Filmu montāžas režisore Līga Pipare stāsta, kāpēc par lielāko izaicinājumu viņa sauc darbu pie filmas "Sapņu komanda", cik apjomīgs bija "Nameja gredzena" materiāls, kad beidzot viņai izdevās apskaut slaveno Suitu sievu Ruču, cik liela loma filmas montāžas procesā ir ritmam un mūzikai, un kuru latviešu komponistu Līga sauc par mūsdienu Hendeli.

Līgas Pipares mūzikas izvēle:

Rihards Zaļupe - "Jauns sākums" no filmas "Nameja gredzens"
Ilga Reizniece latviešu tautas dziesmā "Nesmejieti jūs, ļautiņi"
Huun-Huur-tu - Chiraa-Khoor
Ainars Mielavs / Gints Sola - On The Top Of The Hill
Neil Young - Dead Man Theme
Uģis Prauliņš un latviešu tautas dziesma "Pirmais pērkons"
Uģis Prauliņš - Sanctus no Te Deum Laudamus
Cee-Roo - Feel the Sounds of Kenya
Allanis Morisette / Salif Keita - Prayer The Prayer Cycle - Mercy
Johans Sebastiāns Bahs - Ārija no Trešās orķestra svītas
Aigars Grauba - "Baiga vasara"

***

Vaicāta, kas īsti ir filmu montāžas režisors, Līga Pipare stāsta: "Filma sastāv no dažādiem posmiem, un tieši noslēdzošajā posmā montāžas režisors patiesi ir pats galvenais - tas, ko angliski sauc par post production. Tas ietver visu, kas notiek pēc filmas uzņemšanas, lai tā atnāktu pie skatītāja. Ar režisoru esam kā partneri. Vislabāk man patīk, ja saņemu pilnu nofilmēto materiālu un varu vienatnē to noskatīties - un tad sakārtot un salikt savu versiju, par kuru stabili zinu: par to varu stāvēt un krist. Skatoties filmas materiālu, parasti jau jūtu, ko režisors gribējis teikt."

Tiesa, "Nameja gredzenā" gan bijis citādi: "Tik apjomīgos darbos ir savādāk - ar vienas dienas nobīdi visu laiku biju cieši kopā ar filmēšanas komandu. Atrados montāžas telpā, un ar dienas nobīdi saņēmu materiālu, kuru montēju tūlīt, uz vietas, lai uzņemšanas grupa varētu redzēt, kas iznācis."

Bet pati pirmā filma, kas Līgai īpaši svarīga, ir dokumentālā filma "Viktorijas bērni". "Tā ir mana debijas filma, ar kuru ieguvu pašapziņu kino jomā: ka veidu, kādā stāstu, kāds saprot un novērtē."

Taujāta, vai dažkārt nenākas dusmoties par daudzajiem dubliem, Līga smej, ka dusmas esot blakus efekts visam radošajam darbam. "Ir posms, kad tev šķiet - tā ir ļaunprātība no pilnīgi visiem! No scenārista, idejas autora, aktieriem, operatora, kurš nofilmējis tieši tā, ka nevar samontēt, no režisora, kuram pilnīgi noteikti šī nav veiksmīgākā filma, un vispār - žēl, ka esmu tajā visā iesaistījusies... Kad tiec tam pāri, domā - nu, nav nemaz tik slikti! Un beigās - hm, viss ir pavisam labi!"

Par riska faktoru kinouzņemšanā varot kļūt jebkas. "Laikapstākļi nav tas visļaunākais.

Kino taču ir viena vienīga mānīšanās!  Jo kopā vari samānīt dažādus kadrus, pat ar dažu gadu nobīdi! Pie skapja durvīm piefilmē, ka tas ir vilcienā. Un tas viss šķiet ticami!

Ja pieņemam, ka kino sastāv no statiskiem kadriem, bildēm, plus mainot skaņu, tekstu, visu var aizmānīt..."

Bet zemūdens akmeņi var būt pilnīgi visur - pirmkārt jau scenārijā. "Lasot scenāriju, viss strādā, bet, ieraugot to visu nofilmētu, saproti, ka ir lietas, kuras atkārtojas, kuras neizstrādājas. Ar zirgiem, piemēram, vienmēr ir problēmas - precīzāk, jātnieka attiecības ar zirgu, jo parasti jau jātnieks nav zirdziņa saimnieks."

Milzu izaicinājums Līgai bijusi filma "Sapņu komanda". "Pirmkārt, ideja mani satrieca - domāju, nu, kur var tik sarežģīti izdomāt! Cits laiks, sports, kas jāinscenē atbilstoši tam, ko paredz sporta spēle. Turklāt tas viss notika Ženēvā - jāizpēta, kā tur viss bija. Turklāt šajā filmā biju otrā režisore.

Tobrīd domāju - neko sarežģītāku vispār nav iespējams izdomāt...

Spēles bija jāiestudē kā deja, kā dzejolis, ko aktieri arī darīja. Spēles tika filmētas ar piecām kamerām, ar daudziem dubliem, un materiāls bija tik megaliels, ka, izvēloties vajadzīgo, man burtiski kūpēja galva... Atzīšos, lai mazliet abstrahētos, paralēli klausījos mūziku," stāsta Līga, kura pati ar mūziku ir "uz tu". Viņai ir tautas tērps - senais līvu tautas tērps, un pati bijusi klāt pie "Saucēju" dzimšanas. "Kopā dziedājām ar Raju Biezaiti un Ivetu Tāli. Diemžēl mana aizņemtība ar kino neļauj pievērsties mēģinājumiem..."

Arī ar Latvijas Radio 3 "Klasika" Līga Pipare ir lielos draugos, tāpat viņas meita, kura mācās mūziaks skolā.

"Kādā drūmā ziemas vakarā braucu uz veikalu iegādāties briketes un klausījos "Orfeja ausi" - kā es sajūsminos par šo raidījumu un ekspertu zināšanām!

Reizēm gan nāk smiekli, cik skrupulozi varam izķidāt lietas, kas nākušas no sirds...

Bet toreiz ar milzīgu interesi klausījos raidījumu, kur dažādās interpretācijās tika atskaņota Baha Ārija no Trešās orķestra svītas. Beigās nenopirku nekādas briketes, jo veiklalu aizslēdza - man taču bija jānoklausās līdz galam! Sēdēju mašīnā, tumsā, klausījos, mirku asarās... Sapratu - jā, tas ir tas, ko var likt kino klāt. Tolaik man prātā bija filma par mūsu karavīriem Afganistānā. Filmu gan diemžēl neapstiprināja."