Pasaulslavenais austriešu bass Ginters Groisbeks: Esmu uzticīgs tīrai dvēselei

"Laikam esmu konservatīvs cilvēks – mūslaikos gan tas skan slikti, bet esmu uzticīgs saviem principiem – tīrai dvēselei," intervijā Latvijas Radio 3 – Klasika direktorei Gundai Vaivodei atzīstas viens no pasaules visslavenākajiem un šarmantākajiem basiem – austrietis GINTERS GROISBEKS, kuru nupat Filipa II lomā redzējām un dzirdējām Latvijas Nacionālās operas jaunākajā iestudējumā – Džuzepes Verdi operā "Dons Karloss".

Intervijā – par bērnības un studiju laiku Austrijā, par skatuves dzīvi pasaulē, iemīļoto mūziku, kas sniedzas no Brāmsa, Bruknera un Mocarta līdz Badalamenti "Tvinpīkai" un "U2"…

Gunda Vaivode: Rīgā esi jau trešo reizi – kā te jūties?

Ginters Groisbeks: Varbūt izklausīsies muļķīgi, jo šī patiesi ir tikai trešā reize, bet atgriežos šeit kā mājās… Rīgā jūtos ļoti labi, mierīgi, sirsnīgi gaidīts un silti uzņemts.

Pirmoreiz atbraucu kopā ar Baireitas festivāla orķestri un Andri Nelsonu, tas bija pavisam īsi, uz dažām stundām. Otrreiz biju Operas ieaicināts uz dziesmu vakaru. Arī tas bija uz īsu brīdi un stresaini, bet par laimi atradu kalendārā brīvu dienu. Tagad beidzot mazliet ilgāk varu izbaudīt jauko atmosfēru, mazliet iepazīt pilsētu.

Vai atceries mazliet vēl dziesmu, ko dziedāji?

"Glāstu"?

Jā! Tas bija brīnišķīgs koncerts, un bezgala jauki, ka nodziedāji latviski Jāņa Mediņa "Glāstu". Vai arī citās zemēs uzstājoties, iemācies ko jaunu un nodziedi kaut ko no viņu mūzikas?

Nē, šis bija īpašs gadījums...

Tagad atklāsim noslēpumu, ka tā bija tava ideja – nodziedāt latviski. Noklausījos piecas dziesmas, ko atsūtīji, un es nodomāju, ka "Glāsts" būs piemērota dziesma, ko pats varēšu pavadīt pie klavierēm. Tomēr izlēmām, ka to darīs pianiste Aleksandra Golubicka.

Šai dziesmai piemīt neticama vienkāršība, tīrība, kas ļoti godīgs un skaists. No tava piedāvājuma uzreiz izvēlējos šo, nezinot, ko tā nozīmē cilvēkiem, bet mani šī dziesma nomierina un paņem sev līdzi. Bet es to nedarīju, lai izpatiktu. Atceros, ka 2019. gadā Milānas operteātrī La Scala man bija dziesmu vakars ar sarežģītu programmu, kas noslēdzās ar Čaikovski un Rahmaņinovu. Neatceros, kas bija pirmā piedeva, bet tad es teicu – lai viņi neizmestu mani ārā no teātra un nenomētātu ar akmeņiem, nodziedāšu karaļa Filipa āriju. Varbūt izklausījās pēc provokācijas, bet kāpēc gan ne itāļu operrepertuāru? Līdzīgi šeit – "Glāsts" ir skaisti uzrakstīta melodija, kas ietiecas sirdīs.

Uz Latviju esi ņēmis līdzi skaistu mūzikas izlasi. Un kopš mana piedāvājuma nepagāja liels laika sprīdis, kad atnāca atbilde, ko tu vēlētos atskaņot mūsu klausītājiem. Vai tas nozīmē, ka mūzika, ko sauc par savu, nemainās bieži?

Nē, laikam esmu konservatīvs cilvēks – mūslaikos gan tas skan slikti, un savā ziņā uzticīgs principiem – tīrai dvēselei. Mūzikā tās ir kā vadzvaigznes debesīs, kas tev rāda virzienu, kurā sajūties kā mājās. Tūlīt mēs šajā pasaulē ienirsim, un tā vienmēr ir tā pati.  Ir periodi, kad vairāk klausos itāļus, popmūziku, smagāku mūziku un mazāk balāžu, bet principā tas ir kā ar ēdienu – iecienītie nemainās.

Mēs sāksim ar Brāmsa Klavierkoncerta pirmo daļu un īpašu mākslinieku buķeti – Emīlu Gilelsu, "Berlīnes filharmoniķiem" un diriģentu Eugenu Johumu.

