Sezonas noslēguma raidījumā ar Latvijas Televīzijas žurnālistu un raidījumu vadītāju Uģi Jokstu sarunājas Anete Ašmane.

Uģa Joksta mūzikas izvēle:

Uģis Prauliņš – Odi Et Amo
Antonio Vivaldi – Vijolkoncerts solminorā RV 317
Raimonds Pauls – svīta "Teātris"
Kamils Sensānss – "Gulbis" no "Dzīvnieku karnevāla", spēlē Miša Maiskis
Ludovico Einaudi – Berlin Song
Pulp – Like a friend no filmas Great expectations
Ennio Morikone – La Piovra
Imants Kalniņš – simfoniskā miniatūra "Santakrusa"

***

Uģis Joksts: Esmu pārtraucis saprast un izskaidrot – ļaujos tam, kas līdz manij atplūst

Anete Ašmane: Pirms raidījuma ieraksta, runājot par tevi un mūziku, īpaši uzsvēri, ka vēlies atrast klasisku mūziku, "Klasikai" atbilstošu. Kā tu pats raksturotu savu mūzikas sarakstu?

Uģis Joksts: Tas nenāca viegli, nebūšu oriģināls (smejas).

Beidzamajos gados esmu tik ļoti daudz ko klausījies... Tik daudz kas mani aizkustina, iepriecina un skumdina, ka bija grūti izvēlēties. Acīmredzot šie ir darbi, kas pirmie nāca pretī. Jo parasti arī lietas izvēlos pēc principa – ja tā nāk pretī pirmā, tātad laikam ir īstā.

Tāpēc brīdī, kad mani uzaicināji uz šo sarunu (..) - neslēpšu, skatījos arī tālruņa programmā, kas atpazīst mūziku. Jo mans stāsts par klasisko mūziku ir tāds... ārkārtīgi banāls, pat mazliet kauns stāstīt, bet... Pirms gadiem pieciem man bija amerikāņu mašīna, un šādās mašīnās radio ir tikai nepāra frekvences, līdz ar to klausījos tikai Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 3 jeb "Klasiku". Tas bija sākums. Bieži vien tas, kas skanēja radio, mani aizkustināja, un, ja palaidu garām, kas tas ir par skaņdarbu, meklēju aplikācijā, kas atpazīst šo mūziku. Un aplikācija jau saglabā atmiņā to, kas man paticis. Tā nu atsvaidzināju atmiņā sev tuvās lietas (smejas) (..)

Tas nozīmē, ka mūziku visbiežāk klausies, braucot mašīnā?

Jā! Jo mašīna man ir diezgan intīma lieta – kad pērku auto, pievēršu uzmanību, kāda ir stereosistēma. Man ir svarīga laba skaņa.

Mašīnā bieži vien mēs braucam vieni, tā ir telpa, kurā tu vari izraudāties, izkliegties, izsmaidīties un klausīties, ko un kā gribi.

Tavu mūzikas sarakstu sāksim ar Uģa Prauliņa Odi et amo. Kāpēc Uģis Prauliņš?

Acīmredzot tas nāca Grammy balvas nominācijas iespaidā. Uģis un šis darbs ir mistisks. Vienkārši mistisks, tas ievelk sevī. Īsti to pat nevaru izskaidrot. Tas vienkārši aizkustina, un tas, manuprāt, ir vissvarīgākais.

Bet kā mūzika tavā dzīvē ienāca pirms amerikāņu mašīnas?

Līdz tam biju ja ne gluži MTV produktu patērētājs, tad tuvu tam – sākot ar Depeche Mode, beidzot ar U2, bija "Nirvanas" laiks, tīņa gadi. Pēc tam kaut kas mierīgāks. Mūziku klausos daudz, turklāt dažādus žanrus. (..)

Bet ar klasiku ir tā, ka, iespējams, vienkārši pienāk laiks, kad tu pie tās nonāc, kad tev tas varbūt ir vairāk vajadzīgs, jo vairāk aizkustina, vairāk dod prieku.

Tajā pašā laikā šobrīd ļoti daudz klausos visu ko, kas man nāk pretī. Arī bērni iesaka šo to – ļauju viņiem mašīnā dīdžejot, jo arī no tā manī kaut kas aizķeras. Bet neesmu muzikāls cilvēks. Arī

uz Dziesmu svētkiem pieteicos apzināti – Latvijas Televīzijas producentei teicu, ka kaut vai kabeļus vilkšu, bet, lūdzu, iedodiet to caurlaidi, lai varu tur iekļūt, jo gribu saprast, par ko cilvēki tik ļoti deg šajos svētkos, kas tur ir TĀDS...

Dziesmu svētku kustībā pats savulaik neesi iesaistījies? Piemēram, skolas korī vai deju kolektīvā.

Ar kori skolā beidzās sāpīgi, bet patiesi...

Kādā brīdī, protams, gribēju dziedāt, bet mana pasniedzēja, manas skolas kora vadītāja, ar mani izrunājoties, ļoti cilvēcīgi un pamatoti pateica – tev nevajag nākt uz kori – dari citas lietas dzīvē...

Acīmredzot viņa saprata – ja es tur aiziešu, viņai paies ilgs laiks, lai nenorautu repertuāru. (..) Bet Dziesmu svētkos biju, piedzīvoju tos, un man ļoti patika. Es pat ierausos estrādē!

Ar Jāni Aišpuru stāvējām blakus, un es tajā visā klausījos. Protams, tur ir milzīga elektrība, milzīga jauda – milzu spēks un aizkustinājums.

Bet es ļoti labi arī saprotu – ja nevaru dziedāt, varu klausīties, un tas ir ļoti jauki. Bet jebkurā gadījumā es ļoti apbrīnoju muzikālus cilvēkus – kā viņi spēj savirknēt kādas lietas kopā, tas ir prātam neaptverami, kosmoss. Izdziedāt un dzirdēt, cik augstu vai zemu jādzied vai cik stipri vai vāji jāuzspiež klavieru taustiņiem. Un vēl beigās savirknēt, lai tas izklausās kolosāli. Es to ar prātu netveru. Lai gan – esmu pārtraucis mēģināt saprast un izskaidrot – vienkārši ļaujos tam, kas līdz manij atplūst.

Vairāk un plašāk - ierakstā.