"Maģiski, ka cilvēki var sanākt kopā un sarunāties pat bez vārdiem. Mūziķis, izmantojot savu mākslu, sarunājas ar gleznotāju un viņa gleznās pausto. Viņi, iespējams, nevar definēt, par ko ir saruna, taču tā risinās par vienu un to pašu tēmu. Šajā mirklī saplūst radošā enerģija un šis maģiskums," - tā par dažādu mākslas veidu pārstāvju sinerģiju prāto režisore un aktrise Māra Uzuliņa, kura sarunas gaitā neslēpj: "Laikam vissvarīgākais mūzikā man ir atmosfēra."

Edgars Raginskis: Esam kolēģi, jo strādājam Latvijas sabiedriskajos medijos, katrs no sava rakursa pārraugot kultūrā notiekošo. Taču tā noteikti nav tava primārā radošā izpausme. Tu esi aktrise, režisore un – arī pedagoģe! 

Māra Uzuliņa: (smejas) Sākam tieši ar to, no kā man visvairāk bail, jo tie tituli un piekariņi man īsti nepatīk... Es ļoti mulstu par tiem. Katram no mums tie ir dažādi un man nepatīk identificēties tikai ar savu profesiju, algas darbu vai ar to, ko esmu studējusi. Bet zinot, ka raidījumu iesāksi tieši ar šādu jautājumu, mēģinot mani definēt, pa ceļam uz studiju par to domāju. Un tad man ienāca prātā tāds smieklīgs apzīmējums, kas sevī varētu iekļaut gan redaktori, gan režisori, gan visādi citādi radošu cilvēku. Tūlīt tu smiesies, bet šis būtu tāds, "latviski" runājot, ļoti trendīgs: es varētu būt ideju dūla! Kā tev patīk?

Patīk! Starp citu, abi esam arī interneta draugi: tie, kas dzīvē satiekas ļoti reti, toties regulāri komunicējam tīmeklī. Šoreiz esam sastapušies klātienē, turklāt ar interesantu mūzikas sarakstu. Ar ko sāksim? 

Laikam jau ar to,  kuru, klausoties, visvairāk jāsaspicē ausis. Džons Keidžs un Meredita Monka būs pirmie. Jo šī kompozīcija kaut kādā mērā raksturo manu ceļu pie klasiskās mūzikas. Cilvēki savu ceļu uz klasisko mūziku parasti sāk ar ļoti atpazīstamiem, viegli saprotamiem un melodiskiem skaņdarbiem, taču es sāku no otra gala – no  eksperimentālās mūzikas, no minimālistiem un no Keidža. 

Vai tas bija nejauši un raksturo to, ka tu vienkārši nebija pazīstama ar akadēmisko mūziku, vai tas bija tavs dumpinieces un pretstraumi lauzējas gars?

Man parasti aci un ausi piesaista lietas, kas ir mazliet nost no meinstrīma jeb pamatstraumes. Arī mana mākslas vēstures pasniedzēja teica: ja man jārunā par kādu no māksliniekiem, tad viņa jau zina, ka runāšu par tiem, kas pēc būtības nav laikmeta vai stila veidotāji, bet kādu, kas ir vai nu soli uz priekšu, soli pa labi, soli pa kreisi, bet nost no pamatstraumes.  (..) Es tiešām neatceros, kā Keidžs ienāca manā dzīvē, bet viņš ienāca un atstāja ļoti spēcīgu nospiedumu, kas šobrīd man ļauj labāk saprast Bahu! 

Kā tā?! 

Man grūti to paskaidrot, bet, ja pirms tam Bahs man nelikās interesants, tad pēc Keidža sāku just, ka arī Bahā ir kas tāds, ko saprot mana iekšējā pasaule. Ko es vēl varu piebilst par savu mīlestību uz Keidžu? Ka man, tāpat kā viņam, ļoti tuvs ir klusums, un, ja es tagad nekļūdos, tad viņš ir tas, kurš ir teicis, ka klusums ir visskaistākā skaņa. 

