Tiekamies ar Līgu Brodužu, mūziķi un sociālā uzņēmuma "Dabas zirgi" vadītāju.

„Mūzikas skolā mani iemācīja priecāties par mūziku,” stāsta Līga „No tā laika man mīļā atmiņā palikusi mana akordeona skolotāja. Pabeidzu mūzikas skolu, pēc tam aizgāju uz Rīgas 6. vidusskolu un spēlēju klarneti, gatavojos stāties Mūzikas akadēmijā uz mūzikas pedagogiem. Bet vispār esmu kordiriģente – pabeidzu mūzikas vidusskolu kā kordiriģente.”

Studiju gados studējusi uzņēmējdarbību, bet tad sākusi dziedāt koros. „Var teikt, ka 6. vidusskolā mani iemācīja dziedāt korī. Tā ir interesanta lieta, jo tā man bija bērnības trauma – parastajā skolā mani izmeta no kora kā slikti dziedošu, jo nevarēju noturēt nekādu otro balsi, nu tak’ vispār nekā… Tagad es varu improvizēt, dziedāt visādos augstumos un piedziedāt otrās un trešās balsis utt.!”

Man šķiet, ka mums aizver balsis ciet tanī brīdī, kad mums saka: Kuš!

„Mans „kuš!”  ir saistīts ar to, ka neesmu latviete, mans temperaments ir asāks, ātrāks, vienmēr esmu bijusi  nedaudz skaļāka ārpus tā ikdienas rāmja un garāka, lielāka nekā citi bērni. Man vienmēr teica: tevis ir par daudz, Līga, tevis ir par daudz! – tas ir tas, ko es no bērnības atceros. Un rezultātā ar visiem mūzikas skolas  koncertiem, eksāmeniem biju tāda, ka šodien pat grūti iedomāties – vispār nežestikulēju. Arī  pabeidzot augstskolu, es nežestikulēju vispār! Varēju runāt un dzejoļus skaitīt – un visu labi darīju, bet nu ar rociņām gar sāniem.”

Līdz pienācis laiks, kad Līgai vajadzējis apmācīt zirgus. „Bet man taču tam zirgam ir jādod komandas! Viņam ir tevi  jāredz, jo viņš runā caur ķermeņa valodu. Bet man nebija ķermeņa valodas vispār.”

Līgai Brodužai bijis viens paziņa, kurš teicis, ka, viņai spēlējot, noteiktos brīžos viņai kā muzikantei dziļumu dodot viņas iekšējais pārdzīvojums.

„Un, jā, reizēm ir dziesmas, kuras es spēlēju vai dziedu, un kuras man rada ļoti dziļu emocionālu pārdzīvojumu. Piemēram, „Staburadzes” pēdējais pants – nevaru neapraudāties to dziedot. Man ir tik bēdīgi, ka tā Staburadze ir tik ļoti nonivelēta. Ja paņem to kā tekstu, tad tas ir par mīlestību pret Latviju. Tu vari dziedāt gan par mīļoto, gan par mīlestību – tēlu var ļoti plaši apaudzēt. Spēlējot, protams, es saņemos un neraudu, bet sākumā bija brīži, kad nevarēju paspēlēt – vienkārši apraudājos. Liekas, nu tik triviāli – raudāt pie „Staburadzes”! Bet ja tev, to dziedot, ir ļoti dziļš pārdzīvojums, ko darīt? Jā, kādreiz tieši zirgi bija tie, pie kuriem gāju šos pārdzīvojumus izdzīvot. Un tagad ir ļoti labi, ka šobrīd to man dod arī mūzika. Sevišķi grūtos brīžos – ir, pie kā patverties un aiz kā aizķerties. Un, ja kāds spēlē kaut ko ļoti sarežģītu, tad ko tur vispār citu vari padomāt, izņemot to – ak, kā viņš spēlē un cik tas ir skaisti!”