Ints Teterovskis: Svarīgākais ir nevis tas, ka mēs klausāmies, bet ko saklausām

Šoreiz raidījuma "Mana mūzika" viesis ir diriģents, jauniešu kora "Balsis" mākslinieciskais vadītājs Ints Teterovskis. Viņu uz sarunu aicinājusi Inga Žilinska.

Inta Teterovska mūzikas izvēle:

Peter Gabriel - Downside up
"Marana" - “Parasta diena”
Bjork - New World no filmas "Dejotāja tumsā"
Philip Glass - 1. daļa Changing opinions no cikla Songs from Liquid Days
Grupa "Sigma" / Anna Auziņa - "Mikēniete
Stanley Myers - He was beautiful (cavatina) / Evelyn Tubb, Michael Fields 
Pizzicato Five - Baby Portable Rock
Joao Gilberto - O Pato
Muse - Exogenesis
Paul Simons - Diamonds on the Soles of her Shoes
G. F. Handel - Allelulujah no oratorijas "Mesija"

***

Inga Žilinska: Cilvēki tevi visvairāk asociē kā diriģentu, lai gan līdzās tam tu dari vēl daudzas citas lietas - piemēram, piesaki Senās mūzikas festivāla koncertus vai dažkārt vadi dažādus televīzijas šovus. Bet tad, kad aicināju tevi uz šo sarunu, tu sacīji, ka esi Īlē un atjauno baznīcu. Lūk, pie šī es gribētu pakavēties drusku ilgāk. Kas īsti notiek Īlē?

Ints Teterovskis: Šobrīd man tā nu jau ir tāda viegla galvassāpe, jo esmu sapratis, kur esmu iekūlies... (smejas) Bet no otras puses

tā ir tāda netīša sakritība, kas sākās pirms septņiem gadiem, kad, braucot pa Zemgali, vienkārši ieraudzījām baznīcu. Piegāju klāt, un izrādījās, ka durvis bija vaļā.

Atcerējos, ka Baznīcu nakts organizatori vienmēr prasa, kāpēc "Balsis" nepiedalās, un es saku - mēs vienmēr piedalāmies, mēs dziedam baznīcās regulāri, vienkārši neredzu lielu jēgu, kāpēc vajadzētu tieši tajā dienā īpaši vēl to darīt. Un tad es teicu - nē, šeit es gribu Baznīcas nakts koncertu un uzreiz zvanīju pašvaldībai, lai saprastu, kam tā pieder un ar ko jārunā. Principā - seni mūri, padomju laika šīfera jumts, neesošs tornis un tad es sāku mēģināt izpētīt, kas tas tāds ir. Pirmā versija bija tāda, ka tā ir 1620. gadā celta baznīca, un tad laika gaitā esošo versiju mēs redzam no 1830. gadiem, kas ir pārbūvēta un paplašināta. Un tagad skaitās, ka Īles baznīca vismaz pēc 19. gadsimta sākuma mērauklas ir baznīca 400 cilvēkiem, bet varbūt, ka tas bija visdrīzāk saistīts ar draudzes lielumu vai kā savādāk. Un tur mēs regulāri ar "Balsīm" vismaz reizi gadā šo septiņu gadu laikā esam tur uzstājušies, dziedājuši visdažādākos koncertus. Pirmais gads bija ļoti īpašs, jo baznīca bija ciet. Slēgta tā bija kopš Otrā pasaules kara, kad tā cieta - tāpēc arī nav torņa, un tā ir viena no baznīcām, kā saka vēsturnieki, tā ir vienīgā Zemgalē, kas 1905. gadā tika nodedzināta. Bet tad, pateicoties nodedzināšanai, tika uztaisīt jauna jumta konstrukcija. No 2008. līdz 2010. gadam tika uzlikts jauns jumts. Un no vēstures baznīcai ir saglabājušies mūri un jumta konstrukcija.

Mūsu pirmā uzstāšanās reize bija Baznīcu naktī - saskaitījām, ka apmēram 700 cilvēku tajā dienā atbrauca, jo tas bija kaut kas nebijis, tajā beidzot varēja ieiet! Visādi stāsti uzreiz bija no vietējiem cilvēkiem, un tad tā baznīca sāka dzīvot.

Pagājušā gadā viducī man zvanīja no Rīgas Mediju un mākslas tehnikuma, [Koka mākslas un metālmākslas nodaļas vadītājs] Arvīds Verza un teica, ka studentu kursa darbi ir baznīcu atjaunošana, un Latvijā vairāk nekā 50 baznīcas ir jauniešu rokām atjaunotas - protams, ne jau visi celtniecības darbi, bet daļēji arī tie. Ir atjaunotas vai ieguvušas jaunu veidolu vai atguvuši seno. Un viņš teica, ka Īles baznīca šogad ir viņu sarakstā. Tas bija pagājušā gada pavasarī. Sapratu, ka tas ir impulss, ir kaut kas jādara. Tad mēs uzreiz ķērāmies pie lietas, meklējām, kur var atrast kādu, kuru tas interesētu kādā veidā ieguldīties un kaut kādā veidā nākt talkā.

Un patlaban ir tā, ka, ja visas zvaigznes sakritīs, 2. jūlijā vajadzētu būt pirmā posma atklāšanas koncertam Īles baznīcā ar visu interjeru. Nav garantēts, ka paspēsim visu jumtu, jo tas vēl ir procesā.

Esošais jumts ir noturīgs, visi tehniskie pārbaudījumi ir veikti. Un sākumā mums teica, ka tas ir vietēja mēroga valsts kultūras piemineklis, pēc tam ieskatījāmies papīros, izrādās - valsts. Līdz ar to uzreiz ir lielāks cilvēku loks, kuru viedoklis ir jāuzklausa.

Pēc būtības šogad mēs plānojam pabeigt grīdu, tiek restaurētas durvis. Diemžēl no paša interjera nebija saglabājies absolūti nekas, tāpēc arī visa iekšpuse - gan altāris, gan soli un balkons būs, ieturot stilu, bet tas būs viss no jauna veidots. Jo, kā jau es minēju, vēsturiskas ir tikai sienas un jumta konstrukcija - vairāk nekas tur nebija palicis.

Interjeru mums taisa profesionāļu vadīti jaunieši, kuri, es ceru, visi dabūs desmitniekus. Mums ir arī ļoti daudz uzņēmēju, kas nāk talkā ar konkrētiem uzdevumiem - ir lieliski, ka ir cilvēki, kuriem līdzīgi kā man iedegās acis un viņi grib kādu labu darbu izdarīt.

Ir doma, ka tur varētu iekārtot arī elegantu ierakstu studiju, ko varētu lietot arī mākslinieki. Un ka Īles baznīca būtu ne tikai vieta kartē, bet ikdienā pieprasīta un apdzīvota vieta.

Un es domāju, ka Dobeles novadā būtu vēl viena skaista kultūrvieta. Tas ir tieši starp Dobeli un Auci, ārkārtīgi skaistā vietā. Tajā apkārtnē ir augstākais kalns, Krievkalns, no kura paveras ļoti skaists skats uz Dobeli - var redzēt 17 kilometru attālumā. Mierīga, klusa vieta, tur ir vēl arī muiža, kas savulaik bija sanatorija. Ja kāds tai ķertos klāt un mēģinātu to uzlabot, būtu izcili. Bet nu - nekas tur patlaban nenotiek. Nu tad sākam ar Īles baznīcu - tad skatīsies, kas tālāk attīstīsies.

Pirmais mūziķis tavā sarakstā ir Pīters Geibriels. No kurienes nāk šī mīlestība pret Geibrielu?

Tāpēc, ka man ārkārtīgi patīk viņa mūzika, viņš vienmēr izvēlas lielisku dzeju, kas man ir ļoti svarīgi. Un šis ir īpašs gadījums: dziesma Downside up ir no albuma "Ovo", kas tika speciāli pasūtīts millennium sakarā Londonā, atklāšanā bija vesels uzvedums. Albumā ir ļoti daudz skaistu dziesmu, un tas ilgu laiku nebija pieejams: man bija tikai kasete, jo arī straumēšanas vietnēs tā nebija - droši vien autortiesību dēļ. Beidzot tas ir pieejams!

Te ir tie vārdi - "Downside up, upside down". Tas ir tas, ko es vienmēr saku un kā es arī pats skatos uz lietām - pasaule griežas, un mēs nekad nezinām, vai mēs konkrētajā mirklī esam kājām gaisā vai nē, kas man dod iespēju vienmēr uz lietām skatīties no miljons skatpunktiem.

Tas ir tas, kā es vienmēr pie jebkuras lietas pieeju: nekad man nav tikai viens ceļš, pa taisno. Man ir entie varianti, un tas dod iespēju saprast lietas no dažādiem skatupunktiem un sajust varbūt to, ko tu pats nejūti, bet sajust to, ko citi domā. Tas ir maziņš kods, kas man ir ļoti svarīgs ikdienā.

Izklausās, ka tu esi kā kaķis, kas vienmēr krīt uz kājām.

