilggadējā skaņu operatore Vēsma Plūme. Sarunā - par skābes trauciņiem un lentu ritināšanu pa kāpnēm, alpīnistu apmācībām un nejaušu iesnaušanos nakts stundās, redaktoru vēlmju atšifrēšanu no acu skatiena un operas mīlestību.

Raidījumā skan:

Eduardo di Kapuā O sole mio - Lučāno Pavaroti,

Mārtiņš Brauns "Saule, Pērkons, Daugava" - koris "Pali" un diriģents Farhads Stade,

Konsuelo Velaskēza Besame Mucho - Andrea Bočelli,

Gaitis Lazdāns Old Touwns Night - Raivo Stašans,

Džuzepe Verdi Koris no operas "Nabuko" - LNO koris un orķestris, dirirģents Mārtiņš Ozoliņš,

Žoržs Bizē Habanēra no operas "Karmena" - Elīna Garanča, RAI Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Karels Marks Šišons,

Edvards Grīgs Solveigas dziesma no svītas "Pērs Gints"  - Norvēģijas Radio orķestris un diriģents Ari Rasilainens,

Pēteris Butāns "Brūnās naktis" no cikla "Mīlestības dziesmas" - Latvijas Radio koris, Tango Sin Quinto un diriģents Sigvards Kļava. 

“Klasikā” reiz katru darbadienu bija opermūzikas laiks un sestdienu vakaros - operu ieskaņojumi. Vai spēj izbaudīt operu ar ierakstu starpniecību?

Šeit, darbā, es izbaudīju, bet mājās nē. Man vajadzīgs klātbūtnes efekts, tas tik daudz ko nozīmē.

Vai vari teikt, ka Radio pavadītais laiks tev ir bijusi skola? Tik daudz esi dzirdējusi, droši vien vari salīdzināt interpretācijas.

Jā, katra izpildītāja atskaņojums ļoti atšķiras viens no otra. Tagad, kad eju uz Operu, painteresējos, kas dziedās. Esmu izglītojusies mūzikā. Tik ilgu laiku nostrādājot Radio, tu kļūsti par pilnīgi citu cilvēku. Tā ļoti ilgu laiku ir bijusi mana otrā dzīve, un komunikācija ar ļoti inteliģentiem cilvēkiem - ir ļoti interesanti dzirdēt to visu un dalīties domās. Radio ir atstājis ļoti lielu iespaidu, tas man ir tik tuvu pie sirds. Tas man bija sirds darbs. Sagaidot simtgadi, pusi no tās esmu pavadījusi šeit. Esmu bijusi ļoti jaukā kolektīvā: pirmajā pusē - mehāniskajā cehā un otrajā daļā - “Klasikā”. Palikušas gaišas atmiņas no mana darba mūža.

Ja vajadzētu vēlreiz vienu dienu nostrādāt Radio, kāda būtu tava ideālā diena? Tās būtu lentes, datu kasetes, CD? Tu labprāt satiktu kolēģus vai tomēr izbaudītu procesu vientulībā kā brīvdienās un tikai skatītos datora ekrānā?

Ja man būtu vienu dienu jānāk uz Radio strādāt… Es gribētu, jā. Es gribētu būt studijā. Tai vajadzētu būt tādai dienai, kad katru stundu mainās redaktori, lai kādi viņiem raidījumi.

Un laicīgi atnāktu.

Jā, laicīgi būtu datorā saliktas programmas, ko spēlēt. Es gribētu izbaudīt saikni ar katru redaktoru. Ar kādu parunāties par viņa dzīvi, ar kādu par manu, ar citu par ceļojumiem, koncertiem, ko pēdējā laikā esam dzirdējuši, kā klājas bērniem, un ar citu vienkārši pabaudīt klātbūtni. Ne vienmēr ir jārunā. Paskatoties datora ekrānam pāri - acu skatiens, sasveicināšanās ienākot, atsveicināšanās izejot - izbaudīt katru redaktoru. Es vēlētos no agra rīta līdz vēlam vakaram, ar kādu tiešraidi no Karaliskās Alberta zāle vai Vīnes, lai mājās nokļūtu vienos, pusdivos naktī. Kādreiz izkāpu no Radio mašīnas un domāju - kāpēc es to vēl daru, vai tiešām vajag? Bet nākamajā rītā jau bija citas domas. Ja esi piecos cēlies un pusdivos naktī beidzis darbu, tad tā kādreiz liekas, bet nekad savu 50 ar pusi gadu darba laikā neesmu gribējusi iet prom. Mana dvēsele bija šeit, Radio.