21. decembra vakarā LTV1 ēterā pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Emīla Alpa veidotā dokumentālā filma "Renesanses laika cilvēks", kura galvenais varonis ir mūziķis, skaņu režisors un instrumentu būvētājs Kaspars Putriņš. Dažas dienas pirms šī lielā notikuma ar Kasparu tiekamies raidījumā "Mana mūzika". 

"Pirmo reizi satiekot Kasparu Putriņu, rodas iespaids, ka šis cilvēks dzīvo ārpus laika. Draugi viņu sauc par Renesanses laika cilvēku. Kaspars būvē Eiropā ļoti reti sastopamus viduslaiku mūzikas instrumentus, nodarbojas ar skaņu režiju, spēlē alternatīvās mūzikas grupā “Amorālā psihoze”, pēta norises dabā, telpā un cilvēkā. Ne tikai Kaspara profesionālā darbība, bet arī dzīvesveids liek uzdot jautājumu – vai laikmets rada cilvēku, vai arī cilvēks rada laikmetu? Filmas sižetisko līniju veido senā instrumenta – klavicimbalas – radīšanas process. Šo instrumentu spēj radīt vien daži meistari visā pasaulē, starp kuriem ir arī Kaspars. Instrumenta vēsturiskās liecības ir pavisam niecīgas, tādēļ procesa īstenošana mūsdienās ir kas vairāk par tehnisku darbu – tas ir meistara radīts mākslas darbs. “Renesanses laika cilvēks” ir filma par cilvēka attieksmi pret savu laikmetu un vidi – par to, kā cilvēks rada kultūras vērtību ar ideju, talantu un paša rokām."

Tiktāl - filmas publicitātes materiālos rakstītais. Mēs klausāmies sarunu ar Kasparu un viņa izvēlēto mūziku jau šobrīd.

Vaicāts, vai dažādas tonalitātes iztēlē mēdz sasaistīt ar konkrētām krāsām, meistars teic, ka šādas asociācijas piemitušas Artūram Rembo: "Man šādu nav. Varu izteikties aptuvenāk – silts, sāļš, salds, rūgts."

Runājot par instrumentu vienmērīgi temperēto skaņojumu, meistars smaida: "Ja tev ir perfekta lielā terca, tas ir nenormāli skaisti! Tiklīdz sāc bīdīt šur vai tur, arī tad ir brīnišķīgie momenti. Nu, nav perfektas tercas, nav perfektas kvintas, tā ir drusciņ, pāris vilnīšu šaurāka. Tas arī var būt dikti forši."

Bet šajā gadījumā netīrs jau nenozīmē to, ka tas ir sliktāks par tīru. Vai tomēr? "Totāli nē.

Arī netīrs var būt ļoti labs, ja vien tas ir domāts kā netīrs. Bet, ja domāts kā tīrs, bet tu spēlē uz instrumenta, kur tas skan netīri, tas ir šausmīgi! Ar to tu faktiski sagrauj visu komponista ieceri.

Viņš tur izspēlējies pa hromiem [hromatismiem], izvedis cauri ellei, beidzot tevi nosēdinājis uz mākonīša debesīs, kur spīd saulīte un apkārt lido eņģeļi, bet… Nekas tāds nenotiek. Tev nav ne to šausmu, ne paradīzes. Tev viss ir tāds lazētā, viegli pelēcīgā krāsā. Tādā ziņā krāsa var būt asociatīva – ka ir spilgtās lietas, un ir izlīdzinātās – iepelēkotās, ielazētās. Vienmērīgās.

Tas ir tā, it kā visu laiku būtu rudens. Ziemas nav, vasaras nav, ir tikai rudenīgas pārejas."

***