Tur jau tā lieta, nevar jau zināt, vai krīt vai lec uz augšu. Tu jau nezini, vai viņš piezemējas - varbūt tieši otrādi: viņš uzlec augšā un pieķeras. 

Skatot tavu mūzikas sarakstu, tur ir diezgan daudz dažādas mūzikas, tā ir gan popmūzika, gan filmu mūzika, gan latviešu mūzika. Protams, arī kori "Balsis" tu esi izvēlējies. Vai tu ikdienā bieži klausies mūziku? Vai tā ir mašīna, vai tā ir pastaiga un austiņas? Varbūt koncerti radio? Kā tu vispār patērē skaņu ierakstus?

Jā, klasiskās mūzikas sarakstā ir maz, jo klasiskā mūzika ir tā, kas skan manā galvā, kad mūziku neklausos. Tāpēc es arī mazāk to klausos, jo es to pats "ražoju". Un es tieši domāju – ja man būtu ambīcijas un gribētu būt komponists, droši vien sāktu rakstīt, bet man šķiet, ka pasaulē mūzikas ir tik ārkārtīgi daudz un tā ir tik skaista, turklāt tik daudz kas no sarakstītā kaut kā paslīdējis garām vai nu indivīdam vai lielajām radiostacijām, tā ka daudz kam nemaz netiec klāt. Man patīk klausīties kaut ko negaidītu, sadzirdēt kaut ko tādu, ko neesmu dzirdējis. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka tu nevari zināt to, ko neesi dzirdējis – tas ir jāsadzird. Tāpēc mūziku klausos tad, kad man ir noskaņojums klausīties, kad pats negribu dungot. Kad gribu vairāk patērēt mūziku, kāda ir radīta un iedziļināties tajā... Klausos austiņās un mašīnā arī, bet tas ir grūtāk, jo man nepatīk fona mūzika – man vienmēr gribas ieklausīties. Pat tajā, kas tiek definēta kā fona mūzika, es vienalga ieklausos, jo uzskatu, ka diez vai nu tā ir domāta kā fona mūzika – kāds to ir radījis un kādam tas bijis kaut kas svarīgs. Protams, tagad arvien vairāk parādās algoritma mūzika, bet to var atkost diezgan viegli un ātri, ka tā ir mašīnas radīta, kas arī savā ziņā nav slikti, jo mašīnai jau arī kāds uzrakstījis to kodu, kādā veidā šai mūzikai vajadzētu skanēt. Tā ka lietoju absolūti visus iespējamos mūzikas veidus. Protams, ir tāda mūzika, kas mani uzrunā mazāk – kaut kādu agresiju absolūti negribu, jo urbānā vide mums bieži vien ir gana aktīva, intensīva un diemžēl arī agresīva, tāpēc ar tām emocijām man pietiek no ikdienas. Ja klausos mūziku, gribu kādu citu pasauli, un mūzika to bieži palīdz uzburt.

Vai tu pats tiec arī uz koncertiem – baudīt tos, nevis tikai radīt?

Ir grūti, reti iznāk. Tā kā "Balsis" ir amatieru koris, mēs mēģinām vakaros, un, kad vadi kori, principā tu visu laiku esi kā viena aktiera teātris. Jo tavs pienākumus ir iedvesmot to, kas tev ir priekšā – lai viņš izdara vislabāko, ko viņš var. Tas prasa milzīgu enerģiju, tāpēc bieži ir tā, ka brīvajos brīžos man gribas pabūt vienam. Un aiziet uz koncertu – to ir ļoti grūti izdarīt, jo tad ir mākslīgi jāatslēdz viss, kas apkārt. Un mani arī drusku kaitina kaut kādi mazie sīkumi.

Piemēram, biju uz Ukrainas kamerorķestra koncertu Lielajā ģildē. Kā tai [televīzijas] kamerai čīkstēja tas kāts – biju gatavs piecelties un to ieeļļot! Jo mirklī, kad tu klausies ārkārtīgi skaistu mūziku, saproti arī, ka tev visu laiku kāds kaut kur traucē.

Tāpēc arī Īles baznīcā ļoti rūpēšos par to, lai nav lieko trokšņu – āra skaņas vai, nedod Dievs, ventilācijas vai siltuma kanālu trokšņi. Tā nedrīkst būt, jo mūzikai jāļauj dzīvot un pārņemt tevi pilnībā, nevis jācīnās. Jo, redz, mūsu dzirde ir pieradusi filtrēt. Mūsu dzirde pieradusi nevis sadzirdēt, bet tieši otrādi – atslēgt apkārtējos trokšņus. Un mirklī, kad tu kaut ko ar dzirdi nevis mēģini saklausīt, bet atslēdz, tajā mirklī diemžēl tu zaudē kaut ko no tā, ko tev vajadzētu sadzirdēt – tas ir neizbēgami. Tāpat Dziesmu svētkos – pēdējā laikā visu laiku tos apskaņo. Īstenībā to nevajadzētu, vienkārši pašam vajadzētu ieklausīties, būt klusākam un gribēt sadzirdēt, nevis dzirdēt. Te ir tā atšķirība – koristiem arī vienmēr saku: es taču saprotu, ka jūs dzirdat.

