Šonedēļ tiekamies ar režisori Kristu Burāni. Runājam par mūziku, Kristas radošo ikdienu, viņai un mums būtiskām lietām. Arī par politiku.

Vai profesijai - režisore - līdzās minams vēl kaut kas? "Manuprāt, šobrīd tas ir pareizākais nosaukums, lai gan vēl kaut ko varētu kabināt klāt. Šobrīd esmu laimīga ar to, ka cilvēkiem vairs nav jādomā par to, kas esmu, un man arī nav jāskaidro citi vārdi. Apzīmējums "režisors" ietver daudz."

Raidījumā skan mūziku, ko sarakstījuši cilvēki, ar kuriem Krista sadarbojusies: "Katram darbam, ar kuru strādāju, ir savs raksturs, un manas idejas vīzija ietver ne tikai vizuālo, bet arī skanisko aspektu," skaidro Krista. "Tāpēc vienmēr domāju, kurš cilvēks vistuvāk atbilstu konkrētajai iecerei. Līdz šim visos darbos izdevies veiksmīgi atrast komponistus, skaņu radītājus un mūziķus, kuri precīzi saprot, sajūt ideju, un ir gatavi atsaukties un strādāt ar mani: līdz ar to, ka par mūziku zinu ļoti maz, ir grūti dot sakarīgus piemērus.

Mūziķi, kuri mani pazīst, jau zina manus teicienus - "nu, tas skan tā kā vaļa vēderā" vai - "tas varētu skanēt tā - tink!" Viņiem no manām impresijām jāprot saprast, kas tad man galvā skan.

Un ir ļoti interesanti vērot, kādas ir komponistu metodes, kā viņi mēģina atrast sarunas veidu ar mani. Piemēram, jaunākajā darbā, filmā "Saruna par tukšo telpu", Reinis Sējāns sākumā man atsūtīja veselu bloku ar iespēlētām idejām... Ar baudu viņa testam gāju cauri, tas bija jauks veids, kā mēģinājām saspēlēties un rast uzticēšanos."

Sarunas gaitā Krista Burāne vaļsirdīgi atzīstas: "Būtu priecīga, ja manas attiecības ar mūziku būtu tādas, ka justu nepieciešamību apzināti sekot tam, kas notiek.

Šobrīd mūzika manā dzīve ir kas tāds, kas aizklāj klusumu, bet domāju, ka varētu kaut kas mainīties - pavisam nesen atklāju, ka ir ļoti skaisti tajā ienirt tāpat, bet pagaidām tas notiek impulsīvi.

Varbūt tāpēc, ka bērnībā neizveidojās labas attiecības ar mūziku - es vienmēr baidījos no mūzikas skolotājiem, agrajām kora stundām un cilvēkiem, kuri sit pa pirkstiem, ja gadās uzsist pa nepareizo klaviertaustiņu.

Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem skolotāju bardzība kļuvusi par iemeslu ļoti lielam atsvešinājumam pret skanisko pasauli. Stāsts, ko daudzi no manis jau dzirdējuši, ir tāds: kad skatījos, kā pāri ceļam nāk mana klavieru skolotāja, vēlējos, lai viņai uzbrauc mašīna...

Tāpēc vienmēr esmu bijusi to cilvēku pusē, kuriem vajadzīgs klusums vai tas, kas skan ārā, dabā."

Vaicāta, vai mākslinieks, kurš savos darbos runā par sociāli politiskajān problēmām, spēj kaut ko mainīt sabiedrībā, veidot rezonansi ar tālredzīgākām sekām, kas kā vilnis nenoplok, Krista prāto: "Labs jautājums! Daudz par to domāju. No vienas puses - mākslai jārunā par sociāli svarīgām tēmām, bet rezonanse, ko var radīt mākslas darbs, nebūs liela un nebūs tāda, kas raisa revolucionārus pagriezienus. Taču vienlaikus jau pats fakts, ka ir cilvēki, kuri atļaujas par to runāt publiski, atļaujas kritiski skatīties uz situāciju un uzdot jautājumus, ir svarīgs process sabiedrības ilglaicīgākas veselības uzturēšanas kontekstā.

Mākslinieks un mākslas publiskās pastāvēšanas lauks šobrīd ir viena no retajām vietām, kur cilvēki var mācīties nebaidīties būt brīvi, nebaidīties atbildīgi uzdot jautājumus, kas pēc tam var novest pie atbildīgas, sabiedrībai nozīmīgas rīcības.

Mani šobrīd interesē, vai mūsos ir pietiekami liels spēks, lai mēs būtu gatavi iet uz rīcību, ne tikai jautāt."

Cita starpā Krista arī pauž: "Nedomāju, ka liela daļa šobrīd Saeimā esošo cilvēku saprot kultūras nozīmi un vienlaicīgi - tās spēku.

Kultūra viņiem ir izklaide un dekors. Uz svētkiem vajag, lai kāds atnāk, noskaita dzejoli, koris nodzied, meitenes skaisti nodejo. Vai arī izklaides formātā mazliet atpūsties no dienas lielajiem darbiem.

Un to trešo vērtību - kultūras veidojošo lomu - viņi nezina un negrib zināt, jo tad uzreiz nāktos sastapties ar jautājumu pašiem sev: ko es daru, kādas ir manas vērtības, kāpēc esmu tas, kas es esmu šeit un tagad. Tas ir bīstams process, varētu pat teikt - terorisms."

Režisores Kristas Burānes izvēlētā mūzika:

Reinis Sējāns / "Instrumenti" / “Dienas nakts sakari”
Edgars Rubenis. Mona de bo / no albuma “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” / “Viņi aiziet saulē”.
Egons Kronbergs. Iļģi. Tumsa tumsa, kas par tumsu no albuma “Sēju vēju”
Jēkabs Nīmanis. “Tulpītes”
Edgars Šubrovskis. No albuma “Karaliene Anna” dziesma “Rudensziema”
Edgars Raginskis. “Aizies” Dziesma jauktajam korim ar Ojāra Vācieša dzeju. Pirmatskaņojums 2017. gada 1. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa Zālē. Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", diriģents Māris Sirmais. Solistes: Sintija Šmite un Irīna Rebhūna (soprāns).