"Patika uz mūziku man veidojusies kopā ar omammu un opapu - viņi dziedāja poļu tautasdziesmas.

Man ļoti gribētos atrast šīs dziesmas, kurām, kad biju mazs bērns, nezināju ne nosaukumu, ne arī vārdus sapratu.

Omamma sēdēja pie šujmašīnas un dziedāja, un mums, bērniem, tas ļoti patika.

Es, māsa, kaimiņu bērni, māsīcas un brālēni - visi sēdējām un klausījāmies, kā omamma dzied. Speciāli vēl lūdzām - omamm, nu, lūdzu, padziedi vēl!

Bet vecaistēvs uz akordeona spēlēja Vergu kori no Verdi operas "Nabuko", un acīs viņam bija asaras...

Iespējams, ka tas bija aizkustinājums, ko radīja mūzika, bet varbūt tas bija saistīts ar viņa paša dzīvi, jo padomju laikā viņš bija zaudējis visus savus īpašumus, ko pārņēma kolhozs un viņš pats bija kļuvis kā vergs savā zemē.

Varbūt šajā mūzikā viņš izsāpēja savas alkas pēc brīvības, bet varbūt pārdzīvojumu radīja pati mūzika.

Toreiz mēs par to nerunājām," - tā savu ceļu uz mūzikas mīlestību atklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja, mākslas zinātņu doktore Elita Ansone. Jāņu nedēļā uz sarunu viņu aicinājusi Inta Zēgnere.