"Daiļslidošana man ļoti palīdzējusi visu dziedātājas karjeras laiku! Jo, pirmkārt, sports māca izturību, spēku, koncentrēšanos. Gribasspēku, ja kaut kas nesanāk. Darba tikumu – darīt un strādāt, kamēr iznāk. Jo sportā, sevišķi daiļslidošanā, kad mācies kādu jaunu lēcienu vai kādu jaunu elementu, visu laiku krīti, krīti, krīti, krīti, krīti... Kamēr sanāk!" smej dziedātāja Ieva Kepe, kura savulaik sajūsmināja skatītājus ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, lieliski atveidojot Turandotu, Aīdu, Salomi un daudzas citas lomas. Vēlāk Baltajā namā bijusi režisora asistente, bet tagad ir neaizstājama un saprotoša sufliere. 10. aprīlī viņa svinēja skaistu un apaļu dzīves jubileju.

Sandra Ņedzvecka: Raugoties uz jums, iespaids ir tāds, ka ar teātri saslimst tieši aizskatuves un teātra dzīves dēļ, nevis pašas dziedāšanas dēļ.

Ieva Kepe: Droši vien... Ja tā padomā, man jau īstenībā nebija izvēles, jo visa mana bērnība, cik vien sevi atceros, pagājusi Rīgas Operetes teātrī, kur strādāja mamma un paps, un viss brīvais laiks, kas bija, tika pavadīts tur. Bērnudārzā neesmu gājusi. Turpat netālu, ejot pa Artilērijas ielu uz augšu, bija Rīgas Sporta pils, kur no četru gadu vecuma nodarbojos ar daiļslidošanu. Tur vienmēr treniņi bija vakaros, un mammai bija ļoti ērti mani uz tiem aizvest, ātri aizskriet atpakaļ uz darbu, bet pēc tam atnākt man pakaļ. Bet viss pārējais laiks, kas bija ārpus skolas un daiļslidošanas, man ritēja Operetes teātrī. 

Klausītājiem atgādināsim, ka jūsu mamma ir Lilija Sniedze, bet tētis – Ramons Kepe. Cik lielu iespaidu viņi atstājuši ne tikai uz operetes, bet vispār mūzikas patikšanu?

Viņi atstājuši iespaidu tieši uz klasiskās mūzikas patikšanu.

Visapkārt tolaik skanēja estrādes mūzika, bet Operetes teātrī izdzirdēju savādāku mūziku dzīvā orķestra pavadījumā. Man tas viss ļoti patika. Kaut kā tas likās ļoti dzīvi – daudz dzīvāk nekā estrādes mūzika, kas bija ierakstīta un zināmā mērā skanēja vienā ritmā.

Šeit bija ātrāk un lēnāk, klusāk un skaļāk, un tas viss kaut kā vilka no manis ārā to patikšanu un emocijas. Kad bija jau kādi piecpadsmit, sešpadsmit, aktīvi gāju skatīties izrādes uz operu, kas man kaut kā patika labāk. Protams, mans sapnis bija mūzikli, bet tolaik pie mums tie tika uzvesti ļoti reti – tik, cik Operetes teātrī, bet ne manā laikā, kad es tur strādāju. Tas man palika kā sapnis. Bet operete mani iemācīja cienīt un mīlēt klasisko mūziku – ar klasisko orķestri, ar klasiskiem instrumentiem un klasiskām balsīm.

Kuri ir tie krustpunkti, kuros daiļslidošana izrādījās palīdzīga kļūšanā par dziedātāju?

Daiļslidošana man ļoti palīdzējusi visu dziedātājas karjeras laiku! Jo, pirmkārt, sports māca izturību, spēku, koncentrēšanos. Gribasspēku, ja kaut kas nesanāk. Darba tikumu – darīt un strādāt, kamēr iznāk. Jo sportā, sevišķi daiļslidošanā, kad mācies kādu jaunu lēcienu vai kādu jaunu elementu, visu laiku krīti, krīti, krīti, krīti, krīti... (smejas) Kamēr sanāk! Nevar teikt, ka caur sāpēm – kritieni uz ledus nesāp – , bet caur tādu nevarēšanu... Caur ērkšķiem uz zvaigznēm! Un daudzās lomās, sevišķi ņemot vērā to, ka biju dramatiskais soprāns un manas varones bija dāmas ar raksturiem, šis sportiskais piegājiens ļoti, ļoti palīdzēja. Ļoti bieži to arī saviem kolēģiem dziedātājiem esmu teikusi, ka šeit jābūt sportiskam piegājienam. Un arī tagad saviem jaunajiem kolēģiem, kas nāk un prasa man kādus padomus, vienmēr stāstu, ka jābūt tīri sportiskam, mērķtiecīgam piegājienam. Uz dažām lomām it īpaši.

Kā tas var būt, ka slidošanā, uz ledus krītot, nesāp?

Nezinu… Protams, bijis arī tā, ka lielā ātrumā esmu ielidojusi apmalē – tad sāp, jā. Bet tad, kad krīt uz dibena vai sāniem – nezinu, kāpēc, laikam tas saskares moments izslīd, un līdz ar to sāpes nejūt. Protams, ceļi slapji ir katru treniņu, bez tā jau nevar iztikt. Bet sāpju nav bijis.

