Latviju mīlot. Mācītājs, biedrības "Baltijas Globālā Iniciatīva" vadītājs Pēteris Eisāns

Šoreiz raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar Madonas baptistu draudzes mācītāju, biedrības "Baltijas globālā iniciatīva" vadītāju Pēteri Eisānu. 

Inta Zēgnere: Iespējams, ka daudziem tavs vārds ir pazīstams saistībā ar akciju "Zvaigzne austrumos" - no tiem daudzajiem tūkstošiem kurpju kastīšu, kurās, tuvojoties Ziemassvētku laikam, cilvēki sarūpē dāvaniņas, ko sūtīt uz Lībiju, Indiju, Sīriju un vēl daudzām citām valstīm, lai palīdzētu karadarbības zonās cietušajiem bērniem pasaules karstajos punktos. Parasti šī akcija sākas 1. novembrī, un gan jau jūs par to esat padomājuši arī šogad.

Pēteris Eisāns: Šogad visa centrā ir Ukraina, tādēļ tā izpausme mums ir nedaudz savādāka.

Šobrīd darbojamies ar kravām Ukrainai. Tieši tagad arī sāksies divstāvīgo gultiņu sagatavošana, jo cilvēkiem telpās jāsaspiežas ciešāk. Tas būs akcents šogad - saistīts ar kara bēgļiem, ģimenēm, bērniem tieši kara zonā.

Par Ukrainu mēs arī noteikti šodien runāsim, bet atceros, ka tu reiz kādā tikšanās reizē stāstīji par Jordāniju, uz kurieni bija devušās arī mūzikas terapeites, lai tur palīdzētu bērniem kaut kā sadziedēt tās iekšējās brūces, psiholoģiskos ievainojumus, un arī šodien mūzika būs centrālā ass, ap kuru risināsies mūsu saruna. Raidījuma ievadam tu esi izvēlējies epizodi no filmas "Misija" ar Ennio Morikones mūziku, šo pazīstamo obojas melodiju, ko filmā spēlē jezuītu misionārs. Kāds bija zemteksts šai izvēlei? 

Šeit savijas divi zīmīgi manas dzīves motīvi. Pirmais ir mūzika un oboja. Esmu mācījies mūzikas skolā, un pirmo pusgadu spēlēju čellu - dzīvoju Liepājā, bieži no Jaunliepājas stacijas kājām gāju līdz mūzikas skolai.

Reiz ziemā, lēnām ejot, biju apsaldējis vaigus, un vēl nobrīnījos: ieeju mūzikas skolā, garderobes "tantiņa" man nāk klāt un pliķē pa vaigiem. Aizeju uz klasi, bet mana skolotāja nav - viņš ir piedzēries...

Beigās tas bija tiktāl, ka bija jāmaina profils. Nekādu citu stīgu instrumentu nepiedāvāja, bet ieteica, ka labs skolotājs ir Visvaldis Bitāns - obojists, skolotājs un fotogrāfs - visnotaļ akurāts, labs cilvēks. Domāts - darīts.

Viņš parādīja, kāda ir oboja, iepūta tajā - viņam skanēja dievīgi. Kad sāku pūst es, nelaime bija klāt: kā bāzu mutē, jau ar pirmo sitienu pret zobiem nolauztu "munštuku"...

Tā ka tas tāds bērnības motīvs - oboja. Bet otrs - tagad jau kā pieaugušam cilvēkam - ir misijas motīvs. Tādēļ šajā skaņdarbā savijas abi motīvi, un tā man ir mīļa mūzika, ko es šad un tad vienatnē klausos.

Tātad patiesībā sākotnēji tieši čells bija tavs iemīļotais instruments? 

Nosacīti... Ģimenē esam pieci bērni. Esmu jaunākais, un visi mācījāmies kādu instrumentu. Brālis, 12 gadus vecāks par mani, spēlēja mežragu. Māsa, kas ir brāļa dvīņumāsa, spēlēja akordeonu. Nākamā māsa spēlēja vijoli, lai gan vismaz bildēs redzu, ka viņa to spēlēja ne pārāk ilgi... Nākamā māsa spēlēja klavieres, un tad man arī bija kaut kas jāmācās. Aizgājām uz mūzikas skolu. Nebiju nekāds mazais, kaulainais puisītis, bija tāds gruntīgāks, tad nu man ieskapēja to čellu. Dikti gan neprasīja, bet es arī nepretojos - ja kaut kas jāspēlē, nu, labi, kāda vaina? Čells izskatās labi. Labāk nekā vijolīti čīgāt.

