LSM ziņās: Mana mūzika. Stāsta jaunais Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko

Raidījuma "Mana mūzika" Ziemassvētku izlaidumā mūzikā un sarunās tiekamies ar režisoru Dmitriju Petrenko, kurš saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu jeb "Skatuves naglu 2021", no 2022. gada būs Liepājas teātra galvenais režisors, izaudzinājis aktieru kursu Liepājas Universitātē un brīvajos mirkļos turpina apgūt klavierspēli.

Raidījumā klausāmies klaviermūziku, mūziku no Liepājas, Daugavpils un Dailes teātra izrādēm un arī pavisam ekskluzīvus, nekur neizdotus ierakastus.

Raidījumā skan:

Aleksandra Vertinska mūzika Kārļa Lāča apdarē, atskaņo Artūrs Skrastiņš un Kārlis Lācis
Johana Sebastiāna Baha Prelūdija miminorā Vikingura Olafsona interpretācijā
Kloda Debisī “Pēdas sniegā” Vikingura Olafsona un Helgi Jonsson izpildījumā
Artura Maskata mūzika teātra izrādei “Ģērbējs” Liepājas teātrī
Pētera Čaikovska “Gadalaiki”, Marts – Cīruļa dziesma
Vladislava Nastavševa ieraksts
Dmitrija Šostakoviča Prelūdija dodiez no op.34

***

Signe Lagzdiņa: Raidījumā "Mana mūzika" tu viesojies pirms desmit gadiem, un tad tu vēl biji žurnālists - par režiju vēl nerunājām.

Dmitrijs Petrenko: Šķiet, tas bija pats sākums, vēl mācījos akadēmijā.

Bet man liekas, ka režisors tu jau esi jaudīgu sava mūža daļu, un cits apzīmējums tev vairs nepiestāv.

Man arī kaut kā sāk likties. (smejas)

Bet mūzika tev seko visu laiku kā tāds vadmotīvs un klavieres laikam ir tāds izteiktākais vadmotīvs.

Protams, jau kopš bērnības, kad bija jāspēlē klavieres, un tā kaut kā pa dzīvi tas man vienmēr ir kaut kā pavadījis. Nopietnāk, mazāk nopietni, bet

tas bija kā tāds glābiņš, meditācija, kā vēl viena istaba, kurā atrasties un kurā es varu būt tikai ar sevi un skaņdarbu vai komponistu.

Man šķiet ļoti iedvesmojoši tas, ka tu turpini iet pie privātskolotājiem klavierspēlē...

Tagad diemžēl tam ir mazāk laika, jo šis gads un vispār šī sezona bija ļoti intensīva. Neskatoties uz pandēmiju, mēs daudz strādājām - bija gan pirmizrādes, gan studentiem izlaidums, tāpēc šogad vairāk pats kaut ko mācījos, bet - jā, tā ir lieta, kas man pašam ir svarīga.

Vai publiski jau esi kaut kur spēlējis? Protams, izņemot bērnību, kad bija jāliek eksāmeni.

Es to nedaru, lai spēlētu publiski, lai gan vienā pasākumā komponistei Annai Ķirsei pavadījumu nospēlēju. Tomēr kopumā man tas ir pārāk intīmi, privāti. Bet nu -

draugi, protams, zina, ka pirms gadiem četriem nopirku flīģeli. Viņi zina stāstu, kā to nabaga flīģeli stiepa uz trešo stāvu parastajā piecstāvenē, un kā strādnieki, kam tas bija uzticēts, tajā brīdī lamājās, bet pēc tam lūdza iespēju nofotografēties ar to. (smejas)

Viņi arī teica, ka flīģelis nav domāts tādam dzīvoklim blokmājā... Teicu - jā, es zinu. (smejas)

Ko kaimiņi saka?

Man ir dažādi kaimiņi, bet viņi ir vai nu pieraduši, vai tolerē kaut kā...

Un ir arī ļoti forši kaimiņi, kuri, kad aizbraucu uz Liepāju un ilgāku laiku neesmu mājās, prasa, vai man viss ir kārtībā, jo viņi nedzird, ka spēlēju...

Interviju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV.