"Kritiski izturos pret visu, ko daru," raidījumā "Mana mūzika" saka muzikoloģe, laikraksta "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa.

Orests Silabriedis: Pirmkārt, pārsteigums par to, ka tu piekriti, otrkārt, prieks, ka tu piekriti, un treškārt - raidījuma nosaukums ir "Mana mūzika": tu taču arī savulaik rakstīji mūziku!

Inese Lūsiņa: Ai, drusciņ niekojos. Savam priekam. 

Kas palicis no tā? 

Man šķiet, ka izmests ārā. 

Patiešām viss? 

Viss. Pilnīgi viss.

Kā lai saka - tur bija viss kaut kas... Bet tas bija laikā, kad mūziku vēl rakstīja ar roku uz nošpapīra, un tas nozīmēja kaut kādas lādes ar nekārtīgiem, apskretušiem melnrakstiem... Ja tas notiktu tagad, droši vien tas viss būtu saglabājies kādos mākoņu failos, kuriem, protams, paroli būtu aizmirsusi, bet principā kaut kur kosmosā tie peldētu. (smejas)

Tā ir priekšrocība. Tādu skiču burtnīcu manā dzīvē ir maz... Man liekas, ka tādas skiču burtnīcas saglabāt ir spējīgi tikai tādi cilvēki, kuri, ja arī viņi paši it kā nav pedantiski, bet kuriem ir pedantiskas vācu asinis. Bet mani ieinteresēja tavs pieteikums. Par to, ka es piekritu šai sarunai. Kāpēc tāds izbrīns?

Jo es ļoti labi atceros, kā bija tad, kad mēģināju tevi pierunāt fotografēties žurnāla "Mūzikas Saule" vākam, kas man likās ļoti iederīgi, bet bija tavs kategoriskais noliegums: sak, vērtējiet manu darbu, es pati palieku aizkulisēs!

Ai, nē, vienkārši negribēju savu ģīmi uz žurnāla vāka, neesmu taču nekāda skaistumkaraliene. Kritiski izturos pret visu, ko daru. Līdz ar to es dom

āju, ka uz žurnāla vāka vienkārši jābūt kādai skaistākai, jaunākai sejai - tīri estētiski. Ja tu mani būtu uzaicinājis uz interviju, es tam būtu piekritusi. Iespējams, ar kādu karikatūru vai tamlīdzīgi.

Iespējams, no [Jura] Zvirgzdiņa grāmatas, kur viņš mani uzzīmējis. (smejas) 

Tad tomēr nav tā, ka tu galīgi atsakies no pašeksponēšanās? Jo vienmēr tomēr ir interesanti uzzināt, kas par cilvēku ir aiz recenzijām un citiem rakstiem. 

Nu... Tas, ko mēs uzzinām, vienmēr ir ilūzija.

Turpināsim šo ilūziju. Kāpēc Rahmaņinova Simfoniskās dejas?

Tas ir viens no skaņdarbiem un arī komponistiem, kas attiecas uz to manas dzīves periodu, kad vēl nebiju tik ļoti mūzikas pārsātināta. Kad man vēl mūzikas nebija par daudz. Līdz ar to mūzikas iepazīšanas un tās atklājumu laikā man bija iemīļotākie komponisti un iemīļotākie skaņdarbi. Viens no tiem bija Rahmaņinova Simfoniskās dejas, īpaši pirmā daļa. Un īpaši Jevgeņija Svetlanova interpretācijā. Interpretācija un skaņdarbs abi kopā mani ļoti uzrunāja. Man tolaik patika vai nu tādas muzikālas impresionistiskas gleznas, kas atgādināja Līgas Purmales glezniecību, tātad Debisī un arī Ravels, un no otras puses man patika tādi darbi, kuros ir tāds  koncentrēts, traks spēks. Un Rahmaņinova Simfoniskās dejas tādas ir. Ar kontrastiem, kas tur ir, un ārprātīgo cīņu ar ļaunumu pēdējā daļā... Tas ir tieši šāds skaņdarbs! Es pat tolaik rakstīju kaut kādas esejas un dzejas par to skaņdarbu, jo man vienkārši tas ārkārtīgi patika! Arī tagad ar prieku to noklausos, kaut bieži tas koncertzālēs nemaz neskan.

Vairāk un plašāk - ierakstā!