Bet oboja bija interesanta ar to, ka skolotājs man teica - oboja ir grūts instruments, visi to nemaz nevar. O, labi, būšu viens no tiem izredzētajiem!

Un arī tad, kad viņš spēlēja, man likās tas skanējums tāds interesants - flauta būtu garlaicīga, bet oboja man likās intriģējoša. Arī tagad, kad mūziku paklausos, oboja ir tiešām interesanta orķestra skanējumā. Bet kā bērnam man tā interese ļoti liela nebija. Bija arī grūti dabūt tādu skanējumu, kas rada vilkmi - ka tu jūti: skan un ir forši!

Tētis, labu gribēdams, kaut kur Ļeņingradā bija nopircis oboju - neatceros, tā maksāja 100 vai 150 rubļu. Tā nu viņš to atved no ceļojuma, es priecīgs aizeju uz skolu, bet mans skolotājs to nodēvēja par tomātu spraužamo mietiņu. (smejas) Un tas nemaz nebija iedvesmojoši! (..)

Beigās no skolas dabūjām vācu instrumentu, un man - pat tādam puišelim - bija tādi brīži, kad es jutu - o, kaut kas tuvojas, tūlīt, tūlīt jau skanēs, pat bišķīt radās prieks spēlēt. Skolā bija orķestris un pat baznīcā bija tāds orķestris, kur piespēlēju - tā kā mudināts no vecākiem, bet beigās pašam arī kaut kāds prieciņš tomēr bija, jo

orķestrī ir tā interesantā lieta, ka tur vari piedzīvot to skaņu, vibrāciju, kopā būšanu, ko vienatnē nevari. Un tā ir tāda interesanta pieredze, ko droši vien var piedzīvot arī komandu sportā: tu piedzīvo sajūtu, ka esat uz viena viļņa un te kaut kas ir. Katrs no jums individuāli ar savu pienesumu izdarāt kopā kaut ko lielāku, un man kā bērnam likās - tas ir forši!

Arī mācīties mūzikas teoriju - tas kaut kur palicis saknēs. Ja man iedos notis, lai dziedātu korī, principā varu nodziedāt: nav man absolūtās dzirdes, bet relatīvā dzirde ir pietiekoši asa. Tā ka kopumā mūsu ģimenē mūzika bija, un, starp citu, par ģimeni runājot - mamma bija vairāk ekstraverta, emocionālāka, tētis - introverts un ļoti racionāls. Pēc izglītības viņš bija inženieris, un inženieris arī savā domāšanā. Bet arī viņš bija muzikāls, prata spēlēt vairākus instrumentus, un tad, kad padomju gados ticības dēļ viņu izmeta no darba rūpnīcā, kur viņš bija inženieris, tētis vairs nevarēja savā profesijā strādāt. Un vēlāk, dzīves otrajā pusē, viņš kļuva par mācītāju, bet, būdams mācītājs, kādās mazākās draudzēs pulcināja cilvēkus, veidoja pūtēju orķestrus! Tātad viņš - inženieris, intraverts, tehniski domājošs cilvēks, galīgi ne emocionāls, bet - arī viņam bija vieta mūzikā. Un katrs cilvēks mūziku dzird, katrs to piedzīvo savādāk, katru mūzika kaut kādā veidā saviļņo, un neviens no tās nav izslēgts.

Vai pats esi liepājnieks? 

Esmu dzimis Jelgavā, bet mani "formatīvie" gadi no sešiem līdz sešpadsmit pagāja Liepājā un tādēļ Liepāja man diezgan stipri sirdī ir, jā. 

Mani nedaudz izbrīnīja, ka mūzikas sarakstā esi iekļāvis Liepājas Svētās Trīsvienības ērģeļu skanējumu. Šķiet, ka seši, septiņi, desmit gadi varbūt nav gluži tas vecums, kad bērniem patiktu klausīties ērģeļmūziku.

Jā, jo es dzirdēju ērģeles klātienē... Sajutu to vibrāciju visā ķermenī, un tas bija tik jaudīgi! Pat tagad - es parf to runāju, un man skudriņas skrien, jo to labi atceros...

Un ja tu mūziku tā - līdz pat mugurkaula smadzenēm - sadzirdi, tevi var saviļņot un uzrunāt ļoti daudzveidīga mūzika. Ja es ērģeles būtu dzirdējis tikai pa radio, varbūt tas mani nebūtu tā aizskāris. Bet tad, kad telpa tiek piepildīta, bass, vibrācija - fantastiski! Un mani kā bērnu tas uzrunāja. Un vēl šobaltdien mani tas neatstāj vienaldzīgu, esmu gatavs klausīties.