Uz skatuves jums ir nācies krist?

Man ir nācies krist no skatuves... Tas bija diezgan smags gadījums. Tas bija periods, kad Operas nams bija remontā un dažas izrādes tika spēlētas pie mums Operetes teātrī. Izrāžu vajadzībām orķestra bedres maliņās tika uzbūvēti tādi trijstūrīši, un mēs tos trijstūrīšus arī izmantojām. Tas bija Jura Kulakova mūzikls "Latvijas karalis", kur man bija jādejo tieši uz tā trīsstūrīša, un pie teksta: "Ja šitā ies, lai sarga Dievs!" tas trijstūrītis salūza – kaut arī tolaik biju ļoti, ļoti tieva un viegla.

Iegāzos orķestra bedrē, uzkritu virsū 17. gadsimta čellam, kurš izšķīda skaidās; galva bija pārsista gan man, gan čellistei... Protams, izrāde apstājās un tālāk vairs negāja. Mūs aizveda ar "ātrajiem" uz slimnīcu, sašuva galvas. 

Kāds bija brīdis, noliekot malā slidas un aizejot no sporta?

Diezgan grūts, jo no četriem gadiem līdz 26 gadu vecumam es slidoju: visu laiku treniņi, treniņi. Pierasts bija ļoti. Visa mana dzīve bija ar to saistīta. Bērnības un jaunības atmiņas nav saistītas ar skolu, bet tieši ar daiļslidošanu, ar daiļslidošanas kolēģiem, sporta nometnēm un to, kādas nebēdnības tur darījām. Viss ar to ir saistīts.

Kad bija jānoliek slidas, man palīdzēja tas, ka tikko biju sākusi savu dziedātājas karjeru, un tur visa pasaule bija vaļā... Viena loma, otra loma, trešā loma. Tas visu kompensēja.

Ja būtu jāaiziet no daiļslidošanas uz nekurieni, būtu bijis daudz sāpīgāk, taču man priekšā bija lielas, skaistas lomas, un līdz ar to bija vieglāk. 

Un mūzika, kuru klausīsimies kā pirmo jūsu atsūtītajā sarakstā, saistīta tieši ar daiļslidošanu! 

Jā, tas ir "Ēdelveiss" no filmas "Mūzikas skaņas". Šī bija pirmā mūzika, ar kuru es uzstājos savās pirmajās sacensībās. Tas bija "Dinamo" stadionā, ārā, ziemā, un pa visu Zaļās ielas rajonu skanēja "Ēdelveiss"... 

Vai atceraties savu pirmo uzkāpšanu uz Operetes teātra skatuves? Kas tā bija par lomu? Kā bija ar sirds drebēšanu?

Sirds nedrebēja, bet kājas gan! (smejas) Tā bija Evelīnas Valēras loma izrādē "Zilā maska". Tā bija mana pirmā loma, un uzreiz – galvenā! Protams, ka visas malas trīcēja, bet – kā jau jaunībā...

Jaunībā vienmēr liekas – jūra līdz ceļiem, es taču varu! Un, ja jau es varu nodziedāt, tad liekas – nu, tad skatieties, kā es tagad dziedāšu! (smejas)

Ar katru gadu cēlās atbildības sajūta un arī sapratne par to, ko daru nepareizi. Līdz ar to nevarētu teikt, ka pēdējos karjeras gadus es būtu dziedājusi bez uztraukuma. Galīgi nē. Man liekas, ka sākumā varbūt pat ir vieglāk, jo es taču speru pirmos soļus, man daudz ko piedos. Protams, tolaik tā nedomāju – tagad es to saprotu. Un tā jūra līdz ceļiem – tas nebija tikai man. To redzu arī savos jaunajos kolēģos operā. 

Vairāk – ierakstā.

Ievas Kepes mūzikas izvēle:

* Dziesma "Ēdelveiss" no Ričarda Rodžersa mūzikla "Mūzikas skaņas" ekranizējuma ar Kristoferu Plammeru fon Trapa lomā, 1965

* Viljas dziesma no Franca Lehāra operetes "Jautrā atraitne" / Džoana Sazerlenda, New Philharmonia orķestris, Ambrosian operas koris un diriģents Ričards Bonings, 1966

* Dziesma Memory ("Atmiņas") no Endrū Loida-Vebera mūzikla Cats ("Kaķi") / Bārbra Streizande, 1981

* Zentas balāde no Riharda Vāgnera operas "Klīstošais holandietis" 2. cēliena / Ieva Kepe, Latvijas Nacionālās operas orķestris un koris, diriģents Gintars Rinkēvičs, 2003

* Toskas ārija Vissi d’arte no Džakomo Pučīni operas "Toska" 2. cēliena / Marija Kallasa, Milānas operteātra La Scala orķestris un diriģents Vitorio de Sabata, 1953

* Eboli ārija O don fatale no Džuzepes Verdi operas "Dons Karloss" / Elīna Garanča, Neapoles San Carlo operteātra orķestris un diriģents Jurajs Valčuha, 2022