"Visvairāk mani interesē jaunā mūzika – tā, kas tapusi vakar, un šodien to spēlēs. Un mana mūzika ir arī tā, ko uzrakstīs tikai rīt, un rīt arī to klausīšos. Tā ka mana mūzika var būt ļoti dažāda," raidījumā "Mana mūzika" teic šīgada jubilāre – komponiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas katedras profesore Selga Mence.

Runājam par mūziku, ko Selga Mence saprot kā savu mūziku, bērnībā dzirdēto un dziedāto, pusaudžu laika hitiem, jaunrades mokām, Dziesmu svētku izjūtām un, protams, īpaši šim raidījumam izvēlēto mūziku.

Ilga Auguste: Ar komponistiem nereti ir tā, ka ar jēdzienu "mana mūzika" viņi laikam visbiežāk saprot pašu radītās kompozīcijas, taču šoreiz tas nav stāsts par tevis komponēto mūziku, bet darbiem, kuri kaut kādā dzīves punktā tev ir iekrituši ausīs, atmiņā un arī sirdī, liekot domām ik pa laikam pie tiem atgriezties, iespējams, vēlreiz izdzīvojot kādu svarīgu dzīves mirkli. Nešaubos, ka tev šādu īpašo skaņdarbu ir daudzkārt vairāk, nekā varam iegaismot raidījumā, tāpēc gribu tev jautāt, vai tev ilgi nācās domāt, kas būtu tavi muzikālie ceļabiedri, ar kuriem šodien mazliet paceļot pa dzīvi?

Selga Mence: Gatavojoties raidījumam, daudz domāju, ko un kā. To es jau skaidri zināju, ka raidījumā "Mana mūzika" viesi stāsta par sev tuvo un mīļo mūziku.

Un tad sāku domāt: kas tad ir mana mūzika? Varbūt tā ir mūzika, ar ko visvairāk nodarbojos ikdienā savā darbā Mūzikas akadēmijā? Varbūt tie ir skaņdarbi, ko rādu saviem studentiem, kurus mēs kopā klausāmies un analizējam?

Tā ir 20., 21. gadsimta mūzika, tie ir klasiski un romantiski skaņdarbi, ko mācu studentiem spēlēt, analizēt. Varbūt tā ir mana mūzika, kas ikdienā visvairāk skan man visapkārt?

Bet varbūt mana mūzika ir sajūtas, ko izjūtu, vērojot dabu, klausoties dabas trokšņus un klusumu, sajūtot smaržas, lasot dzeju, vērojot mākslu, pārdomājot dzīvi? Tās visas ir manas domas, sajūtas, kas vēl nav mūzika, bet vēlāk par tādu top, un tad tā patiešām kļūst par manis uzrakstīto mūziku.

Bet varbūt mana mūzika ir tā, kuru klausos koncertos? Koncertos visvairāk klausos klasiku, klausos interneta ierakstus. Bet tā ir arī mūzika, kas tapusi tikko.

Visvairāk mani interesē jaunā mūzika – tā, kas tapusi vakar, un šodien to spēlēs. Un mana mūzika ir arī tā, ko uzrakstīs tikai rīt, un rīt arī to klausīšos. Tā ka mana mūzika var būt ļoti dažāda.

Un tad es izdomāju: pāriešu pie vēsturiski biogrāfiskā aspekta un domāšu, ko es katrā dzīves periodā esmu klausījusies, kas konkrētajā brīdī man visvairāk paticis un kas bijušas vadzvaigznītes gan manā dzīves ceļā, gan manā mūzikas ceļā – tādi atskaites punkti, kas man bijuši svarīgi.

Un sākam mēs ar pirmo atskaites punktu – latviešu tautasdziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle" Emiļa Melngaiļa apdarē. 

