Raidījumā "Mana mūzika" šonedēļ tiekamies ar Dantes Aligjēri biedrības Latvijas nodaļas prezidenti, Realizācijas direktori apdrošināšanas jomas uzņēmumā "Eurolife Lavia", mūzikas autori, visaugstākā līmeņa itāļu valodas tulku un tulkotāju – Hellu Milbretu Holmu.

Runājam par bērnības un skolas laika skaņuvidi, sinhronās tulkošanas knifiem, kurioziem un zvaigžņu mirkļiem.

Ilga Auguste: Vēl viena ļoti svarīga tavas dzīves sastāvdaļa ir mūzika, kas tiešā un pārnestā nozīmē spēlējusi lielu lomu, veidojot tevi kā cilvēku, kā personību. Un vai gan citādi ir iespējams, ja mamma ir flautiste Silga Mezīte, tētis – aktiera Arnolda Milbreta dēls, dokumentālā kino operators Jānis Milbrets, bet krustvecāki – dokumentālā kino režisore Laima Žurgina un pūtēju orķestra "Rīga" diriģents Gunārs Ordelovskis! Kādu tu atceries savu bērnības mūziku?

Hella Milbreta-Holma: Mana bērnības mūzika... Tās ir ļoti daudz! Ņemot vērā, ka mamma bija gan flautas skolotāja, gan arī skatuves māksliniece, ļoti daudz dzirdēju mūziku flautai. Otrkārt – tā kā mēs dzīvojām mākslinieku mājā un akustika bija diezgan laba, dzirdēju arī to, ko augšējos stāvos spēlē citi mūziķi. Tā ka mūzika visu laiku bijusi klātesoša arī manā bērnībā…

Mākslinieku māja – tā ir Āgenskalnā. Kādas bija tās personības, kuras tu dzirdēji spēlējam?

Vistuvāk skaņas nāca no Helvija Stengrēvica, kurš radīja mūziku un kura mamma pasniedza solfedžo vai harmoniju audzēkņiem arī privāti. Es ļoti bieži viņu traucēju darbā, jo laikā, kad viņa uzdeva diktātus saviem audzēkņiem, man pietika vienu reizi dzirdēt šo diktātu, un es to sāku atkārtot un vēlreiz atkārtot uz klavierēm. Un bija reize, kad Helvija Stengrēvica mamma nāca lejā sūdzēties manai mammai, ka es viņu traucējot darbā, jo skolēniem esot viegli uzrakstīt diktātus! (Smejas.)

Vai ar šo bērnības, skolas un skološanās posmu saistās arī Kristofa Vilibalda Gluka Flautas koncerts, kas raidījumam "Mana mūzika" ir tava izvēle numur viens?

Jā gan! Tā kā mana mamma ir flautiste un savulaik spēlēja arī pedagogu orķestrī, viņu repertuārā bija arī Kristofa Vilibalda Gluka Flautas koncerts: man ļoti patika to klausīties gan mājās, gan koncertos, gan arī tad, kad devos līdzi šim orķestrim, kas vasarās rīkoja nometnes ar mēģinājumiem.

Vai pati arī esi mēģinājusi iepūst flautiņā?

Man šķiet, ka patiešām tikai iepūst – tas arī viss... Mamma ir iedevusi man bērnībā flautu rokās, bet mūsu mērķis nebija, ka es varētu virzīties pūšamo instrumentu virzienā. 

Bet kā tava bērnības muzikāli kinematogrāfiskā vide vēlāk ietekmējusi tavas izvēles?

Tā kā mana mamma tolaik strādāja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā kā flautas pedagoģe un redzēja, ka arī man ir interese par mūziku, viņa ierosināja, ka man vajadzētu iestāties sagatavošanas klasē Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Kad jau pienāca laiks iestājeksāmeniem, mamma drošības pēc, ejot garām Rīgas Horeogrāfijas vidusskolai, pajautāja: „Meitiņ, bet ja kas – vai tu špagatu varētu uztaisīt, ja gadījumā mēs neizturētu konkursu iestājeksāmenos Dārziņa mūzikas vidusskolā?” (Smejas.) Bet nu – špagatu tomēr nenācās taisīt – mani uzņēma Emīla Dārziņa mūzikas skolā, un tā es uzsāku savu pirmo izglītību mūzikas jomā.

Bet ja vajadzētu – to špagatu tu toreiz būtu varējusi uztaisīt? 

Špagatu esmu taisījusi. Vairākkārt dzīvē.

Ko tev iemācīja Emīla Dārziņa mūzikas skola? Kādus pamatus tā tev deva?

Pirmkārt, šī skola iemāca ļoti nopietnu darba disciplīnu, darba kultūru. Un, pat ja reizēm gribētos apšaubīt, kādēļ tas viss ir nepieciešams – tik daudz vingrināties, bez brīvdienām, bez vasaras brīvlaikiem… Kamēr citi bērni ārā rotaļājas, mēs vingrināmies. Protams, man tajā laikā neviens neskaidroja, ka tas viss ir programmēšanas darbs. Tāpat kā IT speciālisti programmē datoru, mūziķi un sportisti vingrina gan muskuļu atmiņu, daudz vingrinoties, gan veido neironu saites un atmiņu, lai mēs automātiski pēc tam varētu atskaņot skaņdarbus. Un tam visam nepieciešams laiks, lai šī programma ierakstītos. Nebija jau izvēles! Mums bija jāgatavo programmas gan audzēkņu vakariem, gan eksāmeniem, gan koncertiem. Tā ka viens ir darba disciplīna. Otra lieta – šī skola dod iespēju pierast pie skatuves, pierast būt auditorijas priekšā – arī tas ir ieguvums. Un treškārt – tā ir ļoti bagātīga intelektuālā un emocionālā pasaule, kas tiek attīstīta, jo mēs ļoti daudz klausāmies mūziku, sastopamies ar ievērojamām personībām, kas tiešām bagātina redzes loku.

Vai Emīla Dārziņa mūzikas skolā tu stājies klavieru nodaļā? 

Jā, es stājos klavieru nodaļā, un manas klavieru pedagoģes bija Ilze Juriksone un Īrisa  Purens, kura šobrīd dzīvo Kanādā.

Vairāk – audioierakstā.

 

Hellas Milbretas-Holmas mūzikas izvēle:

Kristofs Vilibalds Gluks – Presto no Koncerta flautai ar orķestri Solmažorā, op.4 | Emanuels Paijī un Bāzeles kamerorķestris Džovanni Antonīni vadībā

Roberts Šūmanis, Francis Lists - "Veltījums" | Andrejs Osokins

Everts Taube Så skimrande var aldrig havet ("Jūra nekad nebija tik mirdzoša") | The Real Group

Vergu koris "Lido doma zelta spārniem" no Džuzepes Verdi operas "Nabuko" | Romas operteātra kori un orķestri diriģē Rikardo Muti

Džākomo Pučīni - Toskas ārija Vissi d’arte no operas "Toska" | Elīna Garanča un Festivāla orķestris Karela Marka Šišona vadībā Dzintaru koncertzālē, 2023

Hella Milbreta-Holma - Per Te ("Tev"), veltījums pianistam Armandam Ābolam | Armands Ābols

Džuzepe Verdi - Dzīru dziesma (Brindisi) no operas "Traviata" |Rame Lahajs, Marina Rebeka un "Lielā dzintara" Festivāla orķestris Sperancas Skapuči vadībā, 2015