Raidījumā "Mana mūzika" šonedēļ viesojas labdarības organizācijas "Hospiss LV" līdzdibinātāja Ilze Zosule. Hospisa aprūpe nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņu dzīves pēdējā posmā palīdz samazināt ciešanas un sāpes.

Liene Jakovļeva: Mēs šajā stundā runāsim par mūziku, klausīsimies mūziku, bet vienmēr šajā raidījumā runājam arī par raidījuma viesa darbu un ikdienu. Jūsu darbs saistīts ar to, lai nedziedināmi slimajiem cilvēkiem pēdējais laiks šajā saulē būtu gaišāks, patīkamāks. Vai šajā ceļa posmā, par kuru rūpējaties, arī mūzikai ir kāda nozīme? Vai mūzika vispār var palīdzēt? Dziedēt droši vien šajā situācijā vairs ne, bet varbūt kādu dvēseles brūcīti tomēr var aizvilkt ar kādu patīkamāku kārtiņu?

Ilze Zosule: Noteikti! Jūs trāpījāt tieši desmitniekā – tas ir viens no mūsu atklājumiem šajā darbā, ko darām mūsu Hospiss.LV, kam oktobrī atzīmējām jau sešus gadus.

Ideja nodibināt šo organizāciju mums radās kopā ar otru Ilzi – Ilzi Neimani-Nešpori. Tā bija pilnīgi jauna lieta. Neviena no mums nenāk ne no medicīnas sfēras, ne sociālās – mums katrai ir sava profesija, bet tad, kad izdomājām šo lietu darīt, kopā daudz ko atklājām.

Un mūzikas nozīme mūsu pacientiem ir viena no tām lietām, ko atklājām kā milzīgu vērtību! Mums nebija īsti kur paskatīties, kā tas viss notiek, mums bija tikai tāda nojauta, ko smagi slimie pacienti paliatīvajās nodaļās vai mājās varētu gribēt; kā viņiem varētu mazliet ļaut sajust dzīvi tās pilnajās krāsās.

Jā, mēs bijām redzējušas, ka uz Ziemassvētkiem bērni iet uz slimnīcu, padzied ārā latviešu tautasdziesmas, kristīgā skola iet un kaut ko dzied, un tā pamazām, pamazām arī mēs taustījāmies uz priekšu. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fondu un orķestra cilvēkiem: jau vairākus gadus pēc mūsu aicinājuma LNSO mūziķi ar saviem instrumentiem kā brīvprātīgie dodas uz slimnīcu paliatīvajām nodaļām.

Jūs noteikti visi esat bijuši slimnīcās: tajās ir lieli, plaši koridori un palātas. No sākuma domājām, ka ar instrumentiem varēsim iet palātās, bet tie ir pietiekami skaļi, bet plašie koridori tiešām pastiprina skaņu, un tad mēs sapratām, ka mūziķi var spēlēt, piemēram, koridorā. Mēs pieklauvējam pie palātas durvīm, pajautājam, vai cilvēki vēlas dzirdēt mūziku. Ja ir tāds brīdis, ka nevēlas, tad tā ir kā fona mūzika. Bet mums ir tiešām brīnišķīga sadarbība! Es tiešām apbrīnoju mūziķus. Pati līdz asarām esmu. Reizēm ar tādu humoru pie sevis nodomāju: paši rīkojam kādu pasākumu, es saku runu, un pati apraudos – tas jau arī nav īsti normāli. (Jūtas saviļņota.)

Viens no man īpašiem brīžiem saistīts ar Biķernieku slimnīcu, kad orķestra mūziķi spēlēja Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi". Tad gan visiem – gan māsiņām, gan virsārstam, gan pacientiem – lija asaras... Ko vēlos ar to pateikt? Ko mēs šajos brīžos redzam? Ka mūzika ir tik īss, vienkāršs tiltiņš, kā cilvēku aizcelt atmiņās uz kaut ko ļoti skaistu;

cilvēks izdzird šo valsi – varbūt tas saistīts ar viņa izlaidumu vai kāzām, un caur šo mūziku arī mūsu brīvprātīgajiem vieglāk uzsākt sarunu. Mēs redzam, ka kādam birst asara, mēs jautājam – vai jums kāda jauka atmiņa saistīta ar šo mūziku? Un cilvēks uzreiz kļūst atvērtāks un sarunājas.

No orķestra pēc mūsu aicinājuma brauc arī arfiste Ieva Šablovska, kura spēlē arī pāragri dzimušajiem bērniņiem, un liekas – nu, kāda arfa, to taču knapi var panest, bet tas patiesi skanēja kā baznīcā: varbūt ne vienmēr vajag tos pavisam klasiskos darbus, bet tādus, kas cilvēkiem mīļi. Tas ir kaut kas vienreizējs!