Faktiski te varētu būt jebkura tautasdziesma, kas simbolizē latviešu tautasdziesmas nozīmi manā mūžā. Jau kopš bērnības esmu ļoti daudz dziedājusi – savulaik sadzīvē cilvēki dziedāja daudzas tautasdziesmas, kas šodien varbūt ir aizmirstas. Tālāk tautas dziesma mani ir pavadījusi, gan veidojot apdares, gan lasot dainas – tās samīļojot un pēc tam varbūt ieliekot oriģinālmūzikā. Tā ka dziesma "Tumša nakte, zaļa zāle" ir simbols manai mīlestībai uz latviešu tautasdziesmu.

Tu esi dzimusi slavenā matemātiķa un matemātikas grāmatu autora Jāņa Menča ģimenē. Kā tu sliektos domāt – vai matemātika un mūzika atrodas vienā galaktikā, kā to pierādījis Pitagors, vai tomēr tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules? Kā tev šķiet – kā mūziķei, matemātiķa meitai?

Par šo lietu varbūt būtu jāpafilozofē un jāpadomā, ka šodienas mūzika vispār nav iedomājama bez tehnoloģiskas domāšanas, algoritmiem un tā tālāk. Bet es vienkārši pēc savām subjektīvajām izjūtām teikšu tā: pārzinu gan matemātikas, gan mūzikas pasauli, un man tās abas savienojušās vienā.

Tavas izraudzītās mūzikas sarakstā ir arī Emīla Dārziņa dziesma "Mūžam zili". Kāpēc šāda izvēle?

Tā ir kā simbols veselam laikmetam. Kā jau stāstīju,

kora dziesmu iemīlēju jau no bērnības, pēc tam arī pati gāju dziedāt jauktajā korī mūzikas vidusskolā, pēcāk ar tēvu dziedājām vienā korī Valda Vikmaņa vadībā.

Laikā, kad augu, klasiskā latviešu kora dziesma, tautasdziesmu apdares un dziesmu svētku kustība bija lauciņš, kurā, kā man likās, mūsu tauta saglabā latviskumu, nacionālo apziņu, kas 90. gados varēja izplaukt un izplesties. Ka tā ir vieta, kur glabājas nacionālā latviskā apziņa. Tieši kora mūzika – tā man toreiz likās. Tāpēc arī šo dziesmu izvēlējos kā simbolu maniem tā laika pārdzīvojumiem, klausoties latviešu kora dziesmu.

Vairāk – audioierakstā.

Selgas Mences mūzikas izvēle:

"Tumša nakte, zaļa zāle" Emiļa Melngaiļa apdarē / Rīgas kamerkoris Ave Sol, 1999

Emīls Dārziņš - "Mūžam zili" / VAK "Latvija" vīru grupa Māra Sirmā vadībā

Imants Kalniņš - "Betas dziesmiņa" / Ieva Akuratere (balss un ģitāra), Leons Sējāns (ģitāra), Juris Kulakovs (taustiņi), 1988

Pēteris Plakidis - Mūzika klavierēm, timpāniem un stīgu orķestrim / Pēteris Plakidis (klavieres), Elhonons Joffe (timpāni) un LNSO stīgu grupa Romualda Kalsona vadībā, 1972

Pauls Dambis - "Pūti, pūti, vēja māte" no cikla "Jūras dziesmas" / Rīgas kamerkoris Ave Sol, diriģents Imants Kokars, 1972

Džoakīno Rosīni - Pelnrušķītes ārija no operas "Pelnrušķīte" / Elīna Garanča, LNSO un diriģents Aleksandrs Viļumanis, 2001, no albuma Arie Favorite

Boba Tīla un Džordža Veisa dziesma What a wonderful world Lūisa Armstronga dziedājumā

George Crumb - Makrokosmoss II, Rain Death Variations (Zivis), "Divas saules" (Dvīņi) / Rahele Kio Avasa (klavieres)

Džons Taveners - Svyati čellam un korim / Marta Sudraba (čells) un koris "Kamēr…"  Māra Sirmā vadībā