"Bijušas reizes, kad esmu sev arī melojis, bet ar šo [mūzikas] sarakstu es centos nemelot. Ļoti daudzus darbus izsvītroju ārā, jo šeit paliek tiešām tie, kas uz mani ir radījuši iespaidu, triecienu," - tā par izvēlētās mūzikas sarakstu raidījumam "Mana mūzika" teic 17. jūnija jubilārs Uģis Prauliņš - komponists, multiinstrumetālists un kādreizējais Latvijas Radio skaņu režisors. 

Klausāmies roku, folku un plašā diapazonā - arī akadēmisku klasiku, un skan arī atklātas sarunas par to, kas tad īsti Uģī nepārtraukti rezonē...

Uģa Prauliņa mūzikas izvēle:

YES - Heart of Sunrise (sākuma fragments no albuma Fragile, 1971)
* Jetro Tull - Christmas Song (no Living In The Past, 1968)
* Latviešu folklora, Uģis Prauliņš - "Zaļa zied zālīte" (no “Pagānu gadagrāmatas”, 1998) / Ilga Reizniece, Uģis Prauliņš, Māris Muktuipāvels, Gints Sola, Andris Alviķis, Nils Īle
Thomas Tallis - Spem in alium / Chapelle Du Roi, Alistair Dixon
* Pēteris Plakidis - Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem / Pēteris Plakidis, Elhonons Joffe, LNSO stīgu grupa, 1972, skaņu režisors Viktors Grundulis
* Jānis Mediņš - "Pie baznīcas" ( fragments) / LNSO stīgu grupa, diriģents Centis Kriķis, 1971, skaņu režisors Jāzeps Kulbergs
* Alans Hovaness - Koncerts mežragam un stīgu orķestrim op. 78, I Alleluia - Arvīds Klišāns, LNSO, Normunds Šnē, 2004, skaņu režisors Kārlis Pinnis
* Uģis Prauliņš, Uldis Bērziņš - "Tāls uz Rīgu ceļš" (no CD "Rīgai", 2000) / Latvijas Radio koris, Kaspars Putniņš
Gentle Giant - Three Friends (no albuma Three Friends, 1972)

Inta Pīrāga: Liels prieks ar tevi tikties Radiomājā, kur pieci gadi no tavas dzīves pavadīti, pildot skaņu režisora pienākumus. Ar ko šis laiks tev bijis vērtīgs un atmiņā paliekošs? 

Uģis Prauliņš: Protams, biju ļoti lepns par šo iespēju. Ļoti daudz kas bija jāiemācās – nekas nebija tā, ka uzreiz dotos rokā. Atceros, ka visu laiku vajadzēja būt gandrīz tramīgam, vai kaut kas izdosies vai nē, vai to pieņems fondu komisijā un ko teiks kolēģi. Visu laiku notika tāda mācīšanās. (..) Noteikti atceros, ka bija brīnišķīgi kolēģi – tie visi bija izcili.

Atceros, ka daudzceliņu ierakstos sāku rakstīt folkloru – tas man šķita ļoti svarīgi un tolaik bija nelegāli. Ne vienmēr to varēja atļauties, jo darbs ar daudzceliņu tehniku bija divkārt un pat trīskārt ilgāks, līdz ar to vadībai vajadzēja pamatot, kāpēc tas nepieciešams. Bet es to mēģināju darīt un tas bija liels izaicinājums. "Iļģi" ir mans lielais gandarījums – ka tas darbs vienmēr tika novērtēts.

Tas arī toreiz bija drusciņ skumīgi – iet projām no Radio. Bet dzīve sauca, es tomēr gribēju primāri spēlēt un "ārdīties", likt visu uz spēles. Būtu ļoti daudz ko stāstīt par Latvijas Radio – tā visu laiku bija viena vienīga mācīšanās, un es nebiju varbūt pats labākais skolnieks, bet arī nebiju neinteresantākais skolnieks. (smejas) Tā ka paldies visiem kolēģiem, paldies Jāzepam Kulbergam par daudzajām sentencēm un atziņām, kuras atceros un pielietoju vēl šodien.

Un šodien tevi plašāka sabiedrība pazīst kā komponistu ļoti plašā žanru diapazonā – no akadēmiskās līdz rokmūzikai, no folkloras līdz alternatīvajai mūzikai. Tāpat cilvēki pieraduši redzēt tevi pie visdažādākajiem instrumentiem - taustiņiem, akustiskajiem, elektroniskajiem, stabules arī tu vari uzspēlēt un kokli arī. Tāpēc brīdī, kad saņēmu tavu mūzikas ierakstu izlasi, mani absolūti nepārsteidza, ka tur no visa kā ir tik daudz. Bet kas mani gan pārsteidz – ka tur ir divas gradācijas: ieraksti, kas uzlādē, un ieraksti, kas nomierina un kurus var klausīties kā meditāciju. Tur nav nekā vēsa vai viduvēja. Vai tu pēc šāda principa arī dzīvo?

Jā, neapšaubāmi, mūzika ir sajūtu lieta, ekstāzes lieta, meditācijas, pārsteiguma un spēkpilnības lieta. Cilvēkiem ar neatšifrēto talantu izdodas daudz kas tāds, par ko viņš pats nezina – kāpēc viņš tā ir iedziedājies vai iekliedzies, vai kāpēc aizgājis tieši tajā noskaņā.

Klasiskajā mūzikā pēdējos trīssimt gadus viss lielā mērā ir ļoti iecementēts nošu rakstā, bet pati dzīve ārpus šīs esences jau ir daudz plašāka. Viss ir pareizi. Katrai mūzikai ir sava nozīme, un tāpēc arī dažādi cilvēki izvēlas dažādu mūziku. Esmu pateicīgs tev, Inta, ka tu esi izgaismojusi tādu lietu, ko pats neesmu mācējis noformulēt, bet jā – ja tu saki, ka tur ir spēkpilnā mūzika – testosterons, adrenalīns un viss, kas uzlādē baterijas, un meditatīvais. Jo tā ir mūsu harmonijas lieta. Jo viena ir tā jaukšanas kārtība – ka mēs varam pēkšņi strīdēties un pēkšņi būt nepieklājīgi un mežonīgi, bet īstenībā mūsu būtības dziļumos mīt harmonijas atpazīšanas sajūta, un radošie cilvēki to spēj panākt tieši ar patiesību – un tikai.

Var jau izstiept skaņu un tad paļauties uz atskaņotājmāksliniekiem, ka viņi šo burbuli, ko esi tur uzrakstījis notīs, arī veidos tā, ka tas būs cilvēkiem [pieņemami]. Jā, protams, reizēm jau arī "izvelk", bet vispār – tā, ka cilvēks uzreiz aiziet mūzikai līdzi emocionāli... 

Es varbūt ļoti spriežu pēc sevis.Es arī esmu sev melojis, bet ar šo sarakstu es centos nemelot. Ļoti daudzus [skaņdarbus] esmu izsvītrojis, un šeit paliek tiešām tie, kas man ir radījuši iespaidu, impaktu, triecienu...

Lielākā daļa ierakstu, ko esi izvēlējies, tapuši septiņdesmitajos gados. Kas attiecas uz progresīvo roku – kur tu dzelzs priekškara apstākļos pie šiem ierakstiem tiki?

Vispirms gribētu sākt ar ko citu. Ja mēs uzmanīgi paskatīsimies uz interpretāciju atskaņotājmākslā – un sāksim ar Bahu –, tieši ap šo laiku šeit novērojams izteikts lūzums: tā nav tikai rokmūzika vai komerciālā māksla, kura piedzīvo spēju uzplaukumu – tas vēl ir jāpēta, kāpēc, bet, manuprāt, tieši akadēmiskās mūzikas ierakstos var just, ka sākas pilnīgi jauna pasaule! Zināmi eksperimenti jau bijuši piecdesmitajos gados – ar elektroniku un akadēmiskās mūzikas laboratorijām, un tas viss radīja fonu arī tālāko instrumentu attīstībā, pielietojumā un līdz ar to – arī muzikālajā domāšanā. Tas viss ir krājies, un pēkšņi 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā notiek kvalitatīvs sprādziens.

Bet kur mēs dabūjām ierakstus? No viskautkurienes! Luksemburgas radio neko daudz nevarēja dzirdēt, "Amerikas balsi" klausījāmies ar traucējumiem, tomēr tur bija vairāk tāda soulmūzika. Pirmā mīlestība man kā puikam ap gadiem trīspadsmit bija Areta Frenklina.

Bet pirms tam es kaut kādā veidā biju dzirdējis arī plates - Animals, piemēram. Šis tas bija arī radio pārraidīts, un mēs ķērām šīs radiopārraides. Protams, kad jau sākās Latvijas Televīzijas raidījums "Varavīksne", bijām tā pastāvīgie skatītāji. 

Bet roku tur spēlēja maz. 

Bijām apmierināti jau par vienu gabalu! Bijām jau pieraduši klausīties koncertus, kuros no desmit gabaliem viens bija jēdzīgs, un tad to varēja "aprunāt". Tad bija visādas veikalā nopērkamas poļu mūzikas lietas – attīstošas autorlietas, nevis vienkārši izklaide vai deju mūzika. Bija tādas mazas, pavisam jocīgas vinila platītes, kas locījās kā tāda plastika, bet ļoti daudziem mājās bija veselas kolekcijas, kuras varbūt atsūtīja radinieki, kādi pirka no jūrniekiem.

Protams, bija neskaitāmi magnetofonu ieraksti, piektās un sestās kopijas un tā tālāk. Bez tam – valsts bibliotēka! Pēc Dārziņskolas, kas toreiz atradās Mūzikas akadēmijas  jaunajā korpusā, negājām mājās, bet gājām uz lielisko ēku Elizabetes un Barona ielas stūrī, kur bija mūzikas nodaļa un nošu bibliotēka.

Tā bija leģendāra vieta, un tur es pirmoreiz izdzirdēju Deep Purple – tas bija satriecoši… Norullēja visu iepriekšējo pieredzi! Tas pārspēja visu. Protams, tur bija arī Emerson, Like & Palmer pirmais albums. Jethro Tull - viena no manām mīļākajām vienībām - ar albumu "Akvalangs". Mana superinterese par folkloru sākās tieši no Jethro Tull. (..) Jebko, kas mums bija, mēs kāri aprijām.  

Bez tam mēs arī tā nelēkājām: parasti noklausījāmies pilnu albumu, lai varētu spriest par visu. Arī mūsu skolotājs Ģederts Ramans teica – tu noklausies līdz beigām, varbūt reizēm atrisinājums nāk tieši beigās.

Vairāk – ierakstā. 

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs pieejama sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.