"Tas man jāatzīst - esmu izveidojies uz rokmūzikas bāzes. Mana jaunība sakritusi ar ļoti būtisku laiku - sešdesmito gadu beigām un septiņdesmito sākumu, kad arī rokmūzika bija ļoti novatoriska. Pateicoties rokmūzikai, tolaik sāku interesēties arī par džezu, klasisko un elektronisko mūziku, jo rokmūzikā ļoti bieži izmantoja šos elementus," raidījumā "Mana mūzika" atklāj mākslinieks un scenogrāfs Mārtiņš Heimrāts.

Viņa ierakstu kolekcijā ir vairāk nekā 5000 vienību - skaņu plates, tvarti, kasetes. Kolekciju savulaik sācis veidot jau Mārtiņa tēvs - slavenais latviešu tekstilmākslinieks Rūdolfs Heimrāts. Mārtiņš to turpina darīt joprojām: "Šodien ierakstus iegūstu daudz biežāk, nekā tas bija kādreiz, taču - tu vairs nevari katru jaunu albumu tā izbaudīt, kā tas bija laikos, kad pie jauna albuma tikt bija ļoti grūti. Kad toreiz tiki pie jaunas plates, tad to tiešām arī izgaršoji..."

Mārtiņa Heimrāta mūzikas izvēle:

Īva Montāna balss dziesmā A Paris
Vena Klaiberna spēle Pētera Čaikovska Klavierkoncerta 1. daļas pirmajās taktīs
The Beatles dziesma When I'm sixty four
Fragmenti no Abrama Muhala Ričarda kompozīcijas Blues To You
Pink Floyd dziesma One Of These Days no albuma Meddle
King Crimson - Inner Garden
Čili Gonzalesa Dot
Terjes Ripdāla Icing
Filipa Glāsa un Fudaja Musas Suso Arab Woman Lament
Igauņu - līvu grupas Tuļļi Lum dziesma Ni Kīlmiz
"Iļģu" mūzikas uzvedums "Spēlēju dancoju"

(Sarunas fragments)

Gita Lancere: Kad tevi aicināju uz šo raidījumu, tu kādu brīdi padomāji, tad piekriti, pēc tam vēl kādu brīdi padomāji un atsūtīji mūzikas sarakstu. Un tad es sapratu, ka esmu tev uzdevusi gandrīz neiespējamo misiju – mēģināt stundas laikā parādīt mūziku, kas svarīga tavā dzīvē. Un tagad, tavās mājās redzot tavu plašu plauktus un iedomājoties, ka droši vien ir vēl daudz vairāk, nekā var redzēt, tā misija laikam kļūst vēl neiespējamāka. Mūziku šim raidījumam esi kārtojis vēsturiski – sācis ar to, kas sākotnēji tevi veidojis, un turpinājis ar to, ko savas dzīves laikā esi klausījies. Bet sāksim ar vēsturisko sadaļu…

Mārtiņš Heimrāts: Arī es pats biju spiests pārcilāt domas par mūzikas nozīmi manā dzīvē un tā neapšaubāmi aizgāju līdz tālai bērnībai. Konstatēju, ka mani vienmēr fascinējis ieraksta fenomens, jo jau kā mazs puika ļoti mīlēju spēlēt plates. Mana bērnība – tā bija 50. gadu otrā puse, tāpēc dažus skaņdarbus esmu izvēlējies ne tāpēc, ka tie man ļoti patiktu, bet tie bija tie, kurus toreiz liku.

Var redzēt, ka man patikušas Bellaccord plates – īpaši Tango Notturno iespiedies atmiņā, tas man vislabāk patika.

Tolaik Padomju Savienība ļoti draudzējās ar frančiem. Nevarētu teikt, ka tāpēc būtu bijusi liela franču mūzikas izvēle, bet Īva Montāna plates bija. Man arī viena tāda saglabājusies – ar 78 apgriezieniem minūtē.

Nu, jā... Un kāpēc Čaikovska Pirmais klavierkoncerts? Tas laikam savijās ar to, ka Čaikovska Starptautiskajā pianistu konkursā 1958. gadā, kad man bija trīs gadi, uzvarēja Vens Klaiberns. Tas bija Hruščova atkušņa laiks, un Klaiberns pēc tam viesojās arī Rīgā.

Tētim bija Klaiberna plate ar Čaikovska Klavierkoncertu, un man kā mazam puikam īpaši tas sākums ļoti patika.

Klaiberna uzvara tika rādīta arī televīzijā, ieraksts bija ļoti populārs.

Raidījumu varējām sākt arī ar Bītlu dziesmu When Sixty Four. Tas būtu tieši laikā. Tā bija mana un tēta kolekcijā pirmā nopietnā, lielā plate, ko tētim atsūtīja paziņa no Dienvidslāvijas. Tas pat nebija oriģināls, bet patenta ieraksts, bet nu – plate kā plate, ar visu vāku, brīnišķīga.

Tas bija pavisam mazs iesākums stāstam par to, kā tu, Mārtiņ, esi veidojies kā personība. Tavas profesijas nosaukums ir smalks – interjera dizainers.

Līdz ar to, ka šobrīd vairāk nodarbojos ar izstāžu iekārtošanu, to sauc arī par scenogrāfiju vai vides mākslu.