Šogad nosvinēta tava 50. dzimšanas diena, un vēl aprit arī divdesmit gadi, kopš tu esi mācītājs. Kas tevi pamudināja pieņemt lēmumu kļūt par mācītāju, nevis, piemēram, par mūziķi? 

Nekad neredzēju sevi kā profesionālu mūziķi - tādas vīzijas manā dzīvē nebija pat bērnībā. Bet kā hobijs mūzika ir ļoti laba, un arī saviem bērniem mūsu ģimenē esam centušies dot iespēju mācīties mūziku. Rīgas 6. vidusskolā vienlaicīgi ar vispārizglītojošu programmu ir iespējams mācīties arī mūziku, līdz ar to visi bērni mums tur ir kaut ko mācījušies. Meita Rūta mācījās flautu, dēls Filips mācījās bungas un citus sitaminstrumentus, jaunākais dēls Edvarts mācījās čellu. Haraldam Bārzdiņam viņu izdevās pierunāt.

Un vai oboja ir nolikta tālākā plauktiņā, vai tomēr ir tādi brīži, kad tu paņem rokā instrumentu?

Oboja nav ņemta rokā diezgan sen, jo tā ir piemiņa no tēva - tas pats "tomātu spraužamais" - kaut kādas skaņas ar pūlēm tur var dabūt, bet ar to arī ir viss. 

Bet atgriezīsimies pie mācītāja aicinājuma izvēles... Kādā veidā tu nonāci līdz šai atziņai? 

Kā bērns atminos to, ka

pirmajā klasē zīmēšanas stundā bija jāzīmē sava nākotnes profesija. Uzzīmēju kanceli tajā baznīcā, kur tētis bija mācītājs. Man prasa – kas tas ir? Es saku – būšu mācītājs. Nē, nu, tā jau neesot kārtīga profesija! Protams, padomju laikos tā nebija kārtīga profesija. Viena no lietām - tu skaitījies tautas ienaidnieks. Specifika bija tā, ka algu maksāja, sociālos nodokļus ieturēja, bet sistēma  neparedzēja, piemēram, pensiju.

Vispār nebija nekāda veida sistēmas labumu, kas tajā laikā bija – piemēram, iespēja iestāties rindā uz mašīnu vai dzīvokli. Nnekas nepienācās. Tātad bija pilnīgi konkrēta diskriminācija, bet bērnam jau ir tā: kad tu skaties uz tēvu, viņš tev ir tas varonis, kuram vienā mirklī gribi līdzināties. Savukārt tad, kad esi pusaudzis, negribi viņam līdzināties. Es katrā gadījumā zināju, ka mācītājs - tas nav tas cilvēks, kuru cilvēki redz svētdienā. Es biju redzējis dažādus garos vakarus, dažādas sarunas, kad cilvēkiem ir kādas problēmsituācijas, kuras jāpalīdz risināt. Vēl visādas lietas, kur jāiesaistās un jādarbojas. (..)

Atceros vienu vakaru – sēžam pie galda, gatavojamies svinēt kādu dzimšanas dienu, bet kāds cilvēks zvana, ir krīzes situācija un vajadzīgs mācītājs. Tētis ceļas un iet. Tur bija tā amata garoziņa – to es biju redzējis. Un es sapratu, ka Dievs būs manā dzīvē, bet es noteikti negribu būt mācītājs...

Bet arī šī barjera kaut kādā veidā tika pārvarēta: tika atvērts garīgais seminārs, Latvija ieguva brīvību, un tas, kas padomju laikā bija aizliegts, tagad bija iespējams. Mani radinieki ir brīvības cīnītāji, pretošanās kustības dalībnieki, un viņi tika izraidīti no valsts. Un es atceros, ka manam onkulim Ojāram, kas bija ceļā uz Vāciju, atvadoties Rīgas stacijā, teicu, lai viņš Vācijā pameklē – varbūt Hamburgā ir kāds seminārs, jo kaut kad nākotnē gribētu mācīties. Bet nu – tas notika bišķi ātrāk, nekā biju tajā mirklī domājis, un līdz ar to, vidusskolu beidzot, tā vietā, lai iestātos juristos, aizgāju uz garīgo semināru, kas tieši tajā gadā bija atjaunots. Un tas bija iespējams tepat Latvijā. (..) 

Sarunas turpinājums teksta formātā sekos...

Pētera Eisāna mūzikas izvēle:

E. Morikone - Obojas tēma no filmas "Misija"

G. Belmans - Tokāta no "Gotiskās svītas"

Striper - Soldiers Under  Command

Arābu kristiešu dziesma Immanuel

R. Kaupers - "Mana dziesma"