Šoreiz raidījumā “Mana mūzika” Anete Ašmanes tiekas ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Lieni Sebri, kas daudziem (jo īpaši bērniem un viņu vecākiem) pēdējā laikā noteikti labāk pazīstama kā Tuta. Sarunā Liene stāsta par bērnības vēlmi dziedāt, kas nerealizējās un joprojām mēdz iedvest bailes, runājam arī par darbu un dzīvi teātrī, gatavošanos lomām, mūzikas nozīmi Lienes dzīvē un pandēmijas gaišo maliņu.

Lienes Sebres mūzikas izvēle:

ZAZ – Eblouie par la nuit
Džūdija Denča – Send in the Clowns
Karls Dženkinss – Adiemus
Laura Polence – "Viena pati dvēselīte"
"Vilkači" – "Rūnu raksti"
Daumants Kalniņš, Kaspars Zemītis – "Dūdieviņš"
Mr. Big – To Be With You
Nirvana – Where Did You Sleep Last Night
The Kooks – Seaside
Jēkabs Nīmanis – "Tulpītes"

Vaicāta, kāda loma atvēlēta mūzikai un cik tā svarīga, Liene Sebre saka tā: "Man mūzika ir ļoti svarīga... Pirmā saskarsme ar mūziku bija bērnudārzā un vienkārši dziedot saviesīgos pasākumos. Skolas laikā bija ideja, ka varētu iet dziedāt –

kad mammai ieteicos, ka gribētu iet dziedāt, viņa atbildēja – sirsniņ, varbūt tā tomēr nav tava niša?

Laikam juta, ka nebūs un ļāva turpināt dejot. Bet es turpināju dziedāt skolas korī... Man ļoti patīk dziedāt! Šķiet, tas ir mirklis, kad tu atīries, palaid sevi vaļā. Man arī ļoti patīk klausīties mūziku un dejot – vai tas ir kādā iestudējumā vai vienkārši mājās: kad man viss ir slikti, uzlieku mūziku un "ārdos"."

Atceroties laiku, kad mācījusies Kultūras akadēmijā, Liene neslēpj:

"Bija dažādi pedagogi – arī tādi, kuri man teica, ka nekad es nekļūšu par aktrisi, ja šādi dziedāšu. Un vēl jo vairāk es noteikti nestrādāšu Nacionālajā teātrī... Nezinu, vai par spīti vai cita kā dēļ es šeit esmu.

Tas man iedzina diezgan nopietnas bailes vispār atvērt muti un dziedāt.

Katru reizi, kad neveiksmīgi atvēru muti, lai dziedātu, bailes pārmāca jebkādu spēju kontrolotēt balsi.

Skaņa, kas nāca ārā, nebija laba... Arī pāris kolēģu uz mani skatījās šķībi. Es to zināju un dziedošajās izrādēs slēdzu ārā savu mikrofonu – lai citiem nav kauns, lai mūsu skaņu vīriem ausīs nebūtu šīs briesmīgās skaņas. Bet ir kaut kādi mirkļi bjuši, kad man dod iespēju dziedāt.

Vislielākā uzdrīkstēšanās man bija piekrist projektam, kas bija plānots uz pagājušā gada Teātra dienu, pandēmijas dēļ tika pārcelts uz augustu un kļuva par "Īsto sālsmaizi". Man bija solodziesma – bija grūti sākt dziedāt vispirms kolēģu, pēc tam skatītāju priekšā.

Un pat tagad, runājot par to, atceros sajūtu, kā trīc viss ķermenis, cik šausmīgi bail man ir dziedāt, kaut arī man ļoti, ļoti patīk dziedāt! Un tad tas paradokss – man ļoti patīk, bet nesanāk, es gribētu, bet nevaru.

Dzirdu, ka dziedu šķībi, bet mirklī, kad esi jau nodziedājis, neko nav iespējams izmainīt. Sen atpakaļ sāku spēlēt klavieres, bet diemžēl to pametu. Tā ka mūzika man vairāk saistās ar dziedāšanu, kas man ir trauma. Taču ar dejošanu gan saistās skaistas atmiņas."