Tikpat labi varētu domāt, ka esi mūziķis – zinot, cik daudz klausies mūziku. Tev ir pat sava sistēma, kā tu to klausies – tu neko neklausies tā nejauši.

Jā, klausoties mūziku, reizēm iedomājos, ka es kādam to spēlēju priekšā – ka veidoju radio programmu vai darbojos kā dīdžejs, kaut patiesībā spēlēju tikai sev un varbūt tuvākajiem, kas ir mājās un to piecieš... Šai ziņā es gan vairāk esmu palīdzējis citiem, piemēram, kad Hardijs Lediņš taisīja slavenās diskotēkas par King Crimson, diezgan daudz plašu nāca arī no manas kolekcijas.

Jā, bet tas jautājums par izvēli…

Esmu izdomājis sev nelielu rotaļu...

Tā kā manā kolekcijā ir vairāk nekā pieci tūkstoši vienību no dažādiem laikiem – te ir gan kasetes, gan plates, gan diski, lai ikdienā nemocītu sevi ar izvēli vai arī nepaliktu vienveidīgs, nedaudz nodarbojos ar matemātiku:

izmantoju konkrētās dienas datumu un mēnesi, kurus es sareizinu un skaitu uz priekšu aritmētiskā progresijā, tādā veidā izvēloties piecas plates.

Ir dienas, kad noklausos vairāk, ir dienas, kad mazāk, un tas vienmēr ir zināms pārsteigums arī man pašam, ko tad esmu izvēlējies. Drīzāk teiktu, ka tā ir liktenīga nejaušība.

Un nākamajā dienā tu sāc, atsperoties no tā, kas bija iepriekšējā dienā pēdējais?

Jā, ja neesmu pabeidzis, pabeidzu to, bet katrā ziņā nākošajā dienā atkal izmantoju citu ciparu. Tā man tāda dievišķā matemātika sanāk.

Kolekciju vēl aizvien papildini?

Protams, no tā nevaru atturēties... Kolekcijas avoti tiešām ir ļoti dažādi – pasūtu gan no ārzemēm, gan paziņas, zinot, ka priecājos par ierakstiem, man tos dāvina.

Nenoniecinu arī second hand veikalus, kuros vienmēr izdodas atrast pērles, un tad man ir milzīgs gandarījums par to, ka esmu atradis kaut ko negaidītu.

Man tas bija milzīgs pārsteigums! Zināju, ka tu daudz klausies mūziku, bet ka tev ir tāda sistēma... Tātad tev ir iekšēja nepieciešamība veidot sistēmu, lai arī esi mākslinieks, absolūti radošs cilvēks…

Jā, es tāds grāmatvedis laikam esmu… Bet tur tiešām saredzu tādu kā rotaļu un spēli. Patiesībā man ir vēl viena konceptuāla ideja, kuru esmu iesācis 2013. gadā un kura turpinās arī šobrīd – zināmā mērā arī tur ir mūzika iesaistīta.

Tā ir tava pasaules arhivēšanas programma?

Jā gan, tā ir Mārtiņa pasaules arhivēšanas programma, ko nodibināju 2013. gadā – ideja ir tāda, ka

sāku domāt par cilvēka vidējo vecumu, īpaši par vīriešu vidējo vecumu Latvijā, kas ir apmēram 65 līdz 69 gadi, un tad domāju par to, ko vēl gribu noklausīties. Tad arī izdomāju šo arhivēšanas programmu, lai nebūtu haotiski jāmētājas.

Domāju – sastādīšu programmu un sākšu visu klausīties alfabēta secībā, sākot no "A". Šī programma gan neattiecas tikai uz mūziku, bet arī uz literatūru – ko es vēl gribētu izlasīt, tāpat tā attiecas arī uz kino, ko es gribētu vēl redzēt, kā arī uz ēdieniem, kurus gribētu nogaršot. Jāsaka, ka mūzikas saraksts ir visgarākais. Vācu gan autorus, gan komponistus un izpildītājus, arī skaņuplašu nosaukumus, tātad visu, kas sākas ar burtu "A". Mēģinu sameklēt un noklausīties. (..) Šādā veidā esmu iepazinis mūziķus, par kuriem man vispār nebija pat nojausmas.

Rokmūzikas sadaļā ar zināmu atvieglojumu vairākus vārdus varu atzīmēt kā pazīstamus. Bet bija arī šis un tas, ko nebiju klausījusies. Tā ir tava jaunība, vai ne?

Lai arī pašreiz klausos visdažādāko mūziku un izbaudu pasaules krāsainību – nenoliedzu neko un jebkurā žanrā saskatu iespēju sevi bagātināt un paplašināt redzesloku, man jāatzīst – esmu izveidojies uz rokmūzikas bāzes. Bez tam mana jaunība sakritusi ar ļoti būtisku laiku. Raidījumam esmu arī vairāk izvēlējies tādus skaņdarbus, kuros varētu just klasikas ietekmi, lai gan, protams, savulaik neklausījos tikai ārtroka grupas, kas izmantoja klasisko mūziku, bet, piemēram, man ļoti patika arī smagākas lietas – piemēram, Led Zeppelin vai Black Sabbath. (..) Par platēm runājot, man to ir diezgan daudz, bet par katru atceros, no kurienes tā nākusi. Īpaši jau padomju laikā tās neatnāca pie tevis tik vienkārši.

Vairāk un plašāk – ierakstā.