Jo dzirde ir tā maņa, ko tu nevari izslēgt, pat ausis aizbāžot ciet, jo dzirde strādā ar vibrāciju – tavs ķermenis vibrē līdzi jebkurā gadījumā. 

Jautājums, ko tu sadzirdi. Ir gan man viens mīļākais koncerts, kas man bija burtiski tikko. Mūsu korim nāks klajā jauns ieraksts ar Raimonda Paula mūziku un Ineses Zanderes vārdiem. Studijas ierakstā tās nav pieejamas – tās ir dziesmas par Latvijas upēm, kas sarakstītas 2015. gadā Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētkiem. Izdomājām, ka būtu jauki, ja Inese Zandere nolasītu dzeju, ko viņa gribētu, lai kāds sakomponē. Un tad Raimonds Pauls pa virsu improvizēja.

Ieraksts bija tāds, ka mēs ar Maestro abi sēdējām studijā, bija apmēram skaidrs, kādā noskaņā jāspēlē, un es viņam vienkārši parādīju, kad viņam jāsāk spēlēt. Viņš spēlē, un es viņam rādu mirkli, kad vajadzētu kādu citu noskaņu... (..) Tas bija fantastiski – ka tu sēdi un saproti, KAS tev spēlē.

Protams, to tagad varēs noklausīties visi. Tāds koncerts man patika...

(..) 

Kas ir tava mūzika?

Kā jau mūziķim, mani ietekmē jebkura mūzika. Protams, ir kaut kādi atsevišķi kodi, kas tevī dzīvo – intervāli, harmonijas. Bet es vienmēr cenšos dot jaunu sajūtu iespējas jebkurai mūzikai, jo es saprotu, ka nošu ir tik daudz, cik ir, iespējamās nošu kombinācijas ir nedaudz vairāk, bet tomēr limitētas, tāpēc es meklēju kaut ko vairāk nekā tikai mūzikas melodiju un harmoniju – svarīga man ir arī dzeja, vide, vieta, jo vienu un to pašu skaņdarbu dažādās vietās tu uztver pilnīgi savādāk.

Kādas ir tavas attiecības ar kino? Lietains sestdienas vakars mājās vai tomēr kinoteātris? Vai tomēr ļoti maz un attālināti?

Pēdējos divus gadus kovids mani ievilka filmu mākslā daudz pamatīgāk nekā jebkad agrāk, jo parasti laiks bija aizpildīts ar daudz ko citu. Mūsdienu tehnoloģijas un iespējas pēc būtības ļauj redzēt pilnīgi visu, kas eksistē pasaules vēsturē. (..) Ir vairākas vietnes, kurās skatos filmas; ir atsevišķas vietnes, kas rāda nemeinstrīma filmas, tomēr kopumā filmas kļūst skatīties aizvien grūtāk, jo kinoindustrijā visi diemžēl mēģina uzminēt to kodu, kas varētu būt filmas veiksmes kods, bet man liekas, ka galvenais ir ticēt idejai, ko tu dari, un tas tad arī būs tas jaunais veiksmes kods. Tomēr ļoti daudzas filmas skrien kaut kam pakaļ un mēģina kaut ko atdarināt. Tad es cenšos atrast tās, kas bijušas pagrieziena filmas, lai arī man būtu bišķi skaidrāka šīs jomas attīstība. Filmas patērēju arvien vairāk, un esmu pat sācis skatīties seriālus, ko agrāk vispār pat iedomāties nevarēju. Sava burvība tur ir – ja tev tiešām ir laiks, un pēdējos divus gadus tā bijis diezgan. 

Tavā dziesmu sarakstā ir Stenlija Maijersa dziesmiņa no filmas "Briežu mednieks". Tā rakstīta 1970. gadā ģitārai solo, bet to šajā versijā dzied Evelīna Taba – dziedātāja, kuru mēs asociējam ar renesanses un baroka repertuāru.

