Latvijas neatkarības cīnītāja un sirsapziņas lieciniece Lidija Lasmane savas pārliecības dēļ 14 gadu ir pavadījusi apcietinājumā un padomju lēģeros, bet vienmēr uzsvērusi, ka nav varējusi rīkoties pret patiesību, jo pirmajā vietā vienmēr ir bijis Dievs, Latvija un ģimene.

1946. gadā Sarkanā Krusta māsu skolas formā Lidiju pirmo reizi aizveda uz čekas pagrabiem, un par palīdzību mežabrāļiem viņa tika notiesāta ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Pirmais laiks pagāja Urālos, Turinskā, pa stāvu, apeldojušu krastu velkot kokus ārā no upes.

1970. gadā Lidiju apcietināja otro reizi. «Par nepatiesu sacerējumu, kas diskreditē padomju varu, izplatīšanu» – un tas bija īpaši smags laiks, jo mājās palika paralizēts vīrs un meita, kura tikko bija iestājusies Mākslas akadēmijā, bet trešo reizi Lidiju aizdzina pa etapu 1983. gadā - par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Par savu pēdējo izsūtījumu Morodvijas lēģerī Lidija saka: „ Tur mūs marinēja badā, bet to bija viegli pārciest. Jo tā bija zvaigžņu stunda ar Dievu. Tik daudz atziņu nāca, un sajūta, ka Dievs stāv man blakus, bija pavisam reāla…"

Pagājušajā gada vasarā Lidijai apritēja 90, un šie svētki ieguva plašu rezonansi visā Latvijā, atgādinot mums par vērtībām, kas ir nemainīgas. Bet šonedēļ tikāmies ar Lidiju, lai runātu par mūziku, kurai viņas dzīvē vienmēr ir bijusi īpaša nozīme.