21. augustā 35. dzimšanas dienā sveicam pianistu un komponistu Vestardu Šimku. Sarunā ar Gitu Lanceri jubilārs atklāj, kura mūzika un kuri komponisti bijuši nozīmīgi viņa dzīvē un veidojuši viņu pašu kā mūziķi.

Sarunas gaitā Vestards atminas: "Man bija astoņi gadi, kad mūzika manā galvā sāka skanēt ļoti intensīvi - apsēdos pie klavierēm, lai ar improvizācijas palīdzību mēģinātu to dabūt kaut kā ārā. Nepratu īsti apieties ne ar hromatismiem, ne harmonijām, un

vispār melnie taustiņi sākumā mani ļoti biedēja, tādēļ nolēmu no tiem izvairīties.

Savas pirmās improvizācijas pārvērtu pirmajās kompozīcijās, un tās sacerēju tikai uz baltajiem taustiņiem - tā bija absolūti diatoniska mūzika. Caur šo balto taustiņu mūziku centos izpaust iekšējo nepieciešamību nepastarpināti piedzīvot īpašu katarses stāvokli. Acīmredzot astoņu gadu vecumā man tas bija ārkārtīgi svarīgi, un es visādiem paņēmieniem to mēģināju panākt..."

Pianists neslēpj, ka klavieru faktūru tobrīd jau sajutis kā diezgan iepazītu lietu: "Ar tās palīdzību savās improvizācijās jau varēju šo to uzburt un izveidot - sevišķi jau tādas grandiozas kulminācijas (smaida). Šī mūzika bija diezgan dramatiska, brīžiem gaišu, brīžiem ne tik gaišu skumju pilna un pārsteidzošā kārtā diezgan latviska.

Tolaik tā īsti mūziku pats vēl nebiju klausījies, bet šī mūzika bija kas tāds, kas vienkārši plūda no manis ārā.

Ap to laiku kā klausītājs nokļuvu vienā no manas dzīves pašiem pirmajiem koncertiem. Tā bija Lielā ģilde, sēdēju pirmajā rindā tieši aiz diriģenta. Nezinu, kas tas bija par orķestri, nepazinu diriģentu, bet atceros, ka skanēja Pētera Vaska Cantabile stīgām.

Nekad nebiju dzirdējis Pētera Vaska mūziku, bet sev par lielu pārsteigumu šajā mūzikā saklausīju akurāt tādu stilistiku, kādu gribēju izteikt savās balto taustiņu improvizācijās!

Tās balstīju uz skaņām fa – la – si, un koncertā pārsteigts atskārtu, ka Vasks to darījis jau sen pirms manis… Man tas šķita ļoti dīvaini, kā tāds īsts likteņa pirksts.

Kad neilgi pēc tam nokļuvu pie Pētera Vaska un parādīju viņam dažas savas improvizācijas, viņa sejas izteiksme bija diezgan līdzīga manējai tajā koncertā. Tā nu mēs sapratām, ka tā vai citādi esam gara radinieki.

Patiesi, Pētera Vaska mūzika ir tas, kas identicificē mani pašu un saistās ar to, kas vispār esmu. Katru reizi, kad spēlēju Vaska mūziku, mēģinu to atcerēties un īpaši kultivēju sajūtu, ar kādu pirmo reizi klausījos viņa mūziku – jo tobrīd koncertā man šķita, ka sirds pa muti kāpj ārā..."

Vestarda Šimkus mūzikas izvēle šāda:

Pēteris Vasks - Cantabile per archi  (I Flamminghi, diriģents Rūdolfs Vertens)
Aleksandrs Skrjabins - Désir, op.57 nr. 1 (Aleksandrs Skrjabins 1910.gadā)
Kīts Džerets - Improvizācija no albuma Testament (Kīta Džereta koncerts Parīzē 2008. gadā)
Hanss Cimmers - mūzika Terensa Malika filmai The Thin Red Line (1998)
Sergejs Rahmaņinovs - Pirmais klavierkoncerts, 2. daļa (Sergejs Rahmaņinovs, Filadelfijas orķestris, diriģents Jūdžins Ormandi 1941. gadā)