Psihoterapeits Jānis Ozols draugos ar mūziku ir jau kopš agras bērnības: viņa tēvs spēlējis vijoli un dziedājis VEF vīru vokālajā kvartetā, mājās bijušas arī klavieres, tāpēc mūzika skanējusi allaž. "Tēvam vēl šodien ir lieliska balss, kaut gadu jau pāri deviņdesmit. Mēģinājumi šad un tad notika arī mājās - klausījos atvērtu muti, un visvairāk, protams, patika dažādas solopartijas," teic raidījuma "Mana mūzika" viesis.

Taču pašus pirmos muzikālos iespaidus Jānis guvis, 50. gados klausoties "Radiotehnikas" ražotā aparāta raidītās mūzikas programmas.

"Divi skaņdarbi bija īpaši mīļi: Čaikovska "Itāļu kapričo" un Lista Otrā ungāru rapsodija orķestrim. Kā šodien atceros - biju jau nolikts gulēt, bet radio vēl skanēja. Tikko padzirdēju "Itāļu kapričo", lēcu no gultas ārā, nostājos radio priekšā un diriģēju. Tolaik man varēja būt kādi trīs četri gadi... Tā diriģēšanas lieta man dikti patika."

Bet astoņu gadu vecumā vecāki Jāni aizveduši uz Skolotāju nama zēnu kori: to vadījis Krišs Deķis, kurš tolaik dirigējis arī Dārziņskolas zēnu kori.

Šodien Jānis Ozols nepārprotami ir mūzikas gardēdis, un viņam ir savi favorīti ne tikai skaņdarbu ziņā, bet arī atskaņotājmākslas jomā, tālab raidījumā iekļautās mūzikas interpreti ir rūpīgi izraudzīti.

Pati pirmā opera, kuru Jānis Ozols bērnībā noskatījies, bijis Džoakīno Rosīni "Seviļas bārddzinis" iestudējums mūsu Baltajā namā. Vēl šodien viņš atceras visu izpildītāju sastāvu... "Īpaši mani aizrāva Aleksandra Daškova tēlojums - smējos ta, ka visa zāle skanēja! Patika gan viņa emocionalitāte, gan balss, gan tas, kā viņš pasniedza tekstu." Tā paša "Seviļas bārddziņa" sakarībā Jānis Ozols atstāsta vēl kādu bērnības atmiņu: komunālā dzīvokļa kaimiņiene, kas bijusi vokālā pedagoģe, aizbraucot no Latvijas atstājusi dzīvoklī savu bibliotēku. "Piecu gadu vecumā notis man jau bija ierādītas, arī lasīt pratu, un tad nu lielajā kaudzē sameklēju Dona Bazilio āriju un mēģināju izdziedāt..."

Šobrīd Jānim Ozolam ir ļoti plaša personīgā fonotēka, kurā rodamas daudzas vinila plates. "Sāku krāt jau 60. gados - tur ir ļoti laba mūzika labā atskaņojumā. Kad sākās disku ēra, darbu dēļ krāšanai nebija ne laika, ne arī īpašas vajadzības," teic psihoterapeits un atzīstas, ka ir "Klasikas" raidījuma "Orfeja auss" fans: "Vienmēr to klausos un domāju, ko es vienā vai otrā gadījumā būtu sacījis..."

Savā psihoterapeita darbā Jānis gan mūziku neizmanto, jo mūzikas terapiju nepraktizē. Taču vienlaikus viņš nenoliedz, ka mūzika var kļūt par lielisku palīgu emociju harmonizēšanā. "Domāšanu visvairāk apskaidro Baha mūzika - ir daudz ērģeļmūzikas, kas palīdz noskaņoties uz īstā viļņa. Tāpat noder Bēthovens, Mocarts."

Sirsnīgā piemiņā Jānim ir Alfrēda Kalniņa "Šūpļa dziesma" - tas saistīts ar atmiņām no zēnu kora, kurā viņš sācis dziedāt 1961. gadā.

"Reiz mūs salika kopā ar vīru kori "Tēvzeme", kuru diriģēja Haralds Mednis. Tad sekoja Alfrēda Kalniņa autorkoncerts, kurā skanēja tieši "Šūpļa dziesma". Fantastiski! Kad tās vīru ērģeles mums, puikām, aiz muguras skanēja, nešaubījos ne mirkli, ka reiz dziedāšu vīru korī "Tēvzeme"..."

Tā arī noticis: tikko Jānis beidzis vidusskolu, iestājies "Tēvzemes" rindās: "Tas ir labākais, kas manā dzīvē bijis, un Haralds Mednis - visnozīmīgākā personība manā mūžā. Tagad, protams, tas ir pavisam cits koris - ar citu diriģentu, citu piegājienu." Tomēr vēl joprojām Jānim dziedāšana korī ir sirdij tuva - ik pa laikam viņš labprāt ar savu balsi papildina jauktā kora "Senrīga" rindas.