Tu noteikti neesi ieliekama vienā plauktiņā – esi cilvēks, kas sevi izpauž radoši dažādos mākslas veidos...

Mākslas žanrs, kurā tu izpaudies, nav tik svarīgs, ja tev ir, ko teikt, un ja tu jūti sevī vajadzību izteikties. 

Bet kāda ir tava iekšējā izjūta par to, kas tev labāk patīk: vai urķējošā rakšanās vienā virzienā, vai daudzpusīgā, panorāmiskā visa kā aptveršana? 

Tas ir jauks jautājums, jo iemesls, kāpēc es studēju teātra režiju, bet pēc tam – aktieros, bija tieši tas, ka teātris piedāvā iespēju visu savienot. Gan savā pasaulē un izdomātajā iecerē ievest dažādus cilvēkus, ieraugot viņos potenciālu – ka viņi var pienest šai idejai kaut ko vēl, lai tā ir vēl krāsaināka, vēl interesantāka, gan dažādus mākslas žanrus. Un ne tikai: teātris sevī iekļauj arī vēsturi un zinātni. Jebkuru dzīves jomu teātrī var integrēt, un tas man šķiet ārkārtīgi interesanti. (..) 

Interesanti tādā ziņā, ka tu nemitīgi bagātinies? 

Jā. Man šķiet, ka pasauli es tveru it kā ļoti fragmentāri, bet tajā pašā laikā mans prāts jeb "procesors" reģistrē šīs lietas, spējot tās sašķirot tēmās. Un tad es redzu: ja man ir kāda iecere, kas mani urda un ko vēlos pateikt, savā pieredžu kartotēkā varu atrast to šķirklīti, kas saistīts tieši ar konkrēto tēmu un vilkt no turienes ārā to, kas man tur ir sakrāts. Tas var būt kaut kas uzrakstīts: tie var būt vārdi vai domas, kas man ar to saistās. Vai mūzika, ko es kaut kur esmu dzirdējusi. Vai arī atrodu cilvēku, kurš glezno tieši par to sajūtu, par ko gribu runāt, un tad sadarboties ar šo cilvēku. Un tas man šķiet maģiski – ka cilvēki var sanākt kopā un sarunāties pat bez vārdiem. Mūziķis, izmantojot savu mākslu, sarunājas ar gleznotāju un viņa gleznās pausto. Viņi, iespējams, nevar definēt, par ko ir saruna, taču tā risinās par vienu un to pašu tēmu. Šajā mirklī saplūst radošā enerģija un maģiskums.

Kādas tev kā teātra cilvēkam ir attiecības ar mūziku, kas tiek rakstīta teātrim? Kad tev pašai ir interesantāk: ja dzirdi kādas meistarīgi izvēlētas dziesmas, kas raksturo konkrētās izrādes emocionālo noskaņu, vai arī tad, ja klausies oriģinālmūziku, kas rakstīta speciāli izrādei?

Gluži tāpat kā aktieriem ir pirmā, otrā plāna lomas un arī masu skati, tāpat ir arī ar mūziku. Jo mūzika izrādē var būt galvenais instruments, galvenais aktieris, galvenais spēlētājs. Bet mūzika var būt arī tādā lomā, ka mēs to it kā jūtam un noskatoties izrādi, šķietami zinām, ka tur bija mūzika, bet tā tik organiski ieplūdusi visā pārējā, ko esam piedzīvojuši, ka mēs to pat īsti nenošķiram no konkrētā mākslas darba. Līdz ar to tas atkarīgs no funkcijas, kas mūzikai izrādē piešķirta. Gadās arī tā, ka izrādē ielikta dziesma, lai skatītāji, piemēram, pamostas… 

Vairāk - ierakstā...

Māras Uzuliņas mūzikas izvēle:

John Cage, Meredith Monk and Anthony de Mare – Double Fiesta

Cibelle – Punk da Periferia

"Raxtu raxti" – "Zeme, zeme, Daugaveņa"

"Marana" – "Cik ikdienīgs šis ceļš"

Sébastien Tellier – La Ritournelle

Wim Mertens – Iris

"Ir OK" – "Ej un dzenies"