1985. gadā Austrijā bija tāda ierakstu sērija "Lielie komponisti un viņu mūzika". Ik nedēļu iznāca plate vai kasete un tai klāt burtnīciņa. Es toreiz biju mazs puika, kurš gribēja kļūt par pianistu, ļoti daudz spēlēju un biju sajūsmā. Brāmsa Otrais klavierkoncerts bija viens no pirmajiem izdevumiem, bet tur bija arī Bēthovena Piektā ar Bostonas simfoniķiem un Rafaelu Kubeliku, Brāmsa Pirmā simfonija, un ar šo mūziku lēnām sapazinos, bet no burtnīciņām uzzināju par laikmeta kontekstu, komponistu biogrāfijām, vēsturiskajiem apstākļiem – ik nedēļu tā bija mana paradīze. Vienmēr vēlējos atskaņot šo klavierkoncertu, bet tas bija man par grūtu. Tomēr blakus partiju, ko klausīsimies, es mēģināju, un vēl aizvien varu to nospēlēt.

Par tavām mūzikas studijām mēs parunāsim nedaudz vēlāk, jo īpaši par dziedāšanu. Bet pirms tam gribu tev pajautāt par bērnību. Kur esi dzimis un kāda bija tava bērnības pasaule?

Piedzimu Vaidhofenā pie Ipsas. Tā ir ļoti maza pilsētiņa ar 12 000 iedzīvotāju. Milānā man jautāja, kur tas ir, un es vienmēr saku – "Mezzo di Nulla", nekurienes vidū. Tas ir starp Vīni un Zalcburgu. Taču šajā skaistajā pilsētiņā ir lieliskas mūzikas tradīcijas. Ievērojamākais cilvēks ir bijušais Vīnes filharmoniķu koncertmeistars Rainer Küchli, bet te dzīvo vairāki šī orķestra mūziķi. Patiesībā tā ir sīkburžuāziska pilsētiņa. Mans tēvs bija ārsts, viņš nomira ļoti agri, mana māte bija skolotāja. Tā bija tāda ļoti sakārtota  pasaule. Gandrīz par daudz.

Tu joprojām to esi saglabājis sevī.

Nedaudz, bet

manī ir arī dumpinieciskums pret šo pasauli, kas bieži vien aiz fasādes nav nemaz tik laba. Es biju tāds kā akceptēts revolucionārs.

Mani ļoti agri aizrāva mūzika, tā fascinēja. Un pie mums katrs automātiski iemācās kādu instrumentu.

Ģimenē?

Katrā ģimenē un skolā. Šajā mazajā labajā pilsētiņā katrs kaut ko iemācās. Var jau  sociālkritiski vai satīriski iebilst, ka ne katram būtu jāmācās kaut kas, ko viņš nevar. Bet tomēr tas ir labi, jo katram ir kāda saikne ar mūziku.

Bet kāda mūzika skanēja jūsu ģimenē – vai tautas mūzika?

Nē, nē, vairāk klasika. Tas, ko mēs dzirdējām platēs, bija Bēthovena simfonijas, no operām – "Burvju flauta" un "Fidelio", mums bija arī viens Vāgnera pilns iestudējums – Baireitas  festivāla "Tanheizers" 1967. gada slavenajā ierakstā ar Volfgangu ZavalIšu, Volfgangu Vindgasenu, Greisu Bambriju, Eberhardu Vehteru…

Tas ir tik jautri, ka ar šo operu, uz kuras platēm es kā mazs zēns biju skatījies, 2011. gadā pats debitēju Baireitā. Bija arī kaut kas no Mocarta, bet principā, ja pārtulkojam ēdienu kategorijās – Vīnes šnicele un kartupeļu salāti. Tātad ļoti, ļoti vienkārši un robežās.

Popmūzikas tur nav.

Nē, bet man ir divas vecākas māsas, kuras šo mūziku atnesa mājās, līdz ar to zinājām, kas tobrīd ir modē. Bet mani vairāk piesaistīja klasiskā mūzika. Manas māsas ir 9 un 12 gadus vecākas par mani, gandrīz kā otrās mammas, viņas mani iepazīstināja ar moderno pasauli, bet es kā mājās sajutos vecajā pasaulē.

Vai tas nozīmē, ka jūs vienkārši muzicējāt ģimenē vai mācījāties bērnu mūzikas skolā?

Privātajā mūzikas skolā.

Arī māsas paklausīgi mācījās – viena klavierspēli, otra vijoli, arī es īsu brīdi mēģināju iespēlēties uz vijoles, bet tas bija briesmīgi... Ja tu sāc ar klavierēm, salīdzinoši ātri tiec uz priekšu un tad pēkšņi sāc čīgāt vijoli…

… tad vecāki nav gluži apmierināti..

Nūūu, tās drīzāk bija rūpes par vides aizsardzību! (smejas).

Vai tagad tu vari sevi pavadīt uz klavierēm, mācoties jaunu repertuāru?

Ir mūzika, kur tas darbojas. Varbūt Verdi… Izklausīsies mazliet necienīgi, bet viņam ir vienkāršākas harmonijas. Ja tas ir kaut kas sarežģītāks, piemēram, Rihards Štrauss, es to nevaru izdarīt. Protams, varu nospēlēt melodiju, aptuveni atpazīt struktūru, bet nevaru sevi pavadīt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.