Jānis Ozols neslēpj, ka arī šodien ir ļoti aktīvs koncertu apmeklētājs: "Protams, ka klausīšanos dzīvajā nevar aizstāt nekas. Īpaši - ja ir laba koncerta publika - tāda, kāda tā Rīgā bija līdz 90. gadu vidum: gudra, izglīotoa, tāda, kas ievēro tradīcijas." Kā psihoterapeitam Jānim ir savs skaidrojums, kālab vēl aizvien cilvēki aplaudē starp cikla (piemēram, simfonijas) daļām:

"Plaudēšana starp simfonijas daļām raksturīga cilvēkiem, kuri ir noguruši un nespēj koncentrēties mūzikas baudīšanai. Viņi nāk tāpēc, ka tas skaitās smalkais stils. Tas ir prestiži. Atbrauc, piemēram, Elīna Garanča - nu, kā tu neiesi?! Bet koncertā viņi nogurst, un viņiem vajag izkustēties - aplaudēšana ir kā vingrošana darba laikā. Lai gan no otras puses - stāsta, ka Lists savulaik pat bijis apvainojies, ka publika nav aplaudējusi pēc katras viņa cikla daļas..."

Savukārt mīlestība uz ērģeļmūziku nāk no paša Jāņa praktiskās pieredzes: mācoties 3. vidusskolā, viņš pat mācījies ērģeļu spēli! "Ļoti patika... Biju apstaigājis visas Rīgas baznīcas, zināju, kā skan katras ērģeles." Taču pārraidei viņš izvēlējies nevis Bahu, bet gan Mocarta Fantāziju Jevgeņijas Ļisicinas interpretācijā: "Tas ir viens no košākajiem reģistrācijas paraugiem. Fantastisks smalkums!"

Ja vien izdodas, Jānis Ozols koncertus un operizrādes apmeklē arī ārzemēs: svaigākie iespaidi saistīti ar nesen Vīnē redzēto Vāgnera operas "Tanheizers" iestudējumu. "Vāgners ir ļoti dažāds - bet viņam vajag īpašu dvēseles noskaņojumu. To nevar klausīties kā Mocartu - pie pusdienām, kā tas savulaik arī bijis."

Vēl divi lieli un Jānim Ozolam tuvi mākslinieki ir vijolnieks Dāvids Oistrahs un diriģents Kirils Kondrašins, kuru sniegumu viņš savulaik baudījis klātienē - studiju laikos Lielajā ģildē. Ja par topiem vēl, tad TOP 3 basa ārijas Jāņa skatījumā ir Zarastro ārija, Dons Karloss un Gremins. Tikām diriģēšanas jomā Jāņa Ozola favorīts numur viens ir leģendārais maestro Bruno Valters. "Tik harmonisku, izlīdzinātu skaņdarba kopskaņu, kurā nepazūd neviena nots, nudien nezinu."

Visbeidzot, vai tas, ko cilvēki labprāt klausās, pastāsta arī par pašu cilvēku? "Tas ir jautājums par emocionālo rezonansi. Jo psihoterapijā diagnostika lielā mērā balstās uz to, kā norezonē pašā psihoterapeitā. Psihoterapeita darbs jau vispār ir iemācīt cilvēkam pazīt pašam sevi - neapzinātās emocijas padarīt par apzinātām. Ja pacients ir cilvēks, kuram mūzika izraisa zināmus pārdzīvojumus, nepieciešams, lai arī viņa terapeits pazītu mūziku. Jā, mūzika ir daudzslāņaina māksla - augstākā un sarežģītākā no visām, taču - jo bagātāka un izglītotāka ir psihoterapeita personība, jo plašāks darbalauks un lielākas iespējas viņam paveras..."

Jāņa Ozola mūzikas izvēle:

Pēteris Čaikovskis - "Itāļu kapričo" (Izraēlas filharmoniskais orķestris, Leonards Bernstains)
Latviešu tautasdziesma "Sliņķis gāja lūkoties sev sievas" (Latvijas filharmonijas vīru vokālais kvartets)
Džoakīno Rosīni - Dona Bazilio ārija no operas "Seviļas bārddzinis" (Nikolajs Gjaurovs, Minhenes radio orķestris, Alfredo Antonīni)
Alfrēds Kalniņš - "Šūpļa dziesma" (Latvijas Radio koris, Edgars Račevskis)
Volfgangs Amadejs Mocarts - koris no operas "Bēgšana no Serāla" (Cīrihes operas koris un orķestris, Nikolauss Harnonkūrs)
Volfgangs Amadejs Mocarts - Fantāzija ērģelēm f moll (Jevgeņija Ļisicina)
Valters Kaminskis - "Priedes" (vīru koris "Tēvzeme", Haralds Mednis)
Jāzeps Vītols - "Saules svētki" (Latvijas Radio koris, Edgars Račevskis)
Rihards Vāgners - Volfrāma romance no operas "Tanheizers" (Pēteris Grāvelis, LNSO, Jānis Kaijaks)
Ludvigs van Bēthovens - 3. simfonija, 1. daļa (Ņujorkas filharmoniķi, Bruno Valters)
Rihards Vāgners - "Loengrīns", 3. cēliena priekšspēle (Vīnes filharmoniķi, Karls Bēms)
Antonīns Dvoržāks - Koncerts vijolei ar orķestri, 1. daļa (Dāvids Oistrahs, J. Svetlanova Krievijas Valsts Akadēmiskais simfoniskais orķestris, Kirils Kondrašins)
Frideriks Šopēns - Valsis op. 64 nr. 2 (Artūrs Rubinšteins)
Volfgangs Amadejs Mocarts - Zarastro ārija no operas "Burvju flauta" (Kurts Molls, Minhenes Valsts operas orķestris, Volfgangs Zavallišs)
Goldan Gate Quartet - Deep River