Raidījuma "Mana mūzika" viesis šonedēļ ir šīgada jubilārs – viens no izcilākajiem ģitārspēles meistariem Latvijā, komponists, aranžētājs un producents Aivars Hermanis.

Runājam par pirmajiem muzikālajiem impulsiem, uzzinām, kāpēc, būdams vien septiņgadnieks, Aivars mūzikas skolā atteicies no piedāvātās trompetes, cik viegli vai grūti uz elektriskās ģitāras nospēlēt Rimska-Korsakova "Kamenes lidojumu" un kādu mūziku Aivars Hermanis sauc par savējo.  

Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, šķiet, nav bijis tādas sevi cienošas popmūzikas, džeza, roka vai citādi neakadēmiskas grupas, kas nelūkotu pēc Aivara kā ģitārista: "Suvenīrs", "Tip top", "Modo", "Opus", "Remix". Mākslinieks vienmēr bijis šo neakadēmiskās mūzikas profesionāli spicāko grupu un notikumu epicentrā, un līdzās aktīvai muzicēšanai attīstījis sevi arī kā  aranžētāju, komponistu, producentu un lektoru. Vairākkārt aptaujās atzīts arī par Latvijas labāko ģitāristu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa mūzikas sarakstā nemaz nav skaņdarbu, kurā nedominētu ģitāra...

Raidījumā skan:

Aivara Hermaņa dziesma "Daba" ar Ārijas Elksnes dzeju / dzied Ieva Akuratere, Aivara Hermaņa ģitārpavadījums. Ieraksts no Ievas Akurateres un Aivara Hermaņa albuma "Ceļš" (2022). Arī šī albuma skaņu režisors un producents ir Aivars Hermanis. Nedaudz piedzied Laimis Rācenājs...

Imants Kalniņš, Māris Čaklais – "No rīta" ("Dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta" / dzied Igo, aranžētājs Raimonds Macats

Gunārs Rozenbergs – "Lornete" / Latvijas Radio bigbends, solists – Aivars Hermanis

Bireli Lagre – Made in France / atskaņo ģitārists un mūzikas autors Bireli Lagren

Astors Pjacola – Oblivion / no albuma Al DiMeola plays Piacolla (1996) / Al Di Meola (ģitāra), Arto Tuncboyacian (sitaminstrumenti) un Dino Saluzzi (bandoneons)

Joe Zavinul – A Remark You Made, (LP, CD Heavy Weather) / Džo Zavinuls (taustiņinstrumenti), Vens Šorters (saksofons), Aleksis Akuņja (sitaminstrumenti)

Liberty City (Live in LA) / Jaco Pastorius Big Band

Hoakins Rodrigo – "Aranhuesas koncerta" lēnā daļa / solists – Pako de Lusija (ģitāra), Orquestra De Cadaques, diriģents Edmons Kolomērs

***

Ilga Auguste: Vairākkārt aptaujās esi atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. Tāpēc laikam nav nekāds brīnums, ka tavas mūzikas sarakstā nav skaņdarbu, kuros nedominētu ģitāra! Bet ko tu pats sauc par savu mūziku – paša nekomponēto?

Aivars Hermanis: Tā varētu likties, ka ģitāra ir papildus bonuss, kura dēļ man kaut kas varētu patikt vairāk. Nē, tā tas absolūti nav. Jo visvairāk man tuvi slavenie taustiņu meistari – Herbijs Henkoks, Čiks Korea, vēl vesela rinda džezistu un tieši viņu komponētā mūzika. Vairāk esmu klausījies tieši šādu mūziku, ne tik daudz ģitārmūziku.

Tavas mūzikas joma – cik tā ir noturīga vai mainīga? No kā tas atkarīgs? Varbūt par savu tu kādā dzīves posmā sauc viena veida mūziku un māksliniekus, un paiet kāds laiks, un tā bilde ir gluži cita?

Tā ir, jo mēs jau paši kļūstam arvien citādāki. Mēs gan pierodam pie sevis un liekas, ka tā nav, bet jēga jau ir mainībā – itin visās lietās pasaulē. Tas, ko mēs klausāmies un tas, ko mēs par to domājam; tas, ka, kļūstot vecākiem, sākam domāt par lielajām problēmām, dzīvi un nāvi – tas ir likumsakarīgi, tā cilvēka dzīvē iekārtots. Man tas tieši tā arī bijis.

Agrajos padsmitnieka gados, kad sāku sevi apzināties, bija "Bītli" un viņu piecreiz uz magnetofona lentes pārkopētie ieraksti: šņāca vairāk, nekā varēja saprast. Bet "Bītli" dzied savas dziesmas – tas ir kaut kas īpašs!