Tagad Senās mūzikas festivālu es vadu, bet agrāk to organizēju - gan pirms Latvijas Koncertu laika, gan tad, kad Solvita Sējāne bija viena no aktīvākajām organizatorēm. Bija reize, kad Evelīna Taba šeit uzveda vienu operu, un es biju tā kā viņas gans. Mēs ļoti labi sapazināmies, man jau bija kaut kādas iemaņas angļu mēlē, kas man nav mācīta – esmu mācījies vācu valodu, bet bija jārunā angliski. Mūziķa dzirde man ir, un tu saproti, ka angļu valoda ir vācu valodas atvieglotā versija, tā ka tur lielas sarežģītības nav. Ar Evelīnu mums bija ļoti labas attiecības – apmēram nedēļu dzīvojām kopā, un es biju tas, kas viņu transportēja – viņa dzīvoja Mežotnes pilī un vajadzēja braukt uz Rundāli. Pats arī piedalījos tajā uzvedumā. (..) Arī savu bakalaura darbu rakstīju tieši par renesanses mūzikas interpretācijas iespējām – vai vajag mēģināt atdarināt vai nevajag. Man senā mūzika ļoti interesēja, tā kā tas man bija vienkārši unikāls piedzīvojums! Un Evelīna teica – klausies, atbrauc pie mums uz Dārtingtonu, mums tur ir kursi. Es arī aizbraucu uz turieni, uz Angliju. Man tur nebija, kur palikt, nakšņoju Evelīnas mašīnā… Tā kā viņa mani neiesaistīja viņu uzvedumā, pabiju tur tikai pāris dienu, bet tur bija viens dziedāšanas profesors no Gildholas – es tai laikā ākstījos, studentu gados falsetā ļoti labi dziedāju. Un tad Evelīna teica – aizej pie viņa uz vienu nodarbību. Aizgāju, viņš mani noklausījās, vienkārši paķēra aiz rokas un teica – viss, tu mācīsies Gildholā! Sadabūšu visus grantus... Un tad es vienkārši domāju – bet es negribu dziedāt, es negribu būt kontrtenors! Es sapratu, ka to varu – būtu falsetists, jo neesmu tenors, bet gan baritons. Varbūt tagad es to pieņemtu, bet nu – ko nu vairs, balss bišķi palietota, vairs nebūtu tās sajūtas, kas bija tad. Bet man liekas, ka labi vien ir. Es dziedu diezgan labi, bet nejūtu, ka gribētu būt solists. 

Tavā izvēlēto darbu sarakstā ir viens ieraksts, par kuru tev nevaru nepajautāt. Pizzicato Five - japāņu grupa, kura sākumā raisa  smaida, taču tā melodija ir ārkārtīgi lipīga. Vai tas ir no zēnu kora brauciena uz Japānu?

Absolūti! Iedomājies, tu aizbrauc uz Japānu, uz 45 dienām ap Ziemassvētku laiku. Tev ir entie koncerti. Vienīgais, ko tu redzi, ir viesnīcas, autobuss un dažos brīvos vakaros kaut kur tu vari iziet vidē, kas tev ir absolūti nesaprotama, jo saprast japāņus ir ļoti sarežģīti. Ja latvietim prasa, lai viņš pastāsta par savu kultūru, latvietis visu laiku arī mēģina kaut ko pastāstīt. Bet japānis saka – netērēsim laiku, runāsim par kaut ko citu, jo to patiesi nav iespējams saprast. (..) Jāņem vērā, ka Japāna ir elektronikas Meka - ej uz veikaliem, klausies mūziku, izvēlies austiņas. Protams, tādā veidā klausoties, mēģināju saprast, kas tad japāņus saista. Kā jau mēs zinām, viņus saista Raimonda Paula mūzika, arī viņa melodijas. 

Kā tu nosvinēji savu piecdesmito jubileju, kas bija 7.maijā?

Mums ir tradīcija – solokoncerts "Balsīm". Parasti tas ir marts, bet martā vēl īsti nevarēja neko darīt. Un tad mēs to pārlikām, un beigās iekrita, ka tas būs manā dzimšanas dienā. Šoreiz mums bija divus gadus veca ideja, ko mēs gribējām īstenot tieši Īlē, kur mums bija ne tikai koncerts baznīcā, bet arī zaļumballe, kurā koris dziedāja solo. Tad mums bija doma uztaisīt 80. gadu disko. Un tādā veidā es arī nosvinēju dzimšanas dienu: Bijām "Totaldobže" zālē ar koristiem – bija reāli laba trīs stundu disenīte ar pašu koristu izvēlētām 80. gadu dziesmām, un viņi paši arī tās dziedāja. Tā ka tāda bija mana dzimšanas diena. Pirms tam bija ekskursija Mežaparkā, bet pēc tam – normāla disenīte. 

Vairāk un plašāk - ierakstā.