Mums bijis arī tā, ka kāds kungs, kas ir mazliet štramāks, kādai no mūsu brīvprātīgajām dāmām saka – vai jūs dejojat? Un tad mēs turpat, uz gultas sēžot blakus, kustinām rokas vai tāpat vienkārši turam pacientam roku un viņš dalās atmiņās par kādu skaistu deju vai kādu skaistu skūpstu, vai vēl kādu atmiņu…

Tā ka, Liene, jūsu pirmais jautājums trāpīja ļoti īstā vietā. Mana pieredze rāda, ka tiešām mūzika dziedē. Lai arī tā varbūt nedziedē brūces. Mēs esam brīvprātīgie, un to arī mums neatļauj noteikumi – mēs neesam palīgi, mēs nepārsienam, nedarām medicīnisku darbu, nemazgājam grīdas – tā ir slimnīcas kompetence. Bet mēs esam tie, kas atnākot uz slimnīcu, pacientiem to dienu padarām mazliet gaišāku. Uzcienājam ar saldējumu, kafiju, lašmaizītēm... 

Un vienkārši arī parunājaties…

Ar to parunāšanos nav nemaz tik vienkārši – pie sveša cilvēka pieiet un sākt runāties.

Tādēļ jau runa nav par ēdināšanu – tas ir par mazajām, jaukajām garšām. Piemēram, par to pašu saldējumu. Cilvēkam, kas ir pilnībā gulošs, pajautājam – vai jūs gribat saldējumu? Šokolādes vai vaniļas? Viņš vienkārši ar acīm pasaka…

Mums tā liekas tik parasta lieta, bet tad, kad cilvēks jau piesiets gultai un viņš ir slimnīcas režīmā, kur sešos iededz gaismu, tad nāk māsiņa ar termometru, tad nāk tas un tas, un tu esi tajā ritmā un kārtībā – kad cilvēkam ir iespēja izpaust autonomiju, un tev vēl kāds jautā, vai tu gribi to vai to…

Neviens šeit neēd kilogramiem – tā ir viena maza karotīte, kas tiešām var atsaukt ļoti skaistas atmiņas un piedzīvojumus, un smaidu. Tiešām smaidu! Tas viss šeit ļoti labi der kopā. Un tieši "Melanholiskais valsis" ir viens no tiem, kas arī man toreiz raisīja asaru plūdus... 

Zinu arī stāstu, kad kāds kungs vēlējās savas dzīves pēdējās dienās redzēt jūru, un čellists Jānis Rinkulis viņam spēlēja. Pie jūras…

Tas bija varens pasākums. Tur tiešām bija daudz komplicētu lietu un kārtīga loģistikas. Mēs gan nekad nesaucam kaut ko par pēdējo. Jo mēs nezinām, vai tā ir pēdējā vai priekšpēdējā vēlēšanās, bet tā bija tiešām ļoti smagi slima kunga vēlēšanās, kuram bija papildus grūtības ar elpošanu un tamlīdzīgi, bet viņa sapņa īstenošanā iesaistījās ļoti daudzi: vajadzēja nodrošināt transportu, vajadzēja sarunāt un atrast vietu, kur mēs Jūrmalā varam nobraukt, atrast čellistu. Turklāt tajā dienā bija stipra saule, un viens no mūsu brīvprātīgajiem turēja mūziķim priekšā saulessargu. Čellists saka – nē, nē, ne jau man – instrumentam, instrumentam!

Mēs visi bijām tik satraukušies. Vajadzēja speciālus ratiņus, ar kuriem iespējams iebraukt ūdenī, jo ūdens ir sāļš. Bet tas izdevās tik brīnišķīgi... Tas tiešām bija vareni! Un tad, kad tas izdodas, kad pēc tam kāds no tuviniekiem atraksta zīmīti, ka tas bijis kaut kas vienreizējs... Ka tētis, piemēram, pagājušajā naktī labi gulējis. Tās mazās lietas...

Mēs visi saprotam, ka nevaram radikāli izārstēt un panākt to rezultātu, ko visi gribētu - lai nekas nemainās, lai visi esam veseli, lai visi esam viens otram blakus bez apstājas. Bet tā nesanāk. Bet mēs par to tajā brīdī nedomājam. Mēs domājam par konkrēto cilvēku, par viņa piepildīto dienu...

Vairāk – ierakstā.

Pilna sarunas versija teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.

Ilzes Zosules mūzikas izvēle:

Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis” / LNSO, Mārtiņš Circenis (klarnete), diriģents Aivis Greters

Raimonda Paula „Manai dzimtenei” / ieraksts no Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncerta „Kopā augšup” (2023), diriģents Ints Teterovskis

Raimonda Paula tēma no mūzikas filmai „Ilgais ceļš kāpās” / Raimonds Pauls, Dāvis Jurka, LR bigbends, orķestra Sinfonietta Rīga stīgas, Viktora Ritova aranžējums, Dzintaru koncertzālē (2020)

Jāņa Lūsēna „Taisnība” / „Zodiaks”

Madonna / Papa don’t Preach

Džakomo Pučīni Nessun dorma no operas „Turandota” / Jonass Kaufmanis, Accademia Nazionale di Santa Cecilia koris un orķestris, diriģents Antionio Papano

Lučāno Pavaroti un draugi / Miss Sarajevo

Lucio Dalla / Caruso

Karla Orfa O Fortuna no Carmina Burana / Londonas SO un koris, diriģents Andrē Previns

Riharda Vāgnera Prelūdija no operas „Tristans un Izolde” / Leipcigas Gewandhaus orķestris, diriģents Andris Nelsons

Gustava Mālera Astotā simfonija / LNSO, Valsts akadēmiskais koris „Latvija”, LNOB koris, Rīgas Doma meiteņu koris „Tiara”, diriģents Tarmo Peltokoski