Kad no šīsdienas skatupunkta paklausos, kā viņi savās pirmajās platēs spēlē – kā pašdarbnieki! Šķībi, līki, visvisādi. Bet tie gabali ir ģeniāli! Kad vēlāk sāku saprast, par ko viņi dzied, sapratu, ka tā ir manta pāri laikiem un viņu mūzika ir laikmeta iezīme.

Viņi faktiski izmainīja skatu uz populāro mūziku. Bija arī citas grupas, bet viņi bija redzamākie. 

Sāksim ar tavu dziesmu "Daba", ko dzied Ieva Akuratere tavas ģitāras pavadījumā. Un tas ir ieraksts no 2022. gada kompaktdiska "Ceļš", kuram tu esi arī producents.

Jā, tur es esmu viss, izņemot mākslu, kas ir uz vāciņa. Par šo dziesmu ir vesels stāsts. Man parasti iesākumā ir dzejoļi, teksts – tikai pēc tam rakstu mūziku. Un man diezgan ātri iet tā lieta: ja kaut kas iekrīt sirdī, paņemu ģitāru un piecpadsmit, divdesmit minūšu laikā pamatmeldiņš ir gatavs. Tad to var uzlabot, aranžēt.

Bet ar šo Ārijas Elksnes dzejoli man kaut kā nevedās. Man tas dzejolis ļoti, ļoti patika, un man bija komplekss, ka tas, ko esmu sacerējis, nav pietiekoši labs un cienīgs šādai dzejai, lai to ierakstītu un atskaņotu.

Pagāja divi, trīs gadi, un tad vienu brīdi likās – jā, tā tas varētu būt. Aizsūtīju Ievai Akuraterei, un viņa teica – jā, es to gribētu dziedāt. Un tad mēs ierakstījām.

Aivar, tu esi sadarbojies ar visiem mūslaiku popa, roka, džeza un pat klasiskās mūzikas grandiem, bet, iemetot aci tavā biogrāfijā, biju mazliet pārsteigta, ka jau no mazotnes tu esi zinājis, ko tu gribi un ko negribi, jo septiņu gadu vecumā, aizvests uz mūzikas skolu Liepājā, tu esot atteicies no piedāvātās trompetes kā specialitātes instrumenta. Kā tas notika?

Tieši tā tas arī notika, jo

arī savā agrīnajā vecumā kaut kā neiztēlojos, ka es varētu pūst tauri... (Smejas.) Es tā kā ietiepos, mamma saprata, ka diez vai viņa mani pierunās, un tā nu es uz to bērnu mūzikas skolu neaizgāju un trompeti mācīties nesāku.

Mūzikas vidusskolā iestājos pēc 8. klases, bet arī ne gluži specialitātē, kuru būtu gribējis. Bet tolaik klasisko ģitāru ne Liepājas mūzikas skolā, ne citviet Latvijā nepasniedza, jo nebija pasniedzēju. Bet tad atradās viena ebreju dāma, kura bija apprecējusies ar vienu krievu virsnieku, kurš savukārt bija atsūtīts uz Liepājas Karostu. Viņa aizgāja uz Liepājas mūzikas skolu un pieteicās, ka viņai ir Gņesinu augstskolas diploms klasiskajā ģitārā un tā nu viņu priecīgi paņēma par pasniedzēju tautas instrumentu nodaļā. Tikko kā es to uzzināju,

devos pie direktora Valda Vikmaņa un teicu, ka to fagotu īstenībā nevaru pūst, jo man ir sirdskaite, ātri nogurstu. Man arī bija sirdskaite, bet īstenībā tā man netraucēja... Taču tas bija labs iemesls pāriet uz ģitāru.

Tobrīd biju jau otrajā kursā. Direktors teica – ja vienā gadā vari apgūt iztrūkstošos priekšmetus, kas ir tautas instrumentu nodaļā, tad – uz priekšu! Tad nu ģitārai ķēros klāt nopietni un visu dienu to spēlēju: no rīta līdz vakaram, un tad vēl vakarā krogā. Pa desmit, divpadsmit stundām – kādus pāris gadus. Tur jau negribot iemācīsies. (Smejas.)

Un divpadsmit gadu vecumā, ķimerējoties kopā ar tēvu, tu izgatavoji elektrisko ģitāru.

Pat divas. Vienu basģitāru un vienu elektrisko. Pamatā, protams, to paveica tēvs, bet arī es daudz ko darīju: tādā veidā iemācījos dažādus galdniecības darbus, lodēšanu, jo tolaik jau nekādas elektroģitāras nopirkt nevarēja. Tēvs spēlēja Metalurgu kultūras nama pašdarbības estrādes orķestrī, un arī es gāju uzmēģinājumiem: patika man visa tā ņemšanās un nolēmu, ka varētu ar tēvu uzspēlēt: viņš – akordeonu, es – ģitāru. Ģitāras nebija, tāpēc uztaisījām.

Vairāk – ierakstā.