ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika saka, ka viņas mūzikas izvēli var raksturot ar Brigaderes vārdiem "Dievs, daba, darbs".

Sarunā Baiba stāsta par studijām pirmajā Silvijas Radzobes teātra kritiķu kursā, par dzīvi kā teātra skatuvi, par savām lībiskajām saknēm, par labas audzināšanas nozīmi un atceras, ka filosofs Raitis Vilciņš viņu savulaik raksturojis ar vārdiem "nenodzertā bohēma un nacionālais romantisms".

Baibas Moļņikas mūzikas izvēle:

  • Tumša nakte, zaļa zāle (latviešu tautas dziesma) / folkloras kopa "Rija"
  • Imants Kalniņš/ Māris Čaklais – mūzika no izrādes "Nāc uz manām trepēm spēlēties" / Andris Bērziņš
  • Jānis Norvilis / Rainis – "Daugav's abas malas" / ieraksts no 1988. gada folkloras festivāla Baltica koncerta Doma laukumā
  • Raimonds Pauls – mūzika no kinofilmas "Teātris" / Raimonds Pauls, Rīgas Doma zēnu koris, Latvijas Radio bigbends
  • Valters Kaminskis / Imants Ziedonis – "Mūžu mūžos būs dziesma" / Apvienotais vīru koris un diriģents Edgars Račevskis 23. Vispārējo Latviešu Dziesmusvētku noslēguma koncertā
  • Maikls Džeksons – Heal The World / Maikls Džeksons
  • Rihards Vāgners – Svētceļnieku koris no operas "Tanheizers" / Covent Garden operas vīru koris, Karaliskais Filharmoniskais orķestris, diriģents Robins Steipltons

„UNESCO ir organizācija, kurā būšana kādā amatā nebūt nenozīmē, ka esi jelkādā virsotnē. Tie kalni, kas tev ir jāsasniedz, tie apvāršņi, kas tev jāierauga, tie nav viena cilvēka dzīves laikā aptverami,” saka Baiba Moļņika, raksturojot UNESCO kā vietu, kur sanāk kopā visa pasaule. “Ja es tā padomāju, tad fiziski neesmu aizceļojusi uz visiem kontinentiem, kaut arī daudz kur esmu bijusi. Bet tādā cilvēku ziņā varu droši teikt, ka es esmu satikusi cilvēkus no visas pasaules.”

Ik pa laikam Baiba Moļņika no jauna pārliecinoties, ka dažādība ir liela bagātība, ka uz vienu un to pašu lietu var paskatīties no daudz un dažādiem leņķiem, no daudz un dažādu kultūru skatpunkta.

„Un te atkal ir tas interesantais – sameklēt vairāk to, kas mūs vieno, nevis to, kas šķir. Un tas man UNESCO gadījumā šķiet unikāls, ka šī organizācija iestājas un aicina nepazaudēt īpatnējību, saredzēt, piemēram, tos pašus mūsu lībiešus. Un te es gribu izteikt pateicību visiem lībiešu kultūras, lībiešu valodas pētniekiem Latvijā. Arī man tas ir raisījis veselu virkni jaunatklājumu, uzzinot, ka man ir lībiešu pēctecība. Un lībiešu kopienu es satiku, tieši pateicoties UNESCO. 

Latvijā man ir dota iespēja ieraudzīt tādu cilvēku spēku un sīkstumu! Visā savā darbībā esmu centusies un, cik vien varējusi, darīju, lai pateiktu šiem cilvēkiem paldies, lai stiprinātu viņos pārliecību par viņu jaudu un varēšanu.”

Kā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre viņa uzsver, ka UNESCO asamblejā, kur sanāk kopā daudz un dažādas valstis, katrai no tām, vai tu pārstāvi Ameriku vai Latviju, kādu mazu Okeānijas  valsti vai Austrāliju, ir viena balss, kas var būt  ir izšķiroša.

“Un izšķirošs, protams, ir tas, cik mēs kā katrs šeit, Latvijā, to novērtējam. It īpaši, cik ļoti mēs šobrīd saprotam, ka mūsu kopīgā balss ir arī tā balss, ko mēs pasaulei raidām. Šobrīd tas ir tik svarīgi attiecībā, piemēram, uz situāciju Ukrainā un karu. Tai balsij ir jābūt ļoti skaļai.”

Baiba Moļņika sarunas gaitā bilst, ka viņai esot laba redze, pārnestā nozīmē.

“Es teiktu, ka man ir laba redze – ieraudzīt labo cilvēkos. Par šo dāvanu tiešām esmu ārkārtīgi pateicīga, jo patiesi redzu, kādā veidā mēs varam nonākt pie kopīgā rezultāta.

Dažkārt ļoti atšķirīgi, pat uzskatos atšķirīgi cilvēki var vienoties, ja mēs saprotam, kādi ir spēles noteikumi. Kas ir likts uz spēles.”

Pēdējos gados raidījuma viešņa no jauna ir pievērsusies pētniecībai – kovida uzliesmojuma laikā viņa iestājās doktorantūrā.

“Mani interesēja un vēl joprojām interesē izglītība, turklāt izglītības sasaiste ar kultūru. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tikai izglītība kopā ar kultūru un, protams, arī apvienojot to ar zinātni, jo par visu tomēr ir jāpārliecinās, jāpierāda. Šis ir veids, kā sabiedrībai iegūt gan drošību, gan arī tik daudz aprunāto izturētspēju.

Brīvība nav tikai fiziskā brīvība, brīvība ir tajā brīdī, kad tev ir arī šis iekšējais, ļoti stiprais garīgais spēks.

Sāku skaidrot un gribēju pierādīt, cik ļoti kultūra un vēl precīzāk, drāma var būt instruments, ko mēs lietojam brīdī, kad runājam par vardarbību skolā, kas ir ārkārtīgi augoša, diemžēl ar tendenci pieaugt, nevis mazināties. Sākotnēji vēlējos pierādīt, ka drāma iedod cilvēkiem iespēju jau agrīnā vecumā sevi izspēlēt daudzās situācijās, viņas modelēt. Izziņas procesā nonācu pie tāda interesanta koncepta, ko angliski sauc par by-standers, latviski – blakusstāvētāji. Ideja ir tāda, ka jebkurā vardarbības aktā, it īpaši skolā, kur tas notiek regulāri, blakus tam, kas dara pāri, un tam, kurš tajā brīdī tiek pazemots vai aizvainots, ir vesels bars. Šis bars tad būtībā arī nosaka to, kādā virzienā šī situācija attīstīsies.

Interesantākais, ko rāda arī pētījumi, – spēles gaita ir atkarīga ne tik daudz no tā, ko darīs pāridarītājs vai upuris, bet gan no šiem blakusstāvētājiem.

Mana promocijas darba uzdevums ir izprast šo ķēdi, kur rodas aizstāvji, no kurienes – miera nesēji. Un kā to izplatīt tālāk un vairāk?

Ļoti bieži situācijas risinātāji, šie aizstāvji, paši ir kaut kādā ziņā pabijuši upura lomā, sajutuši sāpes. Šī empātija ļoti bieži rodas no tā, ka tu zini, kā tas ir, kad sāp. Un, ja skatāmies starptautiskās attiecības, tad bieži varam novērot, ka tie, kas zina, kā ir, kad sāp, arī iestāsies pret vardarbību.

Kas ir svarīgākais – vardarbības gadījumā nav pozīciju, ko daudzkārt mēdz saukt: “Es jau neko, es savus pirkstus klāt neliku, es vispār nevienam pāri nedarīju, es vienkārši stāvēju un, tā teikt, nekustējos.” Pētnieki saka: “Vardarbības gadījumā nav neitrālas pozīcijas. Nedarot neko, tu īstenībā dari gan – ļauj ļaunumam notikt.”