Valsts svētku nedēļā Latvijas Radio viļņos atkārtoti tiekamies ar Dailes teātra aktrisi Lidiju Pupuri.

"Atkārtoti" jāteic tālab, ka Lāčplēša dienā aktrise bija Arņa Krauzes vadītās pārraides "Laikmeta krustpunktā" viešņa, un tik interesanti stāstīja gan par savu dzimtu, gan savu laiku, sākot no pagājušā gadsimta vidus līdz pat šodienai, ka tiem, kuri šo raidījumu nedzirdēja, patiešām jāiesaka tā noklausīties!

Taču "Klasikas krustpunktā" skanēs mūzika, ko aktrise Lidija Pupure sauc par savu, kas uzjunda atmiņas, veldzē un iepriecina. Šajā sarakstiņā, kas noteikti būtu vēl turpināms un turpināms, ir gan latviešu klasika, gan šansons, gan pāna flauta, Kristīnes Balanas vijole un daudz kas cits, bet ar pirmo kārtas skaitli ierakstīts Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"...

Lidijas Pupures mūzikas izvēle: 

Emīls Dārziņš – "Melanholiskais valsis" / LNSO Leonīda Vīgnera vadībā, 1974

Šarls Gastons Dimons – "Nē, es neko nenožēloju" / Edīte Piafa, 60. gadi

Lūcija Garūta – Prelūdija Mimažorā / Agnese Egliņa koncertā Latvijas Radio studijā, 2023

Serdžiu Bardoti – "Ārija? / spēlē pāna flautists Pjērs Belmonds

Gunārs Freidelfelds – "Ūdensnesējs" / Nora Bumbiere un vokāli instrumentālais ansamblis, 1972

Astors Pjacolla – "Tango etīde" no 2023. gada koncerta VEF Kultūras pilī / spēlē sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš un saksofonists Aigars Raumanis

Jānis Ķirsis – a cappella dziesma "Rasa" / vokālā grupa Framest

Zigmars Liepiņš – Koncerts vijolei, 2. daļas fragments / Kristīne Balanas, LNSO un VAK "Latvija", diriģē Jānis Liepiņš. Ieraksts no Zigmara Liepiņa 70. dzimšanas dienas jubilejas koncerta Latvijas Nacionālajā operā 

Frenka Sinatras balss dziesmā My way 

Raimonds Tiguls – "Lec, saulīte" no 2018. gada Dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta Mežaparka Lielajā estrādē.

***

Lidija Pupure: "Bet es patiešām neko nenožēloju!"   

Lidija Pupure: Man bija kādi pieci gadi, varbūt pat nedaudz mazāk, kad

mūsu mājās tika atnesta radiola. Bet man jau neļāva tās pogas spaidīt! Bet, tā kā no rītiem mājās biju viena pati, vienā dienā sadūšojos to taustiņu nospiest. Biju tik satraukta, ka pēc tam pat divus soļus atkāpos… Un pēkšņi sāka skanēt Dārziņa "Melanholiskais valsis" – manis pašas ieslēgts!

Šī mūzika… Gandrīz vai gribētu teikt, ka man pašai raksturā ir gan tas smeldzīgums, gan arī tas vieglums, tas sapnis. Viss tas, kas ir šajā muzikālajā darbā! Šī mūzika kļuvusi man ļoti mīļa, un es to uzskatu par savu vēl šodien...

Ilga Auguste: Tātad Dārziņa "Melanholiskais valsis" bija jūsu pirmā saskarsme ar profesionālo mūziku – vienkārši nospiežot radio taustiņu un sagaidot šo brīnumu. Bet ko jūs vēl atceraties no savas bērnības mūzikas?

Darot visparastākos darbus, mēs taču dziedājām! Un ja ne dziedājām, tad vismaz dungojām. Nezinu, kurā brīdī tas viss pazuda…

Bet skolā katram no mums bija dziesmu klade, ar tam mēs mainījāmies, pierakstījām dziesmu tekstus. Tas bija tik dīvains laiks... Tas bija pēckara laiks, un cik ļoti cilvēki gribēja gaišumu un būt laimīgi.

Nākamais jūsu izvēlētais skaņdarbs ir Edītes Piafas dziedātā dziesma "Nē, es neko nenožēloju!" Kad jūs izdzirdējāt un kā jūs iemīlējāt šo franču šansonu?

Atceros – jaunībā vēlu vakarā bija kāds fantastisks raidījums, kurā atskaņoja tieši franču dziesmas. Un, kā mēs zinām, frančiem dziesmu pamatā ir brīnišķīga, burvīga un ļoti laba dzeja. Šajā raidījumā dzeja tika tulkota, un tikai pēc tam atskaņotas dziesmas. Atceros, ka mēs mājās lentās ierakstījām raidījumus un tad klausījāmies. Man ļoti franči patīk.

Tad jau jums ir tieši tā, kā filmā "Ezera sonāte" saka Juris Lejaskalns: "Dzirdot frančus, es ģībstu!" 

Jā, tik tiešām! (smejas)

Sakiet, māksliniec, vai arī jūs savā dzīvē bieži esat teikusi – nē, es neko nenožēloju?

Tagad to cenšos sev teikt arvien biežāk.

Bet es patiešām neko nenožēloju! Un ja kādam no mums piedāvātu kaut ko dzīvē pārspēlēt, ticu un domāju tā: ja mēs nonāktu tieši tajos pašos apstākļos, ar tām pašām sajūtām, nekas nemainītos. Tā ka nav ko nožēlot, tā visa ir skola.

Tad varbūt mazliet parunāsim arī par jūsu skolu. Kad īsti aizrāvāties ar teātri? Jo jūsu sākums taču bija arodskola un šūšana! Jūs esot pat šuvusi mēteli Dailes teātra koncertmeistarei Hertai Liepiņai!

Jā! Bet ar teātri aizrāvos jau bērnudārzā. Kad no bērnudārzu gāju uz skolu, man tika uzdāvināta grāmata, kas vēl joprojām saglabājusies. Iedomājieties, ko man uzdāvināja? Raiņa "Zelta zirgu"! Un vēlāk es nonācu Dailes teātrī! Pirms tam gāju uz dramatisko pulciņu. Tur bija brīnišķīga vadītāja – Elza Baltaisvilks, bijusī aktrise. Viņa mūs šajā profesijā ievadīja ļoti nopietni, ar lielu izpratni un atbildību. Mēs neko citu nedrīkstējām mēģinājuma telpā darīt, kā tikai sekot, klausīties, vērot. Tā ka bija jau kaut kāds pamats ielikts.

Un kura bija jūsu pirmā loma? Un kur tad tā īsti bija – bērnudārzā, arodskolā vai tomēr teātrī?

Visur! Sākot ar bērnudārzu. Man pat ir viena fotogrāfija, kurā stāvu blakus iepriekšējā gadā no bērnudārza aizgājušajam puisim, kuram tika palūgts, lai viņš ietērptos kā Jaunais gads. Bija tāds mazs uzvedums, kurā es, protams, pieteicos pirmā.

Un kas šajā lugā bijāt jūs?

Kaut kāda princese...

Tipisks meiteņu sapnis! 

Tajā lomā gan biju ļoti darbīga, aktīva. 

Nu jā, bet princeses jau parasti arī tādas ir, viņas vienmēr zina, ko grib!

Jā gan! Bet dramatiskajā pulciņā mēs spēlējam ļoti nopietnas izrādes, arī Annas Sakses "Trīs šķūnīšus". Ar izrādēm braucām uz Lietuvu, Igauniju, arī uz Maskavu, tā ka biju jau ar krietnu pieredzi. Un tad Pēterim Pētersonam bija uzticēts sagatavot pirmos pilngadības svētkus… Pētersons bija sagatavojis brīnišķīgu scenāriju, bet, kad satikās ar jauniešiem, kuri šādā veidā to pilngadību gribētu svinēt, konstatēja, ka tur neviens to nevar realizēt!

Un tad nu Pētersonu mierina un saka: jūs neuztraucieties, te blakus ir skola, kur mācās viens skuķis: mēs viņu pasauksim, un viņa jums visu izdarīs! 

Un pasauca Lidiju Pupuri! 

Jā! (smejas)

Man Pēteris Pētersons likās tik ārkārtīgi spilgts un komisks, ka amizējos un palaidu garām, kas viņš īsti ir... Kad tas viss jau bija galā, žurnālisti man prasa, vai es rudenī iešot stāties Dailes teātrī. Saku – nu nē, man jau vēl jābeidz skola un pēc tam jāstrādā!

Bet iedomājieties: Pētersons dienu pirms eksāmeniem bija piezvanījis mūsu darba rezervju priekšniekam, un teicis, lai to skuķi atsūta... 

Un darba rezervju priekšnieks bija slavenais Jānis Brodelis. 

Jā! Viņš bija tāds cilvēks… Ja šodien viņš būtu, es teiktu – viņam jābūt kultūras ministram.

Bet re, kā tomēr Pēteris Pētersons sekoja tam, ko jūs darāt, ko jūs nedarāt, un tad, ja jūs nedarāt, tad viņš to izdara jūsu vietā...

Varu gan teikt, ka daudzas lietas manā dzīvē ir tā kā nojauktas un esmu aizvesta citur… Un tad es saku – mani Dievs ved. Es pati gandrīz tādus lielus pagriezienus neesmu izvēlējusies. 

Nākamā jūsu iemīļotās mūzikas sarakstā ir Lūcijas Garūtas Prelūdija Mimažorā, ko spēlē pianiste Agnese Egliņa. Vai šo skaņdarbu esat izvēlējusies Lūcijas Garūtas vai Agneses Egliņas dēļ? 

Abu dēļ. Jo mums ar Agnesi bija kopīga programma "Dailes kanona" ciklā – tā izskanēja Dailes teātra Mazajā zālē.

Un tās nosaukums bija "Pupure un Egliņa". 

Tur runāju Zentu Mauriņu, Aspaziju, bet Agnese priecēja ar mūziku. Zenta Mauriņa Lūciju Garūtu sauca par zvaigžņoto. Par Lūciju Garūta viņa teic tā: "Dzer, noliekusies no Visuma avota. Viņa līdzinās arī baltai vējotnei. Viņa pati par sevi varētu teikt Raiņa vārdus: "Es rādīšu to dārgāko, kas ļaudīs, to smalko skaistumu un kautrību." Lūcija Garūta reizēm ir saukta par Emīla Dārziņa mantinieci, un tāda viņa ir – ar savu apgarotību un sapņainību. Un vēl arī tādēļ viņu varētu saukt par Dārziņa mantinieci, ka abu šo komponistu kokles ir stīgotas ļoti smalkām stīgām. "Un Lūcijai Garūtai gluži kā Emīlam Dārziņam līdzās staigā skanīgs klusums. Ja nakts skaistāka par dienu, tad tādēļ, ka tā klusāka. Reizēm šis klusums tik skaists, ka žēl iemigt un gribas klusumā klausīties, lai aptvertu vārdos neizsakāmo dienas trokšņa nomākto, neatrisināmo mūžības